Vadims Jusovs (krievu: Вади́м Ива́нович Ю́сов; dzimis 1929. gada 20. aprīlī, miris 2013. gada 23. augustā) bija PSRS un Krievijas kinooperators un pedagogs, pasaulē pazīstams ar savu sadarbību ar režisoriem Andreju Tarkovski un Sergeju Bondarčuku. KPFSR Tautas skatuves mākslinieks (1979), Ļeņina prēmijas laureāts (1982), PSRS Valsts prēmijas laureāts (1984). Venēcijas kinofestivāla laureāts (1988), trīskārtējs nacionālās kinoprēmijas "Nika" ieguvējs (1991, 1992, 2004), goda prēmijas "Zelta ērglis" ieguvējs (2013).

Vadims Jusovs
Вадим Юсов
Vadims Jusovs
Personīgā informācija
Dzimis 1929. gada 20. aprīlī
Ļeņingradas apgabals, KPFSR, PSRS
Miris 2013. gada 23. augustā (84 gadi)
Ņižegorodas apgabals, Krievija
Tautība krievs
Nodarbošanās Kinooperators
Darbības gadi 1957—2010
 
V. Jusova kaps Maskavas Novodevičjes kapsētā.

Dzimis Ļeņingradas rajona Klavdino ciemā 1929. gada 20. aprīlī, 1954. gadā absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (ВГИК) operatoru fakultāti. No tā paša gada sāka strādāt studijā "Mosfilm" (no 1954. līdz 1957. gadam kā operatora asistents, no 1957. gada — kā operators inscenētājs). Viņa pirmais patstāvīgais operatora darbs bija A. Tarkovska filmā "Veltnis un vijole".[1]

V. Jusova operatora māksla izpaudās Andreja Tarkovska filmās "Ivana bērnība", "Solāris", "Andrejs Rubļovs", Georgija Danelijas "Es soļoju pa Maskavu", "Neskumsti!", "Pase", Sergeja Bondarčuka "Viņi cīnījās par Dzimteni" un "Boriss Godunovs".

No 1983. gada — operatoru mākslas katedras vadītājs Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК).

Bijis Kannu 37. kinofestivāla un Berlīnes 45. kinofestivāla žūrijas loceklis.

Miris 2013. gada 23. augustā.[2] Apglabāts Maskavas Novodevičjes kapsētā.[3]

Ārējās saites

labot šo sadaļu