Atvērt galveno izvēlni

"Spogulis" (krievu: Зеркало) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1975. gadā uzņemtā mākslas filma, To var uzskatīt par lielā mērā autobiogrāfisku, jo tā atspoguļo paša režisora dzīves posmus.

Spogulis
Spogulis DVDcover.gif
attēls uz DVD diska iesaiņojuma
Oriģinālais
nosaukums
Зеркало
Žanrs
  • Biogrāfiska filma
  • Drāma
  • Vēsturiska filma
Režisors Andrejs Tarkovskis
Producents Ēriks Vaisbergs
Scenārija autors
Galvenajās
lomās
Mūzika Eduards Artemjevs
Operators Georgijs Redbergs
Montāža Ludmila Feiginova
Studija Mosfilm
Izdošana
  • 1975. gads
Ilgums 107 minūtes
Valsts Padomju Savienība
Valoda krievu
Budžets 622 000 rubļu[1]
IMDb profils

Par filmuLabot

Filma ir netradicionāli, nelineāri strukturēta. Tā brīvi pārslēdzas starp trim dažādiem laika posmiem: pirmskara posmu (1935), kara laiku (1940) un pēckara gadiem (20. gadsimta sešdesmitie gadi). Tā ir uz nāves gultas esoša dzejnieka atmiņu plūsma par galvenajiem mirkļiem viņa dzīvē, par viņa ģimeni, kā arī par Krievijas tautu kopumā juceklīgo divdesmitā gadsimta notikumu kontekstā. "Spogulis" ataino Alekseja (Inokentijs Smoktunovskis) vai Aļošas (Ignats Daņiļcevs) domas, emocijas un atmiņas par pasauli sev apkārt bērnībā, pusaudža gados un četrdesmit gadu vecumā. Pieaugušo Alekseju mēs filmā ieraugām tikai uz īsu brīdi, taču dažādās ainās un dialogos dzirdam viņa balsi.

Mēģinot vizualizēt šīs atmiņas, filma apvieno mūsdienu ainas ar bērnības atmiņām, sapņiem un kinohroniku kadriem, bieži vien negaidīti no krāsām pārejot uz melnbaltiem kadriem vai sēpijas toņiem. Sapņu ainu un bagātas, bieži simboliskas tēlainības maiņa šai filmā tiek salīdzināta ar modernisma literatūras iekšējā monologa un apziņas plūsmas tehniku. Šī iemesla dēļ daudziem cilvēkiem "Spogulis" ir vismīļākais no Tarkovska darbiem.[2]

"Spogulis" ir lielā mērā balstīts uz paša Tarkovska bērnības atmiņām. Piemēram, atmiņas par evakuāciju no Maskavas kara laikā ir atsauce uz viņa noslēgtās dabas tēvu un viņa māti, kas strādāja kā korektore tipogrāfijā.

Doma par šīs filmas veidošanu Tarkovskim radās jau 1964. gadā. Gadu gaitā Tarkovskis radīja vairākus tās scenārija variantus, ar laiku veicot to kopā ar Aleksandru Mišarinu. Viņu kopīgi izstrādāto scenāriju Goskino sākotnēji neapstiprināja, un tikai pēc vairākiem gadiem Tarkovskim bija iespējams realizēt šo projektu. Dažādos laikos scenārijam bija dažādi nosaukumi — "Grēksūdze", "Balta, balta diena". Kad filma bija pabeigta, Goskino to sākotnēji noraidīja, un tikai pēc kāda laika tika dota atļauja tās ierobežotai demonstrēšanai Padomju Savienībā.

SižetsLabot

Filma veidota no Alekseja sapņiem un atmiņām par lauku mājām, kur viņš pavadījis savu bērnību, par viņa sievu Natāliju (Margarita Terehova) un dēlu Ignatu (Ignats Daņiļcevs). Atmiņu ainas par dažādiem laika periodiem mainās ar dokumentāliem kinohroniku kadriem par Spānijas pilsoņu karu, robežkonfliktu ar Ķīnu, pirmo PSRS stratostatu palaišanu. It kā parastas, ikdienišķas lietas — filmas sākuma kadri ar puisi, kurš stostās, Alekseja mātes Marijas saruna ar garāmejošo ārstu, ugunsgrēks, nodegot šķūnim, epizodes ar Mariju tipogrāfijā, Alekseja konflikts ar militārās apmācības instruktoru — un tām līdzās sapnis, kur Marija mazgā matus, epizode ar Ignatu un noslēpumaino sievieti Alekseja dzīvoklī — tas viss kopā veido vienotu veselumu, kurā kā spogulī atspīd un atklājas autora dvēseles realitāte.

Filmā skan A. Tarkovska tēva Arsēnija Tarkovska dzeja paša autora lasījumā, J. S. Baha, H. Pērsela un citu komponistu mūzika.

LomāsLabot

Autora tekstu lasa Inokentijs Smoktunovskis.

Dzeju lasa Arsēnijs Tarkovskis.

  • Margarita Terehova — Alekseja māte Marija jaunībā / Natālija, Alekseja sieva
  • Oļegs Jankovskis — Alekseja tēvs
  • Filips Jankovskis — Aleksejs 5 gadu vecumā
  • Ignats Daņiļcevs — Ignats / Aleksejs 12 gadu vecumā
  • Nikolajs Griņko — tipogrāfijas direktors
  • Alla Demidova — Liza, Marijas draudzene tipogrāfijā
  • Jurijs Nazarovs — militārās apmācības instruktors
  • Anatolijs Soloņicins — garāmgājējs ārsts
  • Aleksandrs Mišarins — ārsts pie Alekseja nāves gultas
  • Larisa Tarkovska — Nadežda
  • Tamāra Ogorodņikova — aukle / kaimiņiene / dīvainā sieviete pie galda
  • Andrejs Tarkovskis — kāds, tērpies kažokā
  • Marija Višņakova — Marija vecumdienās
  • Inokentijs Smoktunovskis — Aleksejs (balss)

un citi aktieri.

Uzņemšanas grupaLabot

  • Režisors: Andrejs Tarkovskis
  • Scenārijs:
  • Operators: Georgijs Redbergs
  • Komponists: Eduards Artemjevs
  • Mākslinieks: Nikolajs Dvigubskis
  • Kostīmu māksliniece: Nellija Fomina
  • Specefekti: J. Potapovs
  • Montāža: Ludmila Feiginova

Filmas tapšanaLabot

ScenārijsLabot

A. Tarkovska darbs pie filmas "Spogulis" aizsākās jau 1964. gadā, kad viņam radās ideja par filmu, kas atainotu cilvēka sapņus, domas un atmiņas, pašu cilvēku uz ekrāna neparādot, pretēji tam, kā tas pierasts parastajās filmās. Pirmās šīs filmas epizodes Tarkovskis rakstīja tai laikā, kad strādāja pie filmas "Andrejs Rubļovs". Šīs epizodes publicētas 1970. gadā kā īsais stāsts ar nosaukumu "Balta, balta diena". Nosaukums ņemts no Tarkovska tēva Arsēnija Tarkovska 1942. gadā sarakstīta dzejoļa. 1968. gadā, pabeidzis filmu "Andrejs Rubļovs", Tarkovskis devās uz Repino kūrortu netālu no Sanktpēterburgas, lai tur kopā ar Aleksandru Mišarinu rakstītu filmas scenāriju. Scenārija nosaukums bija "Grēksūdze", tas tika iesniegts Valsts filmu komitejai Goskino. Lai gan tajā bija populāras tēmas, piemēram, varoņa māte, karš un patriotisms, scenārijs tika noraidīts. Atteikuma iemesls, visticamāk, bija scenārija netradicionālais raksturs un sarežģītība. Turklāt Tarkovskis un Mišarins bija skaidri norādījuši, ka viņi vēl nezina, kāda būs filmas galīgā forma — tam bija jākļūst skaidram tikai filmēšanas procesā.[3]

Pēc šī scenārija noraidīšanas Tarkovskis ķērās pie filmas "Solāris" veidošanas. Taču režisora dienasgrāmatas ieraksti liecina, ka viņš joprojām bija ieinteresēts veidot iecerēto filmu. Galu galā 1973. gada vasarā, kad Goskino sāka vadīt Filips Jermašs, scenārijs tomēr tika apstiprināts. Tika apstiprināts arī filmas budžets 622 000 padomju rubļu apmērā, paredzamais filmas garums bija 7 500 metri (24 606 pēdas) "Kodak" firmas lentas, kas atbilda 110 minūtēm demonstrēšanas laika.[4]

Pastāv vairākas filmas "Spogulis" scenārija versijas, jo Tarkovskis atsevišķas tā daļas vairākkārt pārrakstīja. Scenārija pēdējais variants uzrakstīts 1974. gadā, kad Tarkovskis atradās Itālijā. Scenārijā bija epizode, no kuras filmēšanas laikā atteicās — intervija ar Tarkovska māti. Tarkovskis bija iecerējis šo epizodi uzņemt ar slēpto kameru, aizbildinoties, ka tas ir pētījums topošās filmas vajadzībām. Šī aina bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Vadims Jusovs, kurš bija visu Tarkovska iepriekšējo filmu operators, šai filmā atteicās strādāt ar viņu kopā .[5]

To, ka filmas nosaukums būs "Spogulis", Tarkovskis izlēma tikai filmēšanas laikā.[3] Vairākās pārdomu ainās filmā notiekošais tik tiešām parādās atspulgā.

Kādā brīdī filmā pie sienas var redzēt Tarkovska filmas "Andrejs Rubļovs" plakātu.[6] Tādējādi "Spogulis" veido trešo daļu kopā ar Tarkovska iepriekšējo, 1972. gadā uzņemto filmu "Solāris", kura uz "Andrejs Rubļovs" atsaucas ar Andreja Rubļova gleznotu ikonu, kas atrodas galvenā varoņa istabā.[7]

FilmēšanaLabot

Filmēšana sākās 1973. gada septembrī un beidzās 1974. gada martā. Āra ainas tika filmētas Tuškovo, netālu no Maskavas. Iekštelpu ainu filmēšana notika "Mosfilm" studijas paviljonos.[8]

Kad filma bija gatava, Goskino vadītājs Filips Jermašs sākotnēji to noraidīja. Viens no noraidīšanas iemesliem bija tas, ka filma esot nesaprotama. Tarkovskis bija saniknots par šo noraidījumu. Viņš pat pa pusei nopietni apsvēra ideju doties uz ārzemēm un veidot šo filmu ārpus Padomju Savienības. Tomēr galu galā 1974. gada rudenī filma "Spogulis" tika apstiprināta bez jebkādām izmaiņām.[9]

Šai filmai nekad nav bijis oficiālas pirmizrādes. Tā tika izdota kā otrās kategorijas filma ar tikai 73 kopijām. Lai gan oficiāli tika paziņots, ka filma pabeigta 1975. gada septembrī, tā pirmoreiz tika parādīta jau 1975. gada martā.

Filmas novērtējumsLabot

  • Neskatoties uz ierobežoto izplatīšanu, filmu "Spogulis" skatītāji uzņēma labi. Goskino neļāva to parādīt Kannu kinofestivālā. Festivāla rīkotājdirektors Moriss Besī simpatizēja Tarkovskim. Uzzinot, ka filmu "Spogulis" netiks atļauts parādīt Kannās, viņš draudēja, ka nepieņems izrādīšanai nevienu citu padomju filmu, taču bez rezultātiem.[10]
  • 2012. gadā britu rakstnieks un žurnālists Vils Selfs izteicās, ka "Spogulis" ir un paliek visskaistākā filma, kāda jebkad uzņemta.[11]
  • 846 kinokritiķu aptaujā, ko 2012. gadā rīkoja britu žurnāls "Sight & Sound" par filmu "Spogulis" tika saņemts vairāk balsu nekā par jebkuru citu Tarkovska filmu, un galīgajā labāko filmu sarakstā tā ieņēma 19. vietu.[12]
  • Šī paša žurnāla 2012. gadā rīkotajā 358 kinorežisoru aptaujā "Spogulis" ierindojās 9. vietā labāko jebkad uzņemto filmu sarakstā.[13][14]
  • Filmas "Spogulis" fragmenti izmantoti filmās "Kino par kino" (Krievija, 2002) un Nila Armfilda 2006. gada uzņemtajā filmā "Kendija" (Neil Armfield. Candy).[15]

Andrejs Tarkovskis par savu filmuLabot

  • "Filmā "Spogulis" es vēlējos pastāstīt nevis par sevi, bet par savām jūtām, kas saistītas ar man tuviem cilvēkiem, par manām attiecībām ar viņiem, par līdzjūtību un neizpildīta pienākuma apziņu".[16]
  • "Filmas panākumi mani kārtējo reizi pārliecināja par tā minējuma pareizību, kuru es tiku saistījis ar personīgās emocionālās pieredzes svarīguma problēmu ekrāna stāstā. Iespējams, kino — tā ir vispersoniskākā, visintīmākā māksla. Tikai autora intīmā patiesība kino skatītāja uztverei kļūs par pārliecinošu argumentu".[16]
  • ""Spogulis" ir filma, kas vērsta pret sīkpilsonismu, tādēl tai nevar būt daudz ienaidnieku. "Spogulis" ir reliģioza filma. Un tā, protams, nav saprotama tai masai, kas pieradusi pie "ķinīša" un neprot lasīt grāmatas, klausīties mūziku, baudīt gleznas...Masām māksla nemaz nav vajadzīga, tām vajadzīgs pavisam kas cits — izklaide, moralizējoši sižeti, izrādes atpūtai".[16]

Interpretāciju variantiLabot

  • Spogulī cilvēks redz sevi. Šai filmā galveno varoni neparāda, visas darbības tiek parādītas tā, kā tās uztver viņš, kā viņš tās redz savas apziņas atspulgā. Tieši tādēļ gan māte, gan sieva viņam saplūst vienā tēlā, vienus varoņus filmā brīžam nomaina citi.
  • V. Mihalkovičs, "Kinotaurs-96", programma "Kritiķa izvēle": "Manuprāt, "visu laiku un tautu" dižākā filma ir Tarkovska "Spogulis". Kino savos augstākajos sasniegumos jau sen ir kļuvis par mākslu, spējīgu izteikt dziļākās filozofiskās patiesības. Tātad to var salīdzināt, piemēram, ar Dostojevska prozu vai Šekspīra dramaturģiju. Taču nekur, nevienā no šiem kultūras sasniegumiem netiek tik iespaidīgi un sirsnīgi, turklāt ar tīri kinematogrāfiskiem līdzekļiem, bez abstrakcijām, parādīta pasaule aiz "Tai Či" robežas — Lielo iespēju robežas, kur "jiņ" un "jan", sievišķais un vīrišķais pirmsākums vairs nav līdzsvarā un harmonijā.

Interesanti faktiLabot

Literatūra par filmu "Spogulis"Labot

AtsaucesLabot

  1. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986, transl. by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 77 (July 11, 1973). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  2. "...remains today most Russians' favourite Tarkovsky film." Synessios (2001). Tarkovsky himself recounts in Sculpting In Time that Mirror provoked an overwhelming audience response that dwarfed his other movies. He received hundreds of letters expressing in the most movingly intimate terms how the film had made a profound impact on them.
  3. 3,0 3,1 Andrei Tarkovsky. Collected Screenplays. Edited by William Powell. London : Faber & Faber, 1999.
  4. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Translated by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 77 (July 11, 1973). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  5. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Translated by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 60–61 (September 17, 1972). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  6. Cairns, David. «Mirror». Electric Sheep, 2011. gada 16. jūlijs.
  7. Jones, Jonathan. «Out of this world». The Guardian, 2005. gada 12. februāris.
  8. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Translated by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 78, 92–93 (September 30, 1973 & March 8, 17, 1974). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  9. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Translated by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 96–97 (July 27, 29 & August 1, 1974). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  10. Andrei Tarkovsky. Time Within Time: The Diaries 1970–1986. Translated by Kitty Hunter-Blair. Calcutta : Seagull Book, 1991. 106–109 (March 2, April 8, 11, 1975). lpp. ISBN 81-7046-083-2.
  11. Jones, Jonathan. «Looking In, Looking Out Film Festival». The Quietus, 2005. gada 27. jūnijs.
  12. The Top 50 Greatest Films of All Time | British Film Institute
  13. "Sight & Sound Revises Best-Films-Ever Lists". studiodaily. 1 August 2012. Atjaunināts: 1 August 2012.
  14. Is Vertigo really the greatest film of all time? — Telegraph
  15. «The Mirror (1975) - Movie connections». Internet Movie Database. 2005. gada 29. septembris.
  16. 16,0 16,1 16,2 Тарковский А. Мартиролог: Дневники. Ин-т им. А. Тарковского, 2008. — 624 с. — ISBN 978-88-903301-0-0

Ārējās saitesLabot

VideoLabot