Upurēšana (filma)
„Upurēšana" (zviedru: Offret) ir krievu režisora Andreja Tarkovska pēdējā, 1986. gadā uzņemtā mākslas filma, Zviedrijas, Lielbritānijas un Francijas kopražojums. Šī filozofiskā drāma, ko Tarkovskis uzņēma Gotlandes salā Zviedrijā, kļuva par režisora pēdējo filmu. Filma ieguva Kannu kinofestivāla Grand Prix balvu (1986), FIPRESCI balvu (1986), Britu Kinoakadēmijas balvu (1988) un citus apbalvojumus.
| Upurēšana | |
|---|---|
 Filmas plakāts | |
| Oriģinālais nosaukums | Offret |
| Žanrs |
drāma mistika |
| Režisors | Andrejs Tarkovskis |
| Producents | Anna Lena Vibuma |
| Scenārija autors | Andrejs Tarkovskis |
| Galvenajās lomās | Erlands Jozefsons |
| Mūzika | Johans Sebastiāns Bahs |
| Operators | Svens Nīkvists |
| Montāža | Mihails Ļeščilovskis |
| Studija |
Svenska Filminstitutet Argos Films Film Four International |
| Izdošana |
|
| Ilgums | 145 minūtes |
| Valsts |
Zviedrija Lielbritānija Francija |
| Valoda |
zviedru angļu franču |
| IMDb profils | |
Filmas tapšana
labot šo sadaļuFilmas ideja balstīta kinoscenārijā "Ragana", ko sarakstījuši brāļi Strugacki.[1]
Tarkovskis vairākas dienas meklēja vietu, kur uzņemt panikas ainu pēc atomkatastrofas. Tādu viņš atrada — tā bija Tuneļa iela (zviedru: Tunnelgatan) Stokholmā, kāpnes un neliels laukumiņš priekšplānā. Tur arī tika nofilmēta šī šausminošā un vienlaikus brīnišķā aina. 1986. gada 28. februārī šajā vietā nogalināja Zviedrijas premjerministru Ūlofu Palmi. Slepkava bija stāvējis tai pašā vietā, kur filmēšanas laikā atradās kamera.
"Filma speciāli tiek veidota tā, lai tā būtu dažādi interpretējama", — rakstīja Tarkovskis. "Es vēlējos parādīt, ka cilvēki var atjaunot saikni ar dzīvi, atjaunojot tos pamatus, uz kuriem balstās viņu dvēsele... Upurēšana ir tas, kas katrai paaudzei jāizdara savu bērnu labā: jāziedo sevi".
Sižets
labot šo sadaļuGotlandes salā dzīvo Aleksandrs — rakstnieks, žurnālists, bijušais aktieris. Filmas darbība norisinās viņa dzimšanas dienā. Viņam ir sieva Adelaida, meita Marta un dēls, mazs puisēns, kurš pēc balss saišu operācijas vairs nerunā. Aleksandrs kopā ar Mazo stāda koku. Pastnieks Oto, bijušais vēstures skolotājs un filozofs, atnes viņam pastkarti "Daudz laimes dzimšanas dienā!" Vēlāk atbrauc ārsts Viktors, viņa ģimenes draugs.
Mājā sapulcējušies, filmas varoņi aplūko grāmatas, ikonas, 17. gadsimta Eiropas kartes, gremdējoties pagātnē, kur sakņojas viņu ticība un izcelsme. Mājkalpotāja Jūlija gatavo pusdienas. Tiek ievērota istabenes Marijas dīvainā uzvedība. Oto teic, ka viņš kolekcionē "dīvainus un neizskaidrojamus notikumus". Kad viesi gatavojas sēsties pie galda, televīzija paziņo, ka sācies kodolkarš. Pēkšņi debesis satumst, trauki grab, glāzes apgāžas, zeme trīc. Mājai pārlido kara lidmašīna. Klātesošie ir sastinguši no šoka un šausmām. Televīzijā dzirdami runas fragmenti: “Kārtība un organizācija!” ... “Katram jāpaliek tur, kur ir, jo Eiropā nav vietas, kas būtu drošāka par to, kur esam šobrīd.” Viktors histērijā esošajai Adelaidai injicē nomierinošas zāles. Mazais zēns guļ savā istabā. Kalpone Marija ir pazudusi, tāpat kā Oto. Aleksandrs izmisumā nolemj, ka upurēs visu, kas viņam ir dārgs ("Atdošu tev visu, kas man ir: māju, ģimeni, Mazo"), lai tas viss beigtos.
Oto pēc atgriešanās paziņo, ka Marija ir ragana, viņš iesaka Aleksandram doties prom un pārgulēt ar Mariju, ko Aleksandrs arī izdara. Nākamajā rītā viss šķiet normāli, it kā nekas nebūtu noticis. Taču Aleksandrs nav aizmirsis Dievam doto solījumu. Viņš pierunā ģimeni doties pastaigā un tikmēr aizdedzina māju. Ugunsgrēku pamanījuši, tuvinieki steidzas atpakaļ. Kad ierodas Marija, Aleksandrs grib pieiet pie tās, taču ģimene viņu apstādina. Parādās ātrās palīdzības auto, divi mediķi steidzas pie Aleksandra un aizved to. Marija uz velosipēda seko mašīnai, taču apstājas pie iestādītā koka, kuru Mazais laista. Kad Marija ir aizbraukusi, Mazais, pie koka gulēdams, izteic savus vienīgos vārdus šai filmā: "Iesākumā bija vārds. Tēt, kāpēc?" Tāpat kā filmas sākumā, skan Baha "Mateja pasija".
Lomās
labot šo sadaļu- Erlands Jozefsons — Aleksandrs
- Alans Edvals — Oto
- Valerija Meresa — Jūlija
- Sjūzena Fletvuda — Adelaida
- Gudruna Gisladotira — Marija
- Svens Volters — Viktors
- Filipa Francena — Marta
- Tomijs Telkvists — Mazais
Dublāža
labot šo sadaļuPadomju Savienībā filma pirmoreiz tika demonstrēta 1988. gadā ar kinostudijas "Mosfilm" vienas balss aizkadra tulkojumu.
- Dublāžas režisors — Aleksandrs Gordons
- Skaņu operators — Jevgeņija Potocka
- Literārā tulkojuma autors — Viktorija Čajeva
- Redaktore — Lidija Balašova
- Aizkadra teksts — Rūdolfs Pankovs
Interesanti fakti
labot šo sadaļu- Filmas personāžs pastnieks Oto ir Tarkovska savdabīga nodeva vienam no savu filmu pastāvīgajiem aktieriem Anatolijam Soloņicinam, kura īstais vārds bija Oto. Soloņicins nomira 1982. gadā no plaušu vēža.
- Ugunsgrēka aina tika filmēta divas reizes — pirmajā reizē sabojājās kinokameras greifera (filmas pārvietošanas) mehānisms. Māja nodega veltīgi. Dekorācijas atjaunoja, un filmēšana tika atkārtota, šoreiz ar trim kamerām vienlaikus.
- Operators Svens Nīkvists ilgi nevarēja saprast, kāpēc Andrejs Tarkovskis laiku pa laikam ieskatās kameras lodziņā. Viņš pat nedaudz apvainojās, līdz Tarkovskis viņam neizskaidroja, ka mizanscēnu spēj iztēloties, tikai skatoties caur kameras skatumeklētāju.[2]
- Fināla ainai Tarkovskis bija izvirzījis šādas prasības: apmācies laiks, vēlami lieli, balti mākoņi un saule, kas negaidot parādās. Filmas kadros tas arī redzams: ūdenī atspīd saule, pa debesīm slīd biezi, balti mākoņi.
- Filmas uzņemšanas laikā Tarkovskim bija diagnosticēts plaušu vēzis, viņš mira 1986. gada 29. decembrī Parīzē
Mūzika
labot šo sadaļu- "Mateja pasija" (Erbarme Dich) Johans Sebastiāns Bahs
Apbalvojumi un nominācijas
labot šo sadaļuApbalvojumi
labot šo sadaļu- 1986 — Kannu kinofestivāls
- Lielā balva — Andrejs Tarkovskis
- Balva par māksliniecisko ieguldījumu — Svens Nīkvists
- FIPRESCI balva— Andrejs Tarkovskis
- Ekumeniskās žūrijas balva — Andrejs Tarkovskis
- 1988
- BAFTA prēmija (1988) — Labākā ārzemju filma
Nominācijas
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий. «Ведьма. Сценарий» (krievu). Искусство кино, №2, февраль 2008. Skatīts: 2015-08-15.
- ↑ Фотохроника «Жертвоприношения» Arhivēts 2016. gada 11. jūnijā, Wayback Machine vietnē. // Сеанс. — 9 апреля 2012 года.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Turner Classic Movies profils (angliski)
- TV.com profils (angliski)
- Rotten Tomatoes profils (angliski)
- «Жертвоприношение» на сайте «Энциклопедия отечественного кино»
- «Жертвоприношение» Arhivēts 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē. на сайте проекта об Андрее Тарковском
- Хакан Лёвгрен. Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Леонардо да Винчи и «Жертвоприношение» Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.