Poļu—zviedru karš (1600—1629)
- Šis raksts ir par 1600.—1629. gada Poļu—zviedru karu. Par citām jēdziena Poļu—zviedru kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Poļu—zviedru karš (1600—1629) bija viens no poļu—lietuviešu—zviedru kariem starp Polijas—Lietuvas ūniju un Zviedrijas karalisti, kura darbība notika galvenokārt Latvijas teritorijā.[1] Karu var iedalīt četros atsevišķos periodos (1600—1611; 1617—1618; 1620—1625; 1626—1629), kuri dažreiz tiek uzskatīti par atsevišķiem kariem. Pēc 1618. gada notikušo karadarbību plašākā kontekstā uzskata par Trīsdesmitgadu kara daļu starp protestantiem un katoļiem.
| Poļu—zviedru karš (1600—1629) | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Poļu—zviedru kariem | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Zviedrijas karaliste |
 Polijas—Lietuvas ūnija Kurzemes un Zemgales hercogiste  Prūsijas hercogiste | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
| Sēdermanlandes Kārlis, Gustavs Ādolfs | Sigismunds III Vāsa | ||||||||
| |||||||||
Kara iemesli
labot šo sadaļu
Pēc Livonijas kara beigām 1583. gadā Livonijas Konfederācijas zemes tika sadalītas starp Poliju—Lietuvu un Zviedriju, tomēr abas lielvalstis pretendēja uz visu Livonijas un Prūsijas teritoriju. Par konflikta tiešo pirmsākumu var uzskatīt 1592. gada notikumus, kad Polijas—Lietuvas valdnieks Sigismunds III Vāsa tika kronēts par Zviedrijas karali. Tas izraisīja neapmierinātību Zviedrijā un 1595. gadā zviedri Sigismunda tēvoča Sēdermanlandes Kārļa vadībā sāka sacelšanos. 1598. gadā Sigismunds ieradās Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu no troņa.
Kara pirmā daļa (1600—1611)
labot šo sadaļu1599. gadā Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds paziņoja, ka Zviedru Igaunija turpmāk piederēšot Polijai—Lietuvai. Šajā laikā Polija—Lietuva bija iesaistīta arī Moldāvijas karos, tādēļ kara sākumā zviedriem izdevās iekarot lielu daļu Pārdaugavas Livonijas hercogistes. Tomēr jau 1601. gadā poļiem un lietuviešiem ieradās papildspēki no Moldovas un viņiem izdevās uzvarēt zviedrus Kokneses kaujā. Polijas-Lietuvas armija lielhetmaņa Jana Zamoiska vadībā pēc aplenkuma 1601. gada 19. decembrī ieņēma Valmieras cietoksni, 16. maijā Vīlandes un pēc četru mēnešu aplenkuma arī Paides cietoksni. 1602. gadā beigās zviedru rokās bija palikušas tikai Rēvele, Pērnava, Hāpsala un Tērbata, pēdējā no kurām padevās pēc aplenkuma. 1605. gadā Igaunijā ieradās 5000 vīru lieli zviedru papildspēki. Tajā pašā gadā 4000 zviedru karavīru grāfa Frederika Joahima Mansfelda vadībā izcēlās krastā Daugavgrīvā un aplenca Daugavgrīvas pili, sākot gatavoties Rīgas aplenkšanai. Zviedriem pretī devās Polijas-Lietuvas karaspēks Lietuvas lielhetmaņa J. Hodkeviča vadībā. 1605. gada 27. septembrī abi karaspēki satikās un izcīnīja Salaspils kauju, kurā Polijas-Lietuvas armija kopā ar Kurzemes hercogistes jātnieku karaspēku uzveica daudz lielāku zviedru karaspēku.
Tomēr Lietuvas armijai no šīs uzvaras bija maz labuma, jo J. Hodkeviču drīz pameta lielākā daļa viņa kazaku karaspēka, kuri nodevās muižu laupīšanai. 1606. gadā Polijā un Lietuvā notika sacelšanās pret Sigismundu III, kuru Hodkevičs devās apspiest. 1608. gadā grāfam Mansfeldam izdevās ieņemt Daugavgrīvu, Koknesi un Vīlandi. Tomēr 1609. gadā Hodkevičs atgriezās Vidzemē, atkaroja jauno Daugavgrīvas cietoksni un zviedru ieņemtās pilsētas, ieņēma Pērnavu, sakāva zviedru floti pie Salacgrīvas un sakāva arī Mansfelda karaspēku netālu no Gaujas. 1611. gadā, pēc Kārļa IX nāves, tika noslēgts pamiers.
Kara otrā daļa (1617—1618)
labot šo sadaļuKarš atsākās pēc 1617. gada februāra, kad Zviedrija bija noslēgusi Stolbovas miera līgumu, kurš izbeidza Ingrijas karu ar Krieviju.
1617. gada 17. aprīlī no Kurzemes izraidītais hercogs Vilhelms sāka sarunas ar Zviedriju par atbalstu viņa atjaunošanai hercoga tronī. Viņa ieceltais Kurzemes gubernators pulkvedis Volmārs fon Fārensbahs 1617. gada 22. aprīlī pārņēma Kuldīgas pili un veica vairākus uzbrukumus Polijas—Lietuvas karaspēka vienībām. Polijas—Lietuvas karaspēks Lietuvas hetmaņa kņaza Kristapa Radvila vadībā 24. septembrī ieņēma Kuldīgu. Savukārt zviedriem karaļa Gustava Ādolfa vadībā izdevās ieņemt Daugavgrīvu un Pērnavu un 1618. gadā tika noslēgts jauns pamiers.
Kara trešā daļa (1620—1622)
labot šo sadaļu
1621. gada augustā Gustavs II Ādolfs vadīja Zviedrijas karaspēka uzbrukumu Rīgai un 16. septembrī ielenktā pilsēta padevās.[2] Polija—Lietuva šajā laikā bija aizņemta karos ar Osmaņu impēriju un nebija spējīga nosūtīt spēkus, kas varētu zviedrus apturēt. Zviedri ieņēma lielu daļu Vidzemes un 1621. gada 15. decembrī sāka iebrukumu pāri Daugavai Zemgales teritorijā un ieņēma Jelgavu. Lietuvieši hetmaņa Kristapa Radvila vadībā atkāpās uz Bauskas pili.
1622. gada 5. jūlijā lietuviešiem izdevās atgūt Jelgavu un 17. jūlijā karalis Gustavs Ādolfs ierosināja Jelgavas pilī sākt pamiera sarunas. 1622. gada novembrī tika noslēgts Jelgavas pamiers līdz 1623. gada 1. maijam, kurā Zviedrija uz laiku atteicās no pretenzijām uz Kurzemi un Zemgali.
Kara ceturtā daļa (1625—1629)
labot šo sadaļu1625. gada martā karadarbība atsākās. Nesastapdams nekur nopietnākus šķēršļus, Zviedrijas karaspēks vasarā un agrā rudenī ieņēma gandrīz visu Vidzemi un ievērojamu Kurzemes un Zemgales hercogistes daļu. Septembra vidū Zviedrijas karaspēka vienība Hansa Vrangeļa vadībā (Alūksnes, Kirumpē un Vastselīnas garnizoni, 50 somu jātnieku kopā ar dragūnu kornetu Ādama Riharda Delašapela (de la Chapelle) vadībā ieņēma Ludzas un Rēzeknes pilis. Savukārt cita karaspēka vienība (Aleksandra fon Esena somu pulks, Okes Hansona rota, 50 Tērbatas kājnieki un jātnieki) Jēkaba Delagardija vadībā septembra beigās ieņēma Krustpils cietoksni. 8. oktobrī (28. septembrī pēc VS) ap 1200 vīru liela Zviedrijas karaspēka vienība (ieskaitot 180 musketierus un 10 somu jātnieku kornetus) pulkveža Gustava Hurna vadībā sasniedza Daugavpils cietokšņa nocietinājumus, ko aizstāvēja trīs kazaku vienības un nezināms skaits haiduku. Artilērijas trūkums un ziņas par referendārija Aleksandra Korvina Gosevska (Gosiewski) sūtītā Lietuvas karaspēka tuvošanos lika zviedriem pārtraukt aplenkumu un atkāpties uz Līksnas muižu. Apmēram 200 huzāru, vairāki simti kazaku un 100 kājnieku liels Lietuvas karaspēks sakāva zviedrus kaujā pie Līksnas un piespieda viņus atkāpties līdz Līvānu muižas skanstei (blokhauzam). 17. oktobrī Daugavpilī ieradās Lietuvas lielhetmanis Leo Sapeha un novembra sākumā ar apmēram 6000 karavīriem sāka uzbrukumu lejup gar abiem Daugavas krastiem. Lielākā vienība Sapehas vadībā) ieņēma Sēlpili un Gonsevska vadībā uzbruka zviedru skanstij pie Aiviekstes ietekas Daugavā (tagad Pļaviņas). Karalis Gustavs Ādolfs no Rīgas ar papildspēkiem ieradās Kokneses pilī un pēc kaujas pie Aiviekstes skants devās uz Bērzaunes pili, pēc tam atgriezās Kokneses pilī, kur atradās līdz nākamā gada janvāra sākumam. 1625. gada beigās Jana Meščina (Meszczyn) vadītā lietuvas karaspēka vienība atguva Rēzeknes un Ludzas pilis. Savukārt lielhetmanis Sapeha izveidoja ziemas nometni pie Valles, bet pēc tam devās uz Polijas–Lietuvas Seimu, komandiera amatā atstājot savu dēlu Lietuvas lielmaršalu Janu Staņislavu Sapehu. 1626. gada janvārī Sēlijā atradās 7000 vīru liels Lietuvas karaspēks, kuram no Kokneses pāri aizsalušajai Daugavai uzbruka 4900 Zviedrijas karavīru (38 kājnieku rotas un 23–24 jātnieku korneti) ar 6 lielgabaliem. 16. (6.) uz 17. (7.) janvārī Zviedrijas karalis izcīnīja pārliecinošu uzvaru Valles kaujā. Lietuviešiem palīgā no Biržu pils steidzās lauka hetmanis Kristaps Radvils, kura ierašanās nespēja mainīt kaujas iznākumu.[3]
1626. gada martā 8000 zviedru karavīru karaļa Gustava Ādolfa vadībā izcēlās krastā Prūsijas hercogistē netālu no Pilavas. Zviedri ātri ieņēma 16 hercogistes pilsētas, kuru iedzīvotāji nepretojās luterticīgajiem zviedriem. Zviedri devās uz Dancigu (tagad Gdaņska) un septembrī netālu no Gņevas izcīnīja kauju ar poļu karaļa Sigismunda karaspēku, kurš bija spiests atkāpties. Tad uz Prūsiju devās hetmaņa Staņislava Koņecpoļska 10 000 vīru liels karaspēks, taču zviedri izvairījās no atklātām kaujām. 2. aprīlī Koņecpoļskis atkaroja zviedriem Pucigu (tagad Pucka). Šķērsojot Vislu netālu no Dancigas, karaļa Gustava Ādolfa karaspēks satikās ar poļiem. Kaujas gaitā karali ievainoja gūžā un zviedri bija spiesti atkāpties. Jūlijā zviedri aplenca Braunsbergu (tagad Braņevo) un Vormditu (Orneta), bet Koņecpoļskis atkaroja Gņevu. 7—8. augustā (pēc citiem datiem 18. septembrī) netālu no Motlavas upes viņš satikās ar 10 000 vīru lieliem zviedru spēkiem. Gustavu Ādolfu atkal ievainoja un zviedri atkāpās. 1627. gada martā (pēc citiem datiem aprīlī) netālu no Hammeršteinas (tagad Čarne) Koņecpoļska vadītie poļu spēki piespieda padoties zviedru karaspēka daļu. 1627. gada 28. novembrī poļi sakāva zviedru floti Olivas kaujā netālu no Dancigas. Šajā kaujā Kurzemes hercoga karakuģi cīnījās Polijas—Lietuvas pusē.
1627. gada augustā Jēkabs Delagardijs sakāva Lietuvas karaspēku pie Sēlpils un 9. oktobrī ieņēma Daugavpili, kuru nespēja aizstāvēt 250–500 karavīru lielais garnizons ar 18 lielgabaliem. Taču zviedri drīz vien atstāja Daugavpili, jo Gonsevska vadītā vienība šķērsoja Daugavu un uzbruka Salaspilij. 1628. gadā Gustavs Ādolfs ieņēma Neimarku (tagad Nove Mjasto Lubavske) un Brodņicu, taču abas karojošās puses ilgstoši izvairījās no atklātām kaujām. 1629. gada 2. februārī pie Gužno 8000 zviedru sakāva 3000 vīru lielu poļu karaspēku Staņislava Potocka vadībā. 1629. gada 17. jūnijā netālu no Honigfeldes (Tžčianas kauja, arī Štūmas kauja) tika izcīnīta smaga kauja starp Koņecpoļska un 9000 vīru lielu Gustava Ādolfa karaspēku. Kaujas iznākums vērtējams kā neizšķirts, lai gan zviedru zaudējumi bija divreiz lielāki.
Beidzot 1629. gada 25. septembrī tika noslēgts Altmarkas pamiers. Neskatoties uz pēdējām poļu uzvarām, Zviedrija paturēja iekaroto Vidzemi un Dienvidigauniju un vairākas Prūsijas pilsētas. Poļi bija spiesti maksāt nodokli par tirdzniecību Baltijas jūrā līdz pat tā atcelšanai saskaņā ar 1635. gadā noslēgto Štumsdorfas miera līgumu.
Latvijas teritorijā izveidotās karaspēka vienības
labot šo sadaļuIeņemtajā Vidzemē zviedru ķēniņš Gustavs II Ādolfs 1624. gadā no viņam uzticīgo muižnieku karavīriem saformēja Vidzemes kirasieru pulku (vācu: Livländische Adelsfahne, Livländische Adelsregiment) ar 300 jātniekiem četros korultos (eskadronos). Ieņemtajā Kurzemes un Zemgales hercogistē 1625. gadā saformēja Kurzemes kirasieru pulku (vācu: Kurländische Adelsfahne, Kurländische Adelsregiment) ar 230 jātniekiem divos korultos. No 1630. gada šie pulki piedalījās Trīsdesmitgadu kara kaujās, arī Veizenfeldas un Licenes kaujās (Schlacht bei Lützen, 1632).[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Edgars Dunsdorfs šo karu dēvēja par Latvijas karu. Skat. "Latvijas vēsture 1600 – 1710". Daugava, 1962.
- ↑ Rīgas hronika. Rīgas balvas biedrība. Rīga. 2007. ISBN 978-9984-39-299-8 66.lpp.
- ↑ POĻU VIDZEMES JEB INFLANTIJAS IZVEIDES PRIEKŠVĒSTURE. CĪŅAS PAR DAUGAVPILI 1625.-1627. GADĀ Arhivēts 2021. gada 4. septembrī, Wayback Machine vietnē. lvi.lu.lv Mariušs Balcereks, 2011
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. IX sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 16597-16598. sleja.