Atvērt galveno izvēlni

Kokneses kauja (1601)

Šis raksts ir par 1601. gada kauju pie Kokneses. Par citām jēdziena Kauja pie Kokneses nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kokneses kaujas shēma līdzenumā starp mežu (tumšā krāsā) un Daugavas ielejas stāvkrastu (Dzwina) pie Kokneses-Daugavpils ceļa.
Kokneses pils plāns un skats no trim pusēm 17. gs. sākumā. Kaujas norises vieta bija Daugavas ielejas krastā aiz pilsētas mūriem.

Kokneses kauja (lietuviešu: Koknesės mūšis, poļu: Bitwa pod Kokenhausen, zviedru: Slaget vid Kokenhusen) bija liela Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) kauja, kas notika uz austrumiem no Kokneses pils 1601. gada 23. jūnijā. Polijas-Lietuvas kopvalsts karaspēks Lietuvas dižkunigaitijas lielhetmaņa Kristapa Radvila vadībā sakāva uzbrūkošo Zviedrijas karaspēku Sēdermanlandes hercoga Kārļa dēla Kārļa Jillenjelma (Gyllenhielm) vadībā un pārtrauca Kokneses aplenkumu.

Kaujas priekšvēstureLabot

1600. gadā Zviedrijas karaspēks karaļa Kārļa IX vadībā bija ieņēmis visu Pārdaugavas Livonijas hercogistes teritoriju, izņemot galvenos nocietinājumus gar Daugavas upi, proti, Daugavgrīvas, Rīgas un Kokneses cietokšņus. 1601. gada 10. martā apmēram 2000 karavīru liels zviedru karaspēks sāka Kokneses pils aplenkumu, 28. martā ieradās Sēdermanlandes hercogs Kārlis ar lielgabaliem. Pēc smagām kaujām 1. aprīlī zviedri ieņēma pilsētu, taču lietuviešu garnizons izturēja četrus triecienuzbrukumus un noturējās pilī. Hercogs Kārlis lika turpināt aplenkumu 2600 karavīriem sava dēla Kārļa Jillenjelma vadībā, bet pats devās uz Ērgļu pili.

Savukārt lietuviešu pulkvedis Jānis Sičinskis ielenca zviedru karaspēku Kokneses pilsētā un pārtrauca viņiem pārtikas piegādi. 8. jūnijā pie Kokneses ieradās Lietuvas lielhetmanis Kristaps Radvils un viņa karaspēka lielums sasniedza 4000 karavīru ar 16 lielgabaliem.

NoriseLabot

1601. gada 23. jūnijā pie Kokneses ieradās 5000 vīru liels zviedru karaspēks, lai no jauna uzbruktu Kokneses cietoksnim. Lielhetmanis Radvils atstāja 500 karavīru Oto Denhofa vadībā bloķēt zviedrus pie Kokneses pilsētas mūriem, bet pārējos 3000 karavīrus, ieskaitot 1000 spārnotos huzārus, sadalīja četrās grupās. Zviedru karaspēks bija sadalīts trīs grupās, centrā aiz aizsarggrāvja ar "spāņu ragiem" izvietojās zviedru kājnieki ar lielgabaliem aizmugurē, labajā pusē Vidzemes zemessardze ar vezumniekiem un kavalērija, bet kreisajā pusē somu jātnieki.

Kauja notika nelielā līdzenumā starp mežu un Daugavas ielejas stāvkrastu uz ziemeļaustrumiem no Kokneses senpilsētas (tagadējās Kokneses luterāņu baznīcas apkaimē). Vispirms somu jātnieki uzbruka lietuviešiem, taču tika atsisti. Vienlaicīgi uzbruka arī vidzemnieki un piespieda lietuviešus savā flangā atkāpties. Radvils sūtīja viņiem palīgā rezerves pulku, kas piespieda vidzemniekus meklēt patvērumu mežā. Spārnotie huzāri uzbruka zviedru kājniekiem kaujaslauka centrā, taču tā arī nespēja pārvarēt zviedru nocietinājumu joslu. Tad sākās lietuviešu artilērijas apšaude, kas palīdzēja huzāriem pārvarēt nocietinājumus un sakaut zviedru kājniekus. Pilsētā ielenktie 1800 zviedru karavīri padevās tajā pašā dienā.

Polijas-Lietuvas karaspēks vajāja zviedrus līdz pat Raunas pilij. Kaujā pie Raunas lietuvieši cieta smagu neveiksmi un bija spiesti bēgt uz Rīgu, bet netika ielaisti aiz pilsētas aizsargmūriem. Viņus vajājošais zviedru karaspēks karaļa Kārļa IX vadībā uzbruka Rīgai no Daugavgrīvas viduslaiku pils apkārtnes tagadējā Vecmīlgrāvī, taču nepēja to ieņemt.[1]

SekasLabot

1601. gada rudenī liels Polijas-Lietuvas karaspēks karaļa Sigismunda III vadībā pārcēlās pār Daugavu pie Kokneses un atkaroja zviedriem visu Vidzemi un Dienvidigauniju. Tomēr 1605. gadā Zviedrijas karaspēks atkal devās uzbrukumā un 4000 zviedru karavīru grāfa Frederika Joahima Mansfelda vadībā izcēlās krastā Daugavgrīvā un aplenca cietoksni, sākot gatavoties Rīgas aplenkšanai. Abas armijas sastapās kaujā pie Salaspils, kurā Polijas-Lietuvas kopvalsts karaspēks guva pārliecinošu uzvaru.

Piemiņas pasākumiLabot

2014. gada janvārī Kokneses pilsdrupās viesojās Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis kopā ar pārstāvjiem no Polijas Cīņu un upuru Piemiņas vietu aizsardzības padomes, kas pauda vēlēšanos iesaistīties dažādu pasākumu organizēšanā, informējot par poļu vēsturē svarīgo Kokneses kauju 1601. gadā.[2]

AtsaucesLabot

  1. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600 – 1710. Upsāla: Daugava, 1962. - 25 lpp.
  2. koknese.lv