Kremācija

mirušo sadedzināšana

Kremācija (no latīņu: cremare — ‘sadedzināt’) ir mirstīgo atlieku sadedzināšana. Mūsdienās kremācija tiek veikta krematorijas krāsnī, tomēr dažādās valstīs, tostarp Indijā un Nepālā, sena tradīcija ir kremācija ugunskurā.

Elektriskās krematorijas krāsnis

Pēdējo gadsimtu laikā šī prakse ir kļuvusi arvien pieņemamāka, īpaši Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā. Parasti kremācijai priekšroku dod pilsētās, kur ir maz zemes un kapsētas ir pārpildītas. Kremācijas skaita rādītāji dažādās valstīs ievērojami atšķiras, piemēram, Japānā kremācijas rādītājs ir 99 %, bet Polijā 2008. gadā tas bija tikai 6,7 %. Latvijā saskaņā ar 2019. gada datiem tiek kremēti aptuveni 12 % mirušo.[1]

Kremācija kristietībā

labot šo sadaļu

Kristīgajās valstīs un kultūrās kremācija vēsturiski ir bijusi neatbalstīta un uzskatīta par Dieva tēla apgānīšanu. 1963. gadā pat Vatikāns atļāva katoļticīgo kremāciju, lai gan pirms tam to uzskatīja par tikai pieņemamu (galvenokārt, sanitāru, sociālu vai ekonomisku apsvērumu dēļ), bet ne atbalstāmu izvēli. Pašlaik dažās konfesijās tā ir pieņemama. Protestantu baznīcas kremāciju pieņēma un ieviesa agrāk nekā katoļu baznīcas, līdz ar to tā ir izplatītāka protestantu nekā katoļu valstīs.

Ārējās saites

labot šo sadaļu