Diplomātija

Diplomātija ir sarunu māksla un prakse starp dažādu valstu un starptautisko organizāciju pārstāvjiem. Tā ietver formālas un neformālas saziņas metodes, kuru mērķis ir uzturēt mieru, attīstīt sadarbību un aizstāvēt valstu intereses starptautiskajā arēnā.

Apvienotās Nācijas, kuras galvenā mītne atrodas Ņujorkā, ir lielākā starptautiskā diplomātiskā organizācija

Gers van Elks, Symmetry of Diplomacy (1975), Groningera muzejs

Vēsture

Diplomātijai ir senas saknes, un tā attīstījās paralēli pirmo valstu rašanās procesam. Jau senatnē pastāvēja vēstniecības un īpaši sūtņi, kas veica diplomātiskās funkcijas.

Senā Grieķija

No grieķu valodas vārda diploma cēlies vārds diplomāts. Grieķu diplomātijas principi sevī ietvēra, ka nav labi lauzt noslēgtos līgumus, nav labi sabiedroto pamest nelaimē, nav labi nogalināt sūtni (diplomātiskā imunitāte), tāpat grieķi akceptēja noteiktus kara vešanas principus, piemēram, kara pasludināšanu, kas kļuva par tradīciju. Grieķu demokrātija noliedza slepeno diplomātiju, kas neļāva ātri reaģēt uz draudiem, toties demokrātija bija stabilāka.

Grieķi neizveidoja profesionālu diplomātu dienestu, tomēr noteica nepieciešamās sūtņa īpašības: viņam bija jābūt skaļai balsij, labai atmiņai, oratoriskām dotībām, spējīgam uz sarunām, vecākam par 50 gadiem un sabiedrībā cienījamam. Pastāvēja arī kukuļņemšana, tādēļ visas saņemtās dāvanas bija jāreģistrē. Grieķija neveidoja patstāvīgas vēstniecības citās zemēs, bet gan sūtīja sūtņus tikai vajadzības gadījumā. Pirmā patstāvīga vēstniecība parādījās ap 460. gadu p.m.ē.

Senā Roma

Latīņu valoda ir pirmā valoda, kuru izmantoja gandrīz visā Eiropā.

Republikas laikā sāka parādīties diplomātijas principi un tās formulējumi: jebkurš līdzeklis ir labs, ja tas ir labs Romai, dominēšana visās sabiedrībās (Romas virsvadība), taisnība ir spēkā, spēks ir taisnība. Roma impērijas laikā diplomātijai pievērsa mazāku nozīmi un neiecietīgi izturējās pret citu zemju sūtņiem, ņemot tos ķīlā. Līgumus nslēdza izsakot draudus un uzstādot ultimātus. Romieši patstāvīgi iejaucās citu valstu iekšpolitikā un izmantoja katru iespēju, lai destabilizētu situāciju valstī un tronī iesēdināt kādu romiešiem labvēlīgu vīru.

Bizantijas diplomātija (395—1453)

Bizantija-Romas impērijas austrumdaļa, atdalījās no Romas izveidojot savu valsti. Biznatija uzskatīja, ka izplatot kristietību tā popularizēs sevi. Bizantija pievērsa lielvalstu uzmanību diplomātijai, jo tai nebija tik liels un spēcīgs karaspēks kā Romai. Lai pastāvētu tā veidoja intrigas pretinieku vidū. Bizantija izmācīja pirmos profesionālos diplomātus, izsniedza viņiem rakstiskas instrukcijas — kā būt laipniem, izklaidēties, pārdot bizantiešu produkciju un stimulēt tirdzniecību. Bizantieši izmantoja diplomātus kā legālus spiegus un informācija, ko viņi savāca kompensēja viņiem reālo fiziskā spēka trūkumu.

Veidi

• Publiskā diplomātija — pozitīva valsts tēla veidošana un sabiedrisko domas ietekmēšana ārvalstīs (kultūras apmaiņa, informācijas kampaņas un citi "maigās varas" veidi).
• Ekonomiskā diplomātija — vērsta uz valsts ekonomisko interešu, piemēram, tirdzniecības, investīciju un ekonomiskās sadarbības, veicināšanu. Šis diplomātijas veids kļūst aizvien svarīgāks globalizācijas kontekstā.
• Digitālā diplomātija jeb e-diplomātija — digitālo tehnoloģiju un sociālo mediju izmantošana, lai sazinātos, izplatītu informāciju un veicinātu valsts intereses.
• Kultūrdiplomātija — kultūras pasākumi, lai veidotu savstarpēju sapratni un uzticēšanos starp valstīm (izglītības programmas, izstādes, festivāli un citas kultūras iniciatīvas).
• Sporta diplomātija — sporta pasākumi un sacensības kā līdzeklis, lai uzlabotu starptautiskās attiecības un veicinātu mieru un sapratni starp tautām (olimpisko spēļu, pasaules čempionātu organizēšana).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Diplomātija.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)