Vladivostoka

Vladivostoka (krievu: Владивосток) ir pilsēta Krievijas Federācijas galējos dienvidaustrumos. Lielākā Krievijas Klusā okeāna osta un Krievijas Klusā okeāna kara flotes galvenā bāze, Tālo Austrumu federālā apgabala un Piejūras novada galvaspilsēta. Atrodas pie Japāņu jūras Zelta raga līča netālu no Krievijas Federācijas robežas ar Ziemeļkoreju un Ķīnu.

Vladivostoka
Владивосток
Center of Vladivostok and Zolotoy Rog.jpg
Лютеранская церковь Святого Павла во Владивостокф2.JPG

Coat of Arms of Vladivostok (Primorsky krai) (2001).png
Vladivostokas ģerbonis

Primorsky krai blank.png

Red pog.svg
Map of Russia - Primorsky Krai (2008-03).svg
Valdivostokas atrašanās vieta Piejūras novadā,
Krievijas Tālajos Austrumos
Koordinātas 43°07′00″N 131°54′00″E / 43.11667°N 131.90000°E / 43.11667; 131.90000
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais subjekts Piejūras novads
Federālais apgabals Tālie Austrumi
Mērs Konstantīns Šestakovs
Dibināta 1860. gadā
Pilsētas tiesības 1880. gadā
Platība 561,54 km²
Iedzīvotāji (2007) 582 032[1]
681 061 (aglom.)
Laika josla UTC +10
Mājaslapa http://www.vlc.ru/

VēstureLabot

Pirms 1860. gada Pekinas konvencijas parakstīšanas tagadējās pilsētas vietā atradās mandžūru apmetne ar nosaukumu Haišenvaja (ķīniešu: 海参崴). Pēc nokļūšanas Krievijas impērijas pakļautībā to pārdēvēja par Vladivostoku (krievu: Владивосток — "Austrumu valdnieku") pēc līdzības ar Ziemeļkaukāza cietoksni Vladikaukāzu - "Kaukāza valdnieku". 1871. gadā tā Nikolajevas vietā kļuva par galveno Krievijas impērijas Klusā okeāna tirdzniecības ostu. Pilsētas nozīme pieauga, kad 1903. gadā Vladisvostoka kļuva par Transsibīrijas dzelzceļa galapunktu. Krievijas pilsoņu kara laikā Vladivostoka bija Japāņu intervences centrs un Pieamūras pagaidu valdības mītne. Sarkanā armija Jeronima Uboreviča vadībā 1922. gada 25. oktobrī ieņēma Vladivostoku, un beidza Tālo Austrumu Republikas pastāvēšanu, ko uzskata par Krievijas pilsoņu kara beigām.

Vladivostokas latviešiLabot

Luterāņu garīgo aprūpi 1909. gadā būvētajā luterāņu Svētā Pāvila baznīcā no 1880. līdz 1912. gadam veica Kārlis Augusts Rumpēters (1849-1912; apglabāts Vladivostokas Jūras kapos (Морское кладбище))[2][3][4]. Viņa, kā arī vēlāko Vladivostokas luterāņu mācītāju aprūpē atradās arī Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu kolonijas, ieskaitot Lejas Bulānu un Amūras Baltiju.[5][6]

Interesanti faktiLabot

Vladivostokā ir radusies grupa Mumij Troļ. Pilsēta ir mājvieta Krievijas premjerlīgas futbola komandai Luč-Energija (Луч-Энергия). 2013. gadā dibināts KHL hokeja klubs Vladivostokas "Admiral".

CilvēkiLabot

Vladivostokā dzimuši:

Atsauces un piezīmesLabot

  1. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 30. jūnijā.
  2. Lothar Deeg. Kunst and Albers Vladivostok: The history of a German Trading Company in the Russian Far East 1864–1924, 2013. 419. lpp. ISBN 3844258191.
  3. «Лютеранские приходы Дальнего Востока». Skatīts: 25.10.2018.
  4. Rita Laima. Skylarks and Rebels: A Memoir about the Soviet Russian Occupation. ibidem Press, 2017. ISBN 3838210344.
  5. «JURIS RUBENIS. Lejas Bulānas mācītāji». 1982. Skatīts: 25.10.2018.
  6. Erna Lakstīgala. «Так было», 1997. Arhivēts no oriģināla, laiks: 17.03.2016. Skatīts: 25.10.2018.

Ārējās saitesLabot