Leipcigas kauja

Leipcigas kauja
	Daļa no Napoleona kariem un Sestās koalīcijas kara
	; Glezna, kurā attēloti krievu, austriešu; un prūšu karaspēks pie Leipcigas
Datums	no 1813. gada 16. oktobra līdz 19. oktobrim
Vieta	Leipciga, Saksijas Karaliste51°18′44″N 12°24′47″E / 51.31222°N 12.41306°EKoordinātas: 51°18′44″N 12°24′47″E / 51.31222°N 12.41306°E
Iznākums	koalīcijas izšķirošā uzvara pret Napoleona karaspēku
Teritoriālās; izmaiņas	beidza pastāvēt Reinas konfederācija; Napoleons Bonaparts zaudēja kontroli pār teritoriju uz austrumiem no Reinas
Karotāji
Sestā koalīcija Krievijas Impērija; Austrijas Impērija; Prūsijas Karaliste; Zviedrija; Mēklenburgas–Šverīnes hercogiste; Saksijas Karaliste (18.–19. oktobrī); Virtembergas karaliste (18.–19. oktobrī);	Francijas Pirmā impērija Varšavas hercogiste; Napoleona Itālija; Neapoles karaliste; Saksijas Karaliste (16.–17. oktobrī); Virtembergas karaliste (16.–17. oktobrī); Bādenes lielhercogiste;
Komandieri un līderi
Aleksandrs I; Kārlis Filips; Gebhards Līberehts fon Blihers ; Kārlis XIV Juhans	Napoleons Bonaparts; Nikolas Udino ; Juzefs Poņatovskis ; Joahims Mirats
Spēks
16.–17. oktobrī:; 257 000 vīru; 1400 šaujamieroču; 18.–19. oktobrī:; 365 000 vīru	16.–17. oktobrī:; 177 000 vīru; 700 šaujamieroču; 18.–19. oktobrī:; 195 000 vīru
Zaudējumi
54 000 nogalināto un pazudušo	73 000 nogalināto un gūstā kritušo

Leipcigas kauja ^[2](franču: Bataille de Leipzig), arī Tautu kauja (vācu: Völkerschlacht bei Leipzig, krievu: Битва народов), bija nozīmīga kauja pret Napoleona Bonaparta spēkiem, kas norisinājās no 1813. gada 16. oktobra līdz 19. oktobrim. Kauja norisinājās Saksijas Karalistē, pie Leipcigas. Tajā Sestā koalīcija (Krievijas Impērija, Austrijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Zviedrija) pieveica Napoleona spēkus un pēc kaujas Napoleons zaudēja kontroli pār teritorijām uz austrumiem no Reinas. Pēc kaujas beidza pastāvēt arī Reinas konfederācija.

Kaujas iznākums labot šo sadaļu

Karojošo pušu zaudējumi labot šo sadaļu

Francijas armija pēc aptuvenām aplēsēm Leipcigas kaujā zaudēja 70-80 tūkstošus karavīru, no kuriem aptuveni 40 tūkstoši tika nogalināti vai ievainoti, 15 tūkstoši krita gūstā, vēl 15 tūkstoši sagūstīti slimnīcās un līdz 5 tūkstošiem sakšu pārgāja sabiedroto pusē^[3]. Pēc franču vēsturnieka T. Lenca domām, Napoleona armijas zaudējumi sasniedza 70 tūkstošus nogalināto, ievainoto un gūstekņu, vēl 15-20 tūkstoši vācu karavīru pārgāja sabiedroto pusē. Papildus kaujas zaudējumiem atkāpušās armijas karavīru dzīvības prasīja tīfa epidēmija. Ir zināms, ka Napoleons spēja atvest uz Franciju tikai aptuveni 40 tūkstošus karavīru^[4]. Starp bojāgājušajiem bija arī maršals Juzefs Poņatovskis (Polijas karaļa Staņislava Augusta brāļadēls), kurš maršala zizli saņēma tikai divas dienas pirms liktenīgās kaujas^[5]. Sabiedrotie ieguva arī 325 lielgabalus kā trofejas pēc kaujas.

Sabiedroto zaudējumi sasniedza līdz 54 tūkstošiem nogalināto un ievainoto, no kuriem līdz 23 tūkstošiem bija krievu, 16 tūkstošiem prūšu, 15 tūkstošiem austriešu un 180 zviedru karavīri.^[6]

Atsauces labot šo sadaļu

↑ https://archive.org/details/campaignsofnapol00chan
↑ https://www.history.com/topics/france/battle-of-leipzig
↑ Loraine Petre F. Napoleon’s last campaign in Germany 1813. — London, 1974. — P. 382—383; Чандлер Д. Военные кампании Наполеона. — М, 1999. — С. 569.
↑ Эрнест Лависс, Альфред Рамбо. Глава IX. Поход в Россию. Гибель Великой армии. 1812 / Том 2. Часть 2. Время Наполеона I. 1800—1815 // ИСТОРИЯ XIX ВЕКА. Яков Кротов. Путешествие по времени.
↑ Scott Bowden. Napoleon’s Grande Armee of 1813. — Chicago: Emperor's Press, 1990.
↑ Loraine Petre F. Napoleon’s last campaign in Germany 1813. — London, 1974. — P. 382—383; Чандлер Д. Военные кампании Наполеона. — М, 1999. — С. 569.