Vikipēdija

Juzefs Poņatovskis

Juzefs Antonijs Paņatovskis (poļu: Józef Antoni Poniatowski; dzimis 1763. gada 7. maijā, miris 1813. gada 19. oktobrī) bija Vīnē dzimis poļu karavīrs, kurš krita Leipcigas kaujā kā Napoleona armijas maršals.[1][2] Pēdējā Žečpospolitas karaļa Staņislava Poņatovska brāļadēls.

Juzefs Poņatovskis
Józef Antoni Poniatowski
Juzefs Poņatovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1763. gada 7. maijā
Vīne, Austrijas Impērija
(tagad Karogs: Austrija Austrija)
Miris 1813. gada 19. oktobrī (50 gadi)
Veise Elsteras upe pie Leipcigas, Saksijas Karaliste
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība polis
Dzīvesbiedre Zēlija Sitaņska
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta laiks 1780—1813
Valsts Hābsburgu impērija, Žečpospolita, Varšavas hercogiste
Struktūra Sauszemes armija
Kaujas darbība 1792. gada krievu-poļu karš, Kostjuško sacelšanās, Poļu-austriešu karš, Napoleona iebrukums Krievijā, Sestās koalīcijas karš (Leipcigas kauja)
Apbalvojumi Baltā Ērgļa ordenis
Svētā Staņislava ordenis
Virtuti Militari ordenis
Goda Leģiona ordenis

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis augstmaņu ģimenē. Juzefs Poņatovskis[3] uzauga Vīnē, mātes pilsētā Prāgā, kā arī tēvoča galmā Varšavā. 1780. gadā iestājās Hābsburgu armijā. 1788. gadā piedalījās karā ar Osmaņu impēriju, kur dienēja kā imperatora Jozefa II adjutants. 25. aprīlī pie Šabacas Serbijā tika nopietni ievainots.[4]

Polijas karaļa Staņislava Poņatovska pierunāts, 1789. gadā Juzefs Poņatovskis iestājās Polijas karaļa dienestā un kopā ar Tadeušu Koscjuško un vēl trīs cilvēkiem ieguva poļu armijas ģenerālmajora pakāpi. Kad Lielā Sejma darbības rezultātā tika pieņemta 3. maija konstitūcija, kā pretpars tai Sanktpēterburgā tika nodibināta Targovicas konfederācija. Pamatojoties uz Targovicas konfederācijas lēmumiem, krievu karaspēks iebruka Žečpospolitā, sākdams 1792. gada krievu-poļu karu.[4] Juzefs Poņatovskis vadīja karadarbību Ukrainā, 1792. gada 18. jūnijā uzvarēdams Zeleņces kaujā, tomēr pārspēka dēļ atkāpdamies. Pēc uzvaras Zeleņces kaujā karalis Staņislavs Poņatovskis nodibināja Virtuti Militari ordeni, ar kuru apbalvoja Juzefu Poņatovski un Kostjuško, un šis ordenis līdz pat šai dienai ir Polijas augstākais militārais apbalvojums. Tomēr drīz karalis kapitulēja un pats pievienojās Targovices konfederācijai, tā izbeidzot pretošanos krievu karaspēkam.[5] Juzefs Poņatovskis emigrēja vispirms uz Vīni, bet vēlāk uzturējās Rietumeiropā, bet Žečpospolita piedzīvoja Otro dalīšanu.[6]

Kad no ASV atgriezās Tadeušs Koscjuško, lai vadītu Kostjuško sacelšanos, Poņatovskis viņam pievienojās. Poņatovskis vadīja kaujas Varšavas rajonā. Pēc sacelšanās sakāves vēlreiz emigrēja uz Vīni, Žečpospolita piedzīvoja trešo (un pēdējo dalīšanu), bet Poņatovska īpašumi tika konfscēti. Pēc Katrīnas II otrās nāves 1796. gadā par Krievijas caru kļuva Pāvils I, kurš atcēla Poņatovska īpašumu konfiskāciju. Poņatovskis atgriezās Varšavā, kura tolaik piederēja Prūsijai, un līdz pat 1806. gadam dzīvoja greznu civilo dzīvi.[6]

1806. gadā, kad Prūsija tika sakauta Jēnas kaujā, karalis Frīdrihs Vilhelms III lūdza Juzefu Poņatovski kļūt par Varšavas gubernatoru, kam Poņatovskis piekrita. Gada beigās Varšavā iegāja Napoleona spēki Joahima Mirata vadībā. 1807. gada janvārī tika nodibināta Varšavas hercogiste personālūnijā ar Saksijas karali Frīdrihu Augustu I, bet Poņatovskis kļuva par hercogistes bruņoto spēku vadītāju. Uzvarot Poļu-austriešu karā 1809. gadā Poņatovskim izdevās pievienot hercogistei Polijas seno galvaspilsētu Krakovu.[3]

1812. gadā Poņatovskis kopā ar 100 000 poļu karavīru piedalījās Napoleona iebrukumā Krievijā. Piedalījās Borodinas kaujā un bija viens no pirmajiem, kurš iegāja Krievijas senajā galvaspilsētā Maskavā. Iebrukums beidzās ar katastrofu Napoleonam. Arī Poņatovskis, izglābies Berezinas kaujā, ar nelielu daļu karavīru 12. decembrī atgriezās Varšavā. Kaut arī Krievijas cars Aleksandrs I piedāvāja Poņatovskim amnestiju un turpmāku sadarbību, Juzefs Poņatovskis palika uzticīgs Napoleona spēkiem.[7] No 1813. gada 16. līdz 19. oktobrim Poņatovskis bija viens no Napoleona spēku vadītājiem Leipcigas jeb Nāciju kaujā, kurā Napoleons piedzīvoja sakāvi, bet Poņatovskis krita.[8]

1817. gadā Poņatovska mirstīgās atliekas tika apbedītas Vāvelas katedrālē blakus Kostjuško, bet Bertela Torvaldsena Poņatovska piemineklis atrodas pretim Polijas prezidenta pilij Varšavā.[3]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Józef Antoni Poniatowski (angliski)
  2. ↑ Piotr Bejrowski. «Józef Poniatowski: "Greater Than The King, This Prince"». Polish History. Skatīts: 2020. gada 26. marts.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «PONIATOWSKI, Józef». napoleon.org (en-US). Skatīts: 2023-06-26.
  4. ↑ 4,0 4,1 Robert Nisbet Bain. "Poniatowski, Joseph Anthony". In Chisholm, Hugh (ed.). Encyclopædia Britannica. Vol. 22 (11th ed.). Cambridge University Press, 1911. 61. lpp.
  5. ↑ «Józef Antoni Poniatowski h. Ciołek». www.ipsb.nina.gov.pl (poļu). Skatīts: 2023-06-26.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Józef Poniatowski: człowiek, który mógł być królem». dzieje.pl (poļu). Skatīts: 2023-06-26.
  7. ↑ Dziennik Polski. «Książę Józef Poniatowski w Krakowie. Miasto na dziewięć tygodni stało się faktyczną stolicą państwa».
  8. ↑ «Poniatowski, Józef    Fürst». www.leipzig-lexikon.de. Skatīts: 2023-06-26.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Juzefs_Poņatovskis&oldid=3874281"