Andrejs Upīts

Andrejs Upīts (1877. gada 4. decembris — 1970. gada 17. novembris) bija latviešu rakstnieks, kritiķis, literatūrzinātnieks, literatūrvēsturnieks, sociālistiskā reālisma mākslas teorētiķis, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis, Sociālistiskā Darba Varonis (1967).

Andrejs Upīts Personīgā informācija Dzimis 1877. gada 4. decembrī Skrīveri, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1970. gada 17. novembrī (92 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) Dzīves vieta Rīga Pilsonība Krievijas Impērijas, Latvijas Republikas, PSRS Tautība latvietis Brāļi Mārtiņš Upīts Māsas Anna Dzīvesbiedre Olga Tīrumniece Bērni Kārlis Paraksts

Literārā darbība Pseidonīms Tāravas Anniņa Nodarbošanās rakstnieks, literatūrzinātnieks, politiķis, kolaboracionists, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis Valoda latviešu valoda Slavenākie darbi Zaļā zeme, Plaisa mākoņos, Sūnu ciema zēni Apbalvojumi Staļina prēmijas laureāts (1946), Sociālistiskā Darba varonis, LPSR Tautas rakstnieks

Dzīvesgājums

Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījās Skrīveru pagastskolā pie skolotāja un rakstnieka Purapuķes, pēc tam izglītojās pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas — vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādāja par skolotāju un tulkotāju, bija aktīvs Rīgas Latviešu biedrības darbinieks, organizēja Mangaļmuižas sabiedrisko dzīvi.

Politiskā darbība

1905. gada revolūcijas iespaidā Upīts pievērsās marksisma idejām. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Baku pie drauga un kolēģa – rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša, tomēr tur neizdevās atrast piemērotu nodarbošanos, un viņš atgriezās Latvijā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā viņu ievēlēja Rīgas Strādnieku deputātu padomē, 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara A. Upīti apcietināja. 1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs. Atstājis Rīgu 1919. gada maijā Upīts devās uz Rēzekni, jūlijā uz Kijivu, septembrī atkal uz Rēzekni, 1920. gada janvārī devās uz Veļikije Lukiem. Sarunās ar Menderu Maskavā konstatēja, ka legālu iespēju atgriezties Latvijā nav. Padomju historiogrāfijā ir atzīta versija, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs tad pieņēmis lēmumu, ka Upītim uz Latviju nevajadzētu braukt, bet, ja viņš uz savu braukšanu pastāv, piešķirt šim nolūkam finansējumu 20 000 rubļu. Viņš mēģināja slepeni iekļūt Latvijā caur Igauniju ar Padomju Krievijas izlūkdienestu palīdzību, taču 1920. gada 3. aprīlī viņu arestēja Igaunijas Republika. 1920. gada 13. aprīlī Upīts nodots Armijas Virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas Rīgas nodaļas rīcībā, tā ievietoja Upīti Centrālcietumā “Par noziedzīgu darbību pret Latvijas valdību”, lika priekšā Upīti kā “kaitīgu Latvijas valstij personu” nodot kara tiesai, tad pats izlūkošanas nodaļas priekšnieks Zariņš 29. aprīlī deva tam piekrītošu rezolūciju. No 3. maija viņš bija Rīgas apgabaltiesas prokurora rīcībā. Izmeklēšanu veica tiesnesis Zuševics, tā 1920. gada 6. maija nolēmums ietvēra “Upīts par Rīgas okupācijas laiku ir ņēmis dalību sabiedrībā, kas par savu mērķi uzstādījusi sabiedriskās iekārtas gāšanu, izdarījis noziegumu, kas paredzēts Sodu likuma 51. un 126. pantos, nolēma uz Krimināltiesāšanas likuma 396. panta pamata Andreju Upīti Mārtiņa dēlu [..].” Uz Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojumu 28. maijā cietumu aizstāja ar mājas arestu Skrīveru pagastā, bet prokuratūra apsūdzēja Upīti, pamatojoties uz Sodu likuma 100. un 102. pamata par dumpi pret Latvijas Republikas valsts varu. Satversmes sapulces amnestijas akts 1920. gada 19. augustā atsvabina no atbildības par 100., 102. pantu un 25. augustā Upīti atbrīvoja. Presē norādīts, ka pēc atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki. Autobiogrāfijā komunistiskajai partijai Upītis par vēlākā Valsts prezidenta Zemgala atbalstu un mājas arestu noklusēja, norādot, ka 1920. gadā no 13. aprīļa līdz 22. augustam ar tiesas spriedumu bija ieslodzīts par komunistisko darbību Brīvības cīņu laikā pret Latvijas Republiku Stučkas valdības sastāvā, izcietis sodu par to Rīgas Centrālcietumā, apžēlots ar "demokrātiskās republikas" (tā Upītis rokrakstā LKP CK dēvē Latvijas Republiku) Satversmes sapulces amnestiju. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Rīgā un Skrīveros, no 1924. līdz 1930. gadam darbojās žurnālā “Domas”.

Pēc Latvijas okupācijas Upīts kļuva par Tautas Saeimas deputātu un 1940. gada 30. jūlijā devās divdesmit Tautas Saeimas locekļu delegācijā pie Molotova, Kaļiņina un Staļina lūgt uzņemt Latviju PSRS. 5. augustā viņš Maskavā piedalījās PSRS Augstākās Padomes sēdē, no 24. augusta bija viens no četriem augstākajiem Latvijas PSR vadītājiem — LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieks, šajā amatā bija līdz 1952. gadam. Amatu okupētās Latvijas varas kolaboracionistu visaugstākajā vadībā kā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis Upīts saglabāja vairāk nekā trīsdesmit gadus līdz pat savai nāvei. PSRS okupācijas laikā bija LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors. Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944—1948) un profesors (1945—1951), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātājs un pirmais direktors (1946—1952). Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1944—1954). 1945. gadā A. Upītim piešķīra filoloģijas zinātņu doktora grādu, 1943. gadā — LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu, 1946. gadā — Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukumu.

Lai gan LKP CK nomenklatūras kadru lietu arhīva fonda 1952. gada 19. aprīlī rakstītajā izziņā redzams, ka Upītis bija komunistiskās partijas biedrs no 1940. gada, tomēr 1967. gada 26. decembrī ar slepenu protokolu Nr. 71 LKP CK biroja locekļi — LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Jānis Kalnbērziņš, LKP CK otrais sekretārs Nikolajs Beluha, Jurijs Rubenis, Vitālijs Rubenis u.c., kā arī partijas komisijas locekle Marta Krustiņsone — atzina senāku rakstnieka darbošanos lielinieku partijā un pieprasīja PSKP Partijas kontroles komitejai Upītim partijas biedra karti Nr. 06755270 no 1917. gada marta, proti, no Februāra revolūcijas; PSKP Partijas kontroles komiteja ar Pelši priekšgalā prasību apmierināja 1968. gada 3. aprīlī.

Literārā darbība

A.Upīša piemineklis Rīgā, blakus Kongresu namam

Andrejs Upīts strādājis laikrakstā (1892) „Mājas viesis” ar pseidonīmu Arāju Andrejs publicēja pirmos rakstus „Parunas, Skrīveros uzrakstītas” (15 Nr.) un „Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši” (20 Nr.) A. Upīts rakstījis romānus, stāstus, noveles, drāmas, traģēdijas, komēdijas, dzeju, satīru, publicistiku, literatūrkritiku. Skolās obligātās literatūras sarakstos ir iekļauts Andreja Upīša romāns bērniem Sūnu Ciema zēni. Viens no daudzpusīgākajiem latviešu rakstniekiem. Viņa varoņiem piemīt izteiksmīgi raksturi, viņš izmantojis bagātu valodu.

Stāstos un novelēs, pirmajā romānā "Plūdi" (1903), krājumā „Mazas komēdijas”, attēloti tā laika sociālās dzīves procesi, bezzemnieku cīņa par zemi. Ciklā „Pārcilvēki” izteikta satīra par dekadenci. Upīša talanta attīstībā liela nozīme 1905-07. gada revolūcijai. Aktuālām kapitālistiskās dzīves problēmām pievērsās darbā „Jauni avoti”, Zīda tīklā”, kas ievada „Robežnieku’’ romāna virkni. Noveļu krājumā „Nemiers” (1912) dominē pēcrevolucionāras noskaņas. Veidojis asus pret sabiedrību vērstus feļetonus dzejā, prozā, kas parakstīti ar pseidonīmu Tāravas Anniņa. Nozīmīga ir Upīša darbība literatūrkritikā, literatūras vēsturē, publicistikā. Tādos darbos kā „Rainis un viņa dzeja” jau vairāk visu skata no marksisma skatpunkta, vērsās pret negatīvām tendencēm literatūrā, aizstāvēja idejiskumu. Pirmā pasaules kara laikā sarakstījis romānu „Renegāti”, aktīvi piedalījies Februāra revolūcijā, vācu okupācijas laikā apcietināts. Jaunās sociālās mākslas pamatprincipi formulēti darbā „Proletāriskā māksla”, Latvijas brīvvalsts laikā nodarbojies ar rakstniecību („Vēja kauja”, „Robežnieku” cikla romāni). Kritiski (pēc padomju literatūrvēsturnieku domām) attēlojis dzīvi Latvijas Republikā, to saskata darbos „Skaidas atvarā”, „Aiz paradīzes vārtiem”, „Kailā dzīvība”, ir vēsturiskas traģēdijas „Mirabo”, „Žanna d`Arka” Nozīmīgas prozas grāmatas jaunatnei, kā „Sūnu ciema zēni”, „Ūdeņos”. No literatūrkritikas darbiem jāmin „Poruka raksti jaunatnei”, „Jānis Jansons-Brauns”, darbojies arī žurnālā „Domas”.

Pēc Latvijas okupācijas aktīvi pieslējās boļševiku partiju apmierinošas literatūras rakstīšanai, izdabājot tai, bija žurnāla „Karogs” atbildīgais redaktors, šai laikā publicēts pētījums „Romāna vēsture” (1941) Nozīmīga darbība Otrā pasaules kara laikā, kad dzīvojis Kstiņinā, netālu no Kirovas, tad tapa „Spartaks”, „Zaļā zeme” (PSRS Valsts prēmija), „Plaisa mākoņos” , tas sižetiski saistīts ar „Zaļo zemi”.

1946. gadā par romānu “Zaļā zeme” saņēmis Staļina prēmiju, 1957. gadā par darbu “Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā” — LPSR Valsts prēmiju. Rakstnieka darbu publicēšana tikusi aizliegta divas reizes. Pirmo reizi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Otrreiz padomju režīma gados, kad tika aizliegta lugas Ziedošais tuksnesis izrādīšana Dailes teātrī un cenzūra neļāva izdot darbu Literatūras vēsture.

Kopumā jāsaka, ka Upīša daiļrade atstājusi spēcīgu iespaidu uz latviešu literatūras un revolucionārās kustības attīstību, sekmējusi sociālās kultūras rašanos, mākslinieciski pilnveidojusi sociālistiski reālistisko literatūru ar visām tās īpatnībām.

Piemiņa

Andreja Upīša prēmija

1977. gadā, A. Upīša simtgadē, tika nodibināta viņa prēmija literatūrā. To pasniedza Skrīveru izmēģinājuma saimniecība, piešķirot 4000 rubļu naudas prēmiju. Šo apbalvojumu 1977. gadā saņēma Māris Čaklais, starp tās vēlākajiem laureātiem ir rakstnieki Alberts Bels (1977), Māra Zālīte (1985), Vizma Belševica, Knuts Skujenieks (1986), Pauls Putniņš (1977) un Lilija Dzene.

Andreja Upīša vietvārdi

Pilsēta un apdzīvotas vietas, kurās Andrejam Upītim par godu nodēvētas ielas ir Daugavpils, Rēzekne, Ludza, Preiļi Latgalē, Talsu novada Dundaga Kurzemē, kā arī Aizkraukles novada Skrīveri un Valmiera Vidzemē.

Andreja Upīša muzeji un pieminekļi

Upītim iekārtoti memoriālie muzeji divās Upīša dzīves un darba vietās — viens no tiem atrodas rakstnieka memoriāldzīvoklī Brīvības ielā 38 Rīgā, otrs — Daugavas ielā 58 Skrīveros. 1982. gadā pretim LKP CK Politiskās izglītības namam atklāts tēlnieka Andreja Terpilovska un arhitekta Gunāra Asara veidotais Andreja Upīša piemineklis Rīgā.

Nozīmīgākie darbi

Romāni, epopejas

• "Pilsoņi" (1907)
• "Jauni avoti" (1909)
• "Sieviete" (1910)
• "Zīda tīklā" (1912)
• "Pēdējais latvietis" (1913)
• "Zelts" (1914)
• "Renegāti" (1915)
• "Ziemeļa vējš" (1921)
• "Pērkona pievārtē" (1922)
• "Pa varavīksnes tiltu" (1926)
• "Zem naglota papēža" (1928)
• "Jāņa Robežnieka pārnākšana" (1932)
• "Jāņa Robežnieka nāve" (1933)
• "Vecās ēnas" (1934)
• "Smaidoša lapa" (1937)
• "Pirmā nakts", tetraloģijas "Laikmetu griežos" 1. daļa (1937)
• "Māsas Ģertrūdes noslēpums" (1939)
• "Laikmetu griežos", tetraloģija (1940)
• "Zaļā zeme" (1945)
• "Plaisa mākoņos" (1951)

Noveļu krājumi

• "Mazas komēdijas" (1909)
• "Mazas komēdijas II" (1910)
• "Nemiers" (1912)
• "Darba laikā" (1915)
• "Atkusnī" (1919)
• "Vēju kauja" (1920)
• "Skaidas atvarā" (1921)
• "Aiz paradīzes vārtiem" (1922)
• "Metamorfozas" (1923)
• "Kailā dzīvība" (1926)
• "Stāsti par mācītājiem" (1930)
• "Noveles" (1943)

Garstāsti

• "Pa Lauča pēdām" (1925)
• "Sūnu ciema zēni" (1940)
• "Vilnīša brauciens uz Austrumiem" (1945)

Lugas

• "Dzimumdienas rītā" (1905)
• "Amazones" (1909)
• "Pārcilvēki" (noveļu dramatizējums) (1909)
• "Ragana" (1910)
• "Balss un atbalss" (triloģijas 1. daļa) (1911)
• "Viens un daudzie" (triloģijas 2. daļa) (1914)
• "Nanniņa" (1915)
• "Saule un tvaiks" (triloģijas 3. daļa) (1918)
• "Salauzta sirds" (1921)
• "Peldētāja Zuzanna" (1922)
• "Laimes lācis" (1923)
• "Privātīpašums" (1923)
• "Atraitnes vīrs" (1925)
• "Kaijas lidojums" (1925)
• "Mirabo" (1926)
• "Cēloņi un sekas" (noveles dramatizējums) (1927)
• "Vesela miesa" (1928)
• "1905" (1929)
• "Apburtais loks" (1929)
• "Žanna d'Arka" (1930)
• "Šodien lillā!" (1930)
• "Ziedošais tuksnesis" (1930)
• "Stāsti par mācītājiem" (noveļu dramatizējums) (1932)
• "Ziņģu Ješkas uzvara" (1933)
• "Spartaks" (1943)
• "Dziesmotā jūgā" (1946)
• "Spuldzes maisā" (1948)
• "Zaļā zeme" (romāna dramatizējums) (1948)

Dzeja

• Mazas drāmas (1911)
• Fabulas bez morāles (1924)

Literatūra

• Paliekošais un zūdošais Andreja Upīša darbos. Sast. Kalniņa I. - Pētergailis: Rīga, 2004. ISBN 9984-33-089-3
• Latvijas padomju enciklopēdija 10.-1. sēj: Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Upīts.

• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Andreja Upīša biogrāfija
• Atmiņas par Andreju Upīti. Sastād. Jānis Upītis // Jaunā Gaita nr. 129, 1980. g. 3. Nr
• Andreja Upīša iela Preiļos
• Andreja Upīša piemineklis
• A. Upīts 1915. gadā Baku