Marta Krustiņsone (1895—1996) bija latviešu komuniste.

Elizabete, Marta un Emīlija Krustiņsones (1907)

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimusi 1895. gada 20. aprīlī Liepkalna-Ozolu pagastā rentnieka Mārtiņa Krustiņsona ģimenē, viņai bija māsas Elizabete (Elza) un Emīlija Krustiņsones.

1912. gadā kļuva par Latvijas Sociāldemokrātijas biedri, Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur piedalījās Oktobra revolūcijā. 1918. gadā darbojās Viskrievijas Ārkārtas komisijā, 1919. gadā darbojās Latvijas SPR Statistikas komisariātā un lielinieku partijas Centrālkomitejā.

Pēc LSPR sagrāves viņa 1920. gadā devās uz Maskavu, kur 1924. gadā beidza mācības J. Sverdlova Komunistiskajā universitātē. No 1925. gada darbojās Rietumtautu Komunistiskajā universitātē un no 1931. gada J. Sverdlova Komunistiskajā universitātē.

NKVD "Latviešu operācijas" laikā Krustiņsoni 1938. gadā arestēja. Sevišķā apspriede par piedalīšanos kontrrevolucionārajā organizācijā viņai piesprieda ieslodzījumu labošanas darbu nometnē, bet viņas vīru Kārli Pečaku 1938. gada 27. aprīlī nošāva un Butovas poligonā apraka PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts.

Pēc atbrīvošanas 1947. gadā Krustiņsonei atļāva atgriezties Rīgā un strādāt par Revolūcijas muzeja direktora vietnieci, tomēr jau 1948. gadā viņu atkal izsūtīja uz Gulaga nometnēm. Pēc Josifa Staļina nāves, 1954. gadā, viņu vēlreiz atbrīvoja un atļāva atsākt darbu Revolūcijas muzejā. 1956. gadā viņa pensionējās, taču turpināja piedalīties Latvijas Komunistiskās partijas kongresos un izbraucienos uz skolām.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa dzīvoja pie savas māsas Elzas meitas Lilijas Lencmanes K. Valdemāra ielā Rīgā.

Mirusi 1996. gada 4. decembrī Rīgā 101 gada vecumā.[1]

Literatūra labot šo sadaļu

  • Nikolajs Kreijers. Māsas Krustiņsones. Rīga: Avots, 1987. — 206 lpp.

Atsauces labot šo sadaļu