Ernests Birznieks-Upītis
Ernests Birznieks-Upītis (īstajā vārdā Ernests Birznieks; 1871. gada 6. aprīlis — 1960. gada 30. decembris) bija latviešu rakstnieks, tulkotājs, izdevējs un bibliotekārs. Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947).
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
,_Latvian_Writer).jpg)
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Dzirciema pagasta (tagad Zentenes pagasts) "Biseniekos" rentes saimnieka ģimenē. 1874. gadā viņš zaudēja tēvu. No 1880. līdz 1886. gadam mācījās Dzirciema pagasta skolā. No 1887. līdz 1889. gadam turpināja mācības Tukuma pilsētas skolā. Pēc tam pašmācības ceļā sagatavojās skolotāju eksāmeniem, kurus sekmīgi nokārtojis, ieguva skolotāja tiesības. 1889. gadā viņš atgriezās dzimtajā Dzirciemā, kur strādāja par mājskolotāju Dzirciema muižā un vēlāk mežziņa ģimenē. 1891. gadā "Baltijas Vēstnesī" tika iespiests viņa pirmais darbs "Māte", kā arī Ivana Krilova fabulas "Zoss" tulkojums. 1892. gadā sarakstīja stāstu "Zaldāta līgava".
1893. gadā mežzinis, pie kura Birznieks-Upītis strādāja, devās uz Kaukāzu un viņš sekoja līdzi. Tur rakstnieks dzīvoja līdz 1921. gadam. Aizgājis no mājskolotāja darba, viņš vēlāk strādāja par bibliotēkas vadītāju un vēlāk par naftas uzņēmuma ierēdni. 1900. gadā iznāca Birznieka-Upīša pirmā stāstu grāmata "Upīša stāsti", kura nodrošināja autoram popularitāti. 1908. gadā Ernests Birznieks-Upītis izveidoja grāmatu izdevniecību "Dzirciemnieki". Tā nodarbojās ar latviešu oriģināldarbu un ārzemju autoru tulkojumu izdošanu. Kopumā līdz 1921. gadam tajā iznāca 67 grāmatas, starp kurām bija arī paša Birznieka-Upīša darbi.
1912. un 1913. gadā tika izdotas vēl divas Birznieka-Upīša grāmatas — "No rīta" un "Pret vakaru". 1914. gadā atsevišķi iznāca viņa "Pelēkā akmens stāsti". 1922. gadā Ernests Birznieks-Upītis atgriezās Latvijā. Tajā pašā gadā viņš uzsāka izdot laikrakstu "Vārds". Strādāja arī žurnālos "Domas", "Varavīksne", "Jaunības Tekas", "Mazās Jaunības tekas". 1924. gadā iznāca viņa Kaukāza stāstu cikls "Kaukāza kalnos", bet 1927. gadā "Kaukāza stāsti", kas iznāca divās daļās. No 1922. līdz 1924. gadam iznāca "Pastariņa triloģija" un "Nīnas pasaciņas", ar ko viņš uzsāka savu darbību bērnu literatūrā. No 1927. līdz 1934. gadam viņš bija Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītājs.
1934. gadā Ernestu Birznieku-Upīti atlaida un izslēdza no Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības. Līdz 1940. gadam viņš galvenokārt nodarbojās ar tulkošanu. 1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, Birznieks-Upītis iestājās Rakstnieku Savienībā, bet jau 1941. gadā viņš saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. Šajā laikā iznāca plaša viņa darbu izlase. Vācu okupācijas laikā dzīvoja pie radiem Zentenes pagastā. Pēc Otrā pasaules kara galvenokārt dzīvoja Lielupē. Daiļradē pievērsās bērnu literatūrai.
Šajā laikā tapa tādi darbi kā "Pasakas un stāsti" (1946), "Mūsu sēta" (1946), "Par gudro vārnu un ļauno sesku" (1949), "Mazmeita Dace" (1946), "Kustīgais Jānītis" (1957) un citi. Pēc kara tapa arī Birznieka-Upīša atmiņas par Raini, Andreju Upīti, Leonu Paegli, Sudrabu Edžu. Nodarbojies arī ar austriešu, franču, vācu, šveiciešu, ķīniešu, arābu un afrikāņu pasaku tulkošanu. 1947. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Tautas rakstnieka nosaukumu.
Miris Rīgā 1960. gada 30. decembrī. Zemes klēpī guldīts Lielupes kapos. Rakstnieka dzimtajās mājās Tukuma rajona Zentenes pagasta "Biseniekos" 1967. gadā tika atklāts viņam veltīts Pastariņa muzejs. Viņa vārdā nosaukta Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskola.
Darbi
labot šo sadaļuKopoti raksti
labot šo sadaļu- 1922–1923: Kopoti raksti 2 sējumos (nepabeigts izdevums)
- 1932–1937: Kopoti raksti 6 sējumos (nepabeigts izdevums)
- 1946–1950: Kopoti raksti 6 sējumos
- 1960–1963: Kopoti raksti 7 sējumos