Latvijas Pagaidu valdība
Latvijas Pagaidu valdība bija oficiālais nosaukums Latvijas Republikas pirmajām valdībām no 1918. gada 19. novembra līdz 1920. gada 11. jūnijam.[1] Pagaidu valdībai bija Latvijas Tautas padomes dotas pilnvaras vadīt valsti līdz Satversmes sapulces sasaukšanai. Latvijas Pagaidu valdību vadītājs bija Kārlis Ulmanis no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš vadīja trīs Pagaidu valdības:
- Ulmaņa 1. Pagaidu valdība (1918. gada 19. novembris — 1919. gada 13. jūlijs)
- Ulmaņa 2. Pagaidu valdība (1919. gada 14. jūlijs — 8. decembris)
- Ulmaņa 3. Pagaidu valdība (1919. gada 9. decembris — 1920. gada 11. jūnijs)
Tikai pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma un Satversmes sapulces sanākšanas varēja izveidot vispārējās vēlēšanās ievēlētu Latvijas valdību — Ulmaņa 1. Ministru kabinetu.
Ulmaņa 1. Pagaidu valdība
labot šo sadaļu
Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases telpās, tagadējā Krišjāņa Barona ielā 3, Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvji izveidoja kopīgu Tautas padomi. Tajā pašā sapulcē pēc Latviešu zemnieku savienības pārstāvja Miķeļa Valtera ierosinājuma Ulmanim vienbalsīgi uzticēja ministru kabineta veidošanu.
1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas otrā (krievu) teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) Tautas padome proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti un uzdeva Ulmanim Pagaidu valdības veidošanu. Ministriem paredzēja arī vietniekus no mazāko partiju pārstāvjiem. 19. novembrī Ulmanis Tautas padomei piedāvāja ministru kandidatūras. Sākotnēji neaizpildīti bija Satiksmes, Tieslietu, Tirdzniecības un rūpniecības, un Apsardzības ministru un Valsts kontroliera posteņi. Ar 15 pret 48 balsīm valdības programmu apstiprināja, un tā sāka darbu. Pirmā Pagaidu valdības sēde notika 26. novembrī Dzirnavu ielā 87, kurā piedalījās Ministru prezidents Ulmanis, ministri Kasparsons, Valters, Puriņš, Hermanovskis, ministru biedri Bemus, Birznieks, Dambīts un Blumbergs, protokolēja Rudzīts. Ulmanis ziņoja par sarunām ar Vācijas pilnvarnieku Vinnigu par Latvijas līdzšinējo valdības iestāžu pārņemšanu un nolasīja Vinniga notu par Latvijas Pagaidu valdības atzīšanu, ko uzskatīja par neapmierinošu un vienojās pastāvēt uz formulējumu, kāds tas bija līgumā ar Igauniju. 2., 6. un 20. decembrī Ulmanis informēja Tautas padomi par pēdējo ministru vakanču aizpildīšanu.[2] Pagaidu valdība 2. janvārī no Padomju Latvijas armijas uzbrukuma vispirms bēga uz Jelgavu, tad uz Liepāju, kur sākās problēmu pilna sadzīvošana ar Vācijas okupācijas pārvaldi. 16. aprīlī vācieši sarīkoja Aprīļa puču. Ulmaņa valdība līdz 27. jūnijam zaudēja kontroli pār notikumiem Kurzemē, paglābjoties uz tvaikoņa Saratov, taču saglabāja Ziemeļlatvijas brigādes un Dienvidlatvijas brigādes uzticību. Jūnija beigās Antante panāca valdības darba atsākšanu, taču vienlaikus pieprasīja tās demisiju un jaunas valdības koalīcijas izveidošanu, kas vairāk ņemtu vērā vācbaltiešu intereses.
Ulmaņa 2. Pagaidu valdība
labot šo sadaļu1919. gada 26. jūnijā Antantes pārstāvjiem uz kuģa "Saratov" klāja notika saruna ar Kārli Ulmani par jaunas valdības koalīcijas izveidošanu, papildinot to ar mazākumtautību pārstāvjiem. Ulmanis bija gatavs atkāpties un veidot jaunu valdību kurā no desmit ministriem trīs būtu vācbaltieši un viens krievs, taču vispirms pieprasīja atzīt pirmo Pagaidu valdību. 27. jūnijā Antantes pārstāvi paziņoja, ka atzīst Pagaidu valdību, un tā izkāpa Liepājas ostā. 30. jūnijā Ulmanis Tautas padomi informēja par demisiju. 8. jūlijā Pagaidu valdība ar "Saratov" ieradās Rīgā, kur to svinīgi sagaidīja armija un iedzīvotāji. Ulmanis sarunās ar Antanti tomēr panāca, ka krieviem ministra nebūs, un vācbaltiešiem būs tikai divi. Tautas padomes 13. jūlija sēdē Ulmanis informēja par valdības demisiju un viņam atkal uzticēja veidot valdību. No 87 klātesošajiem deputātiem neviens nebalsoja pret, bet 22 atturējās. Tajā pašā dienā Ulmanis paziņoja jaunos ministru kandidātus, no kuriem bija divi vācbaltieši (Magnus un Erhards) un viens ebrejs (Mincs). 15. jūlijā Tautas padomē notika balsojums par jauno valdību. Sociāldemokrāti paziņoja, ka valdību neatbalstīs. Ar 61 balsi par, 22 pret un 2 atturoties, Tautas padome izteica atbalstu otrajai Pagaidu valdībai, vienlaikus uzsverot, ka tās sastāvs īsti neatbilst tautas spēku samēram, un ir pieņemams tikai uz laiku.[3] 28. augustā sākās valdības krīze, kas 30. augustā noveda pie Miķeļa Valtera un ģenerāļa Sīmonsona demisijām, kuru amatus uzņēmās Ulmanis pats, lai arī oficiāli abi ministri amatos palika vēl pāris mēnešus. 1919. gada 5. decembrī Ulmanis Tautas padomes priekšsēdētājam Jānim Čakstem iesniedza demisijas rakstu.
Ulmaņa 3. Pagaidu valdība
labot šo sadaļu
Tajā pašā 1919. gada 5. decembra Tautas padomes sēdē, kurā Ulmanis iesniedza demisiju, Zemnieku savienība atkal ierosināja viņam uzticēt valdības veidošanu. Par priekšlikumu nobalsoja 52, atturējās 30, pret nebija neviens. 8. decembrī Ulmanis Tautas padomei piedāvāja jaunās valdības sastāvu, kurā bija par vienu vācbaltieti mazāk. 10. decembrī Tautas padome atbalstīja ministrus un valdības deklarāciju ar 55 balsīm, pret balsojot 29 un 2 atturoties. Pret balsoja sociāldemokrāti un Demokrātu savienība. Valdība nostrādāja līdz 1920. gada 11. jūnijam, kad pēc Satversmes sapulces vēlēšanām, Ulmanis 20. jūnijā izveidoja savu pirmo valdību, ko apstiprināja vēlēts parlaments. Valdības darba laikā Latgali atbrīvoja no boļševikiem un sākās miera sarunas ar Padomju Krieviju. 1920. gada 17.-18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība palika otrajā vietā ar 17,8% balsu.
Ar Tautas padomi nesaistītās Latvijas Pagaidu valdības
labot šo sadaļu1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Liepājā gāza Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. Puča vadītāji sākotnēji plānoja izveidot militāru direktoriju, ko vadītu Landesvēra vienību vadītāji - Hanss fon Manteifels-Cēge, krievu vienības komandieris Anatols Līvens un Latviešu atsevišķās (Dienvidlatvijas) brigādes komandieris Jānis Balodis. Līvens bija gatavs dot pozitīvu atbildi tikai pēc tam, ja piedalīsies Balodis. Tā kā Balodis atteicās, arī Līvens atteicās. Pučisti paziņoja, ka ieceļ prokurora Oskara Borkovska vadītu pagaidu administrāciju. Sākās sarunās par jaunas Pagaidu valdības izveidi. 21. aprīlī Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja (Die Baltische Deutsche Nationalaussshuß) Tautas padomei paziņoja, ka 16. aprīļa notikumi izdarīti pret tās gribu un kā vienīgo izeju tā redz militārās direktorijas nodibināšanu.
Oskara Borkovska Ministru kabinets
labot šo sadaļuPučistiem nespējot izveidot valdību, Liepājas militārais gubernators un vācu karaspēka komandieris ģenerālis Rīdigers fon der Golcs 25. aprīlī uzstāja uz valdības izveidošanu 26. aprīlī, vai arī atzīt puča izgāšanos. Ātri tika izveidota jauna Pagaidu valdība prokurora Oskara Borkovska vadībā. Par valdības vadītāju tā izvirzīja Andrievu Niedru. Borkovskis cerēja piesaistīt arī ministrus no Ulmaņa Pagaidu valdības un uzsāka sarunas ar mācītāju Andrievu Niedru par valdības pārņemšanu. Tikmēr valdības ministru prezidenta pienākumu izpildītājs bija Borkovskis un tajā tika uzaicināti piedalīties seši ministri no latviešu, vācbaltiešu un ebreju partijām.[4] Borkovskis drīz deva vietu Niedram, kas izveidoja jaunu Pagaidu valdību.
- Ministru prezidents Andrievs Niedra.
- Ministru prezidenta v.i. un Iekšlietu ministrs Oskars Borkovskis (Oskar Borkowsky).
- Ārlietu ministrs Heinrihs fon Brimmers (Heinrich Karl Ludwig von Brümmer).
- Tieslietu ministrs Pauls Sokolovskis.
- Zemkopības ministrs Krišjānis Sleinis.
- Finanšu un kara ministrs Georgs Seskovs (Georg Seskow).
- Satiksmes un darba ministrs Kārlis Burkevics.
- Tautas apgaismošanas ministrs Jūlijs Kupčs.
- Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Valters Iršiks.
- Valsts kontrolieris Jānis Arājs (īstais vārds, Fricis Alberts)[5]
Iekšlietu ministra kandidāti bija Hanss Manteifels (Hans von Manteuffel), Pauls Sokolovskis (Paul Sokolowsky) vai Frīdrihs Samsons fon Himmelšerna (Friedrich Samson von Himmelstjerna). Kara ministra pienākumus reāli pildīja Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz).
Andrieva Niedras Ministru kabinets (10.05.1919. — 26.06.1919.)
labot šo sadaļu9. maijā Borkovska valdība atkāpās un pie varas (10. maijā) nāca Niedras valdība. Par nākamo valdības vadītāju tika iecelts Andrievs Niedra. Viņa valdība pastāvēja līdz 26. jūlijam.
- Ministru prezidents Andrievs Niedra
- Ārlietu ministra v. i. Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču viņš atteicās no posteņa)
- Iekšlietu ministrs Oskars Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A. Niedra)
- Kara ministrs Teodors Vankins (ministra biedrs Georgs Viktors Ernests fon Taube)
- Finansu ministrs Juris Seskovs (vēlāk Eižens Švarcs)
- Tieslietu ministrs Pauls Sokolovskis
- Zemkopības ministra vietas izpildītājs Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
- Satiksmes ministrs Heinrihs fon Brimmers (vēlāk J. Liepiņš)
- Ceļu ministrs Kārlis Burkevics
- Tautas apgaismošanas ministrs izpildītājs Jūlijs Kupčs
- Tirdzniecības ministrs Jānis (Ivans) Šmits
- Pārtikas (apgādes) ministra v. i. Andrejs Krastkalns
- Valsts darbu ministrs J. Kampe
- Valsts kontrolieris Heinrihs fon Brimmers (iecelts vēlāk)
27. jūnijā, pēc Cēsu kaujām varu atkal pārņēma K. Ulmaņa vadītais Ministru kabinets, kurš šo laiku bija pavadījis Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts uz tvaikoņa "Saratov" Liepājas reidā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ministru kabineta sastāvu vēsture
- ↑ «Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 24. novembrī.
- ↑ «Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 24. novembrī.
- ↑ IX. Liepājas posms. No: Bruno Kalniņš. "Vēl cīņa nav galā…", Stokholma, 1983.
- ↑ Edgars Andersons. "Latvijas vēsture 1914-1920." Daugava, Stokholma, 1967.
Literatūra
labot šo sadaļu- Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991.
- Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
- Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A.Gulbis, 1930. 65.-73.lpp.