Marina Kosteņecka

Marina Kosteņecka (Марина Григорьевна Костенецкая) dzimusi 1945. gada 25. augustā ir krievu izcelsmes Latvijas rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece. Marinas Kosteņeckas grāmatas iznākušas krievu, latviešu, čehu un slovāku valodā. Tās izdotas Latvijā un ārpus tās robežām. Kā publiciste Marina Kosteņecka pirmā Padomju savienībā uzdrīkstējās runāt par aizliegtiem, neērtiem, bet sabiedrībā aktuāliem tematiem – deportācijām, bērnunamiem, mazgadīgo cietumiem, palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem, sociālo netaisnību, politiku, sistēmas nepilnībām. Īpašu atpazīstamību un līdzcilvēku mīlestību Marina Kosteņecka saņēma Atmodas laikā kā dedzīga Latvijas neatkarības aizstāve.

Marina Kosteņecka
Personīgā informācija
Dzimis 1945. gada 25. augustā (74 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Dzīves vieta Rīga
Pilsonība Latvija
Tautība krieviete
Vecāki Grigorijs Kosteņeckis, Jekaterina Kosteņecka
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstniece, publiciste, žurnāliste
Valoda krievu
Rakstīšanas laiks 1965—pašlaik
Žanri publicistika, dokumentālie raksti, stāsti, noveles
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (1994), Atzinības Krusts (2008)

VecākiLabot

Marina Kosteņecka ir vēlīnais un vienīgais bērns ģimenē, dzimusi mēnesi pēc sava tēva Grigorija Kosteņecka (1892 – 1961) aresta.

Grigorijs Kosteņeckis dzimis Ukainā, pareizticīgo priestera ģimenē. 1915. gadā absolvējis Imperatora Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Pēc revolūcijas strādājis par advokātu Ļeņingradā. Savas izcelsmes dēļ ticis arestēts Kirova slepkavības lietā, kad Ļeņingradā no represijām cieta 12 tūkstoši tā saukto “sociāli svešo elementu” (garīdznieki, muižnieki, uzņēmēji un viņu pēcteči, visi, kas pirms revolūcijas nepiederēja strādnieku šķirai) “Lielā terora” (ar Kirova lietu sākās Lielais terors, kurš savu kulmināciju sasniedza 1937. gadā) laikā Grigorijam Kosteņeckim tika piespriesta brīvības atņemšana uz četriem gadiem, un pēc soda izciešanas viņam bija tiesības apmesties uz pastāvīgu dzīvi tikai Pleskavas apgabala robežās. Tā kā kara sākumā viņš bija pārsniedzis iesaukšanas vecumu un Pleskavas apgabalu bija jau okupējuši vācieši, Kosteņeckis nonāca Rīgā, kur sāka strādāt par korektoru krievu valodā iznākošajā laikrakstā “За родину”. Drīz pēc tam Grigorijs Kosteņeckis iepazinās ar vietējo pianisti Jekaterinu Anisimovu un 1944. gada 10. jūnijā viņi salaulājās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Marinas Kosteņekas māte Jekaterina Anisimova (1903 - 1988) bija rīdziniece vairākās paaudzēs. Viņas tēvs, Otrās ģildes tirgotājs Timofejs Anisimovs, ar tirdzniecību Rīgā sāka nodarboties 1888. gadā.

Grigorijs Kosteņeckis jau pirms kara bija saskāries ar Staļina režīma šausmām, savukārt viņa sieva pieredzējusi nežēlīgās represijas un masu deportācijas 1940. gadā neatkarību zaudējušajā Latvijā, tādēļ, kad Rīgai tuvojās Sarkanās armijas karaspēks, jaunā ģimene pieņēma lēmumu doties bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tādējādi kara beigās Kosteņecki atrodas Vācijā pārvietoto personu nometnē, kas nonāk padomju karaspēka okupētajā zonā. Šeit ģimene tika izšķirta: 1945. gada jūlijā Grigoriju Kosteņecki arestēja un 4. augustā padomju karaspēka okupētās zonas Vācijā kara tribunāls viņam piesprieda sodu – brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, izsūtot no Vācijas konvoja pavadībā uz Vorkutu.

Jekaterina Kosteņecka tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī, un viņai pēc filtrācijas nomentē pavadītā laika ļāva atgriezties dzimtenē. Marina Kosteņecka pasaulē nāca piecas dienas pēc tam, kad viņas mātei brīnumainā kārtā izdevās no sabombardētās Vācijas nokļūt Rīgā.

1955. gadā pēc Staļina nāves Grigorija Kosteņecka lieta tika pārskatīta, sods samazināts no 20 uz 10 gadiem, kuri jau tobrīd bija izciesti, un beidzot viņš varēja satikt savu ģimeni Rīgā. Visus šos garos gadus vecāki aktīvi sarakstījās un Marinas kvēlākais bērnības sapnis bija beidzot satikt tēvu. Taču, kad beidzot bija pienācis šis laimīgais brīdis, pēkšņi atklājās, ka padomju sabiedrība nav gatava pieņemt “tautas ienaidnieku”. Tēvs nevarēja saņemt pierakstu savas likumīgās sievas dzīvesvietā, savukārt bez pieraksta nevarēja dabūt darbu. Papildus visām sadzīviskajām grūtībām arī skolā Marina tika vajāta kā “tautas ienaidnieka meita”.

Šī ģimenes traģēdija un emocionāli sarežģītā situācija, kad no vienas puses meitene kvēli mīlēja tēvu, no otras – bija spiesta kautrēties no viņa neizprotamā sabiedriskā stāvokļa, atstāja nospiedumus uz visu turpmāko rakstnieces dzīvi. Rakstnieces morālie principi un nākotnes politisko uzskatu pamats veidojās tieši pusaudzes vecumā. Kaut padomju vara vairākkārt piedāvāja ģimenei atteikties no vīra un tēva, Marina Kosteņecka nekad no sava tēva neattiecās. Grigorijs Kosteņeckis mira, kad Marinai bija 16 gadi. Onkoloģiskajā slimnīcā viņa pēdējie vārdi meitai bija: “Tagad tu kaunies no manis, bet pienāks laiks, kad tu ar mani leposies.”

Pēc pusgadsimta, 2010. gadā, rakstniece izdeva grāmatu “Vēstules no mājām”, kurā apkopota vēstuļu izlase no vecāku izsūtījuma laika sarakstes kopā ar saviem komentāriem.

1989. gadā, kandidējot PSRS tautas vēlēšanās no Tautas frontes rindām, Marina Kosteņecka pret viņu vērstā kampaņā atkal tika nodēvēta par “tautas ienaidnieka meita”. Grāmatas “Vēstules no mājām” priekšvārdā viņa kā atbildi saviem politiskajiem oponentiem velta šādas rindas: “Nomelnojošie raksti par manu tēvu laikrakstos parādījās trīs dienas pirms vēlēšanām, taču tie bija safabricēti tik rupji un primitīvi, ka tikai vairoja par mani atdotās vēlētāju balsis. Tomēr tā vai citādi tēva piemiņa bija bezatbildīgi nozaimota, bet šo publikāciju atskaņas anonīmi autori līdz šim brīdim nekautrējas izmantot internetā, ja iznāk runa par krievu rakstnieci Latvijā Marinu Kosteņecku. Tieši šis apstāklis – “Lai slavēti ienaidnieki, viņu dēļ mēs augam!” (N. Rērihs) – arī deva ierosmi laist klajā manu vecāku nometnes laika saraksti. Varu tikai piebilst, ka šī grāmata nav domāta ne ienaidniekiem, ne draugiem, bet vērtējošam lasītājam, kuram ir savs skatījums uz staļinisma vēsturi.”

BiogrāfijaLabot

Marina Kosteņecka dzimusi 1945. gadā 25. augustā, Rīgā.

1964. gadā pēc vidusskolas beigšanas devusies uz Tālajiem Austrumiem, strādājusi aiz Polārā loka Čukotkā par “Sarkanās jarangas” skolotāju klejojošo briežkopju brigādēs.

1966. gadā atgriezusies Rīgā un uzrakstījusi savu pirmo grāmatu “Saltās Sejas Mēness” (“Луна Холодного Лица”), kuras salikums uz diviem gadiem bija iesaldēts tipogrāfijā, jo cenzūra aizliedza grāmatu izdot. Pēc Staļina prēmijas laureāta Nikolaja Zadornova iejaukšanās, kurš uzrakstīja priekšvārdu un kļuva par grāmatas redaktoru, 1973. gadā grāmata beidzot tika izdota.

No 1971. līdz 1973. gadam mācījusies Rīgas Medicīnas institūtā.

1975. gadā uzņemta PSRS Rakstnieku savienībā.

1977. gadā beigusi Augstākos Literāros kursus Maskavas Gorkija vārdā nosauktajā Literatūras institūtā. Atgriežoties Rīgā, strādāja žurnālā “Даугава” par Prozas nodaļas vadītāju.

1989. gadā ievēlēta par PSRS Augstākās padomes deputāti no Latvijas Tautas frontes saraksta un līdz 1991. gadam strādājusi Maskavā kā PSRS Augstākās padomes locekle un deputāte.

No 1992. līdz 2009. gadam vada autorraidījumu “Домская площадь” (“Doma laukums”) Latvijas Radio.

Latvijas Republikas apbalvojumiLabot

Triju Zvaigžņu ordenis (1994)

Atzinības Krusts (2008)

Radošā darbībaLabot

Krievu valodā izdotās grāmatas:

“Луна Холодного Лица” (1973, Rīga),

“Завтра на рассвете” (1976, Мaskava),

“Долгие-долгие километры” (1976, Novosibirska),

“Далеко от Мексиканского залива”(1984, Мaskava),

“На златом крыльце сидели” (1984, Rīga),

“Не страшно тебе, яблоня, ночью в саду?” (1989, Rīga),

“Дешево продается клоун” (2008, Rīga),

“Письма из дома” (2010, Rīga),

“Мой ХХ век” kopdarbībā ar Georgu Stražnovu (2018 un 2019, Rīga),

„Письма из XX века“ (2019, Rīga)


Latviešu valodā izdotās grāmatas:

“Baltās kāpas” («Белые дюны», 1983),

“Esmu nolemta dzīvei” («Обречена на жизнь», 1989),

“Šis biķeris man neies secen” («Чаша сия не минует меня», 1995),

“Lēti pārdodu klaunu” («Дешево продается клоун», 2007),

”Vēstules no mājām” («Письма из дома», 2012),[1]

“Mans XX gadsimts (2019, Rīga)[2][3],[4]

“Vēstules no XX gadsimta” (2019, Rīga[5]).[6]


Čehu un slovāku valodā izdotās grāmatas:

“Луна Холодного Лица” (1980, Prāga),

“Завтра на рассвете” (1980, Bratislava).


Visas radošās dzīves laikā regulāri publicējusi savus rakstus latviešu un krievu presē - vairāk nekā simts publikācijas žurnālā “Karogs”, avīzēs “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne”, “Atmoda” u.c., krievu valodā - Latvijas un PSRS periodiskajos izdevumos.

Par krieviem LatvijāLabot

Kosteņecka ir lepna ar to, ka piedalījās Atmodā un "atdeva atpakaļ savas tautas vārdā brīvību, ko viņas tauta nolaupīja Latvijai." Bet viņa uzskata, ka ar pilsonību 1990. gados pieļauta milzīga kļūda. Viņa teica, ka Pilsoņu komitēja, kas bija radikālāka par LTF, Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā reģistrēja pilsonībai, kad viss vēl bija ļoti bīstami un neviens nevarēja paredzēt PSRS sabrukumu. Dokumentāli pierādīts, ka 30 tūkstoši no tiem, kas parakstījas par pilsonību, bija krievi, ukraiņi, kas iebraukuši Latvijā pēc 1941. gada un ļoti riskēja, nonākot "zem lielas lupas." Viena daļa no tiem lojāliem krieviem pēc Pilsonības likuma pieņemšanas aizbrauca, "šobrīd brauc prom jaunā paaudze, kas te izauguši un pat zina latviešu valodu. Latviešu valoda, kas iemācīta ar naidu, ir bumba ar laika degļi. Paaudze, kuru tagad piespiedīs mācīties latviski, vēl trijās paaudzēs stāstīs, kā viņam tika nodarīts pāri. Lojalitāti ar valodu neieliksit. Ždanoku un Rubiku ievēlēja par Eiropas deputātiem tie krievi, kas nav lojāli Latvijai. Tos krievus, kas bija ar jums barikādēs, paši izdzināt."

Viņa arī teica, ka saprot tos jauniešus, kas iet likt puķes pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, jo viņu vectēvi ir gājuši bojā karā, kas bija pa visu milzīgo Krieviju. "Lai kā jums, mīļie latvieši, tas nepatiktu, tas ir no sirds."

Marina Kosteņecka uzsver, ka krievu tautai kā skaitliski lielākajai padomju tautai būtu taisnīgi uzņemties "lielāko daļu vainas par despotismu, ar kādu valsti no Maskavas vadīja visu tautu ierēdņi". Tomēr vienlaikus krievu tauta ir smagi cietusi no padomju varas īstenotā genocīda 20. un 30. gados, kas iznīcināja "visu labāko gan krievu zemniecībā, gan krievu amatniecībā, gan krievu inteliģencē", un to ir jāņem vērā runājot par vēsturi. "To nesaprast, redzēt tikai citu tautu nopelnus revolūcijā un noklusēt to traģiskās kļūdas, nozīmē bezatbildīgi nocietināt šo tautu sirds pret Krieviju, dezinformēt jauno paaudzi, kas aktīvi ieņem savu vietu politiskās cīņas arēnā. Cietsirdība savukārt radis tikai cietsirdību." [7]

AtsaucesLabot

  1. «Dvēseles bruņinieki». www.diena.lv. Skatīts: 2020-03-13.
  2. 1:1 Gundars Rēders: Marina Kosteņecka - REplay.lv. Atjaunināts: 2020-03-13
  3. «Marina Kosteņecka izdod mūža darbu – testamentu Latvijai». skaties.lv. Skatīts: 2020-03-13.
  4. «Ratiņkrēslā Stikla kalnā. Saruna ar Marinu Kosteņecku». www.diena.lv. Skatīts: 2020-03-13.
  5. «Marina Kosteņecka. Augšāmcēlusies un atgriezusies». www.santa.lv. Skatīts: 2020-03-13.
  6. «Marina Kosteņecka "Mans XX gadsimts" un braucieni uz Latvijas bibliotēkām | Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība». www.gaisma.lv. Skatīts: 2020-03-13.
  7. «Marinas Kosteņeckas runa debatēs Latvijas PSR Tautu forumā 1988. gada decembrī». Barikadopēdija. Skatīts: 2020. gada 26. janvārī.