Marina Kosteņecka

Marina Kosteņecka (krievu: Марина Григорьевна Костенецкая; dzimusi 1945. gada 25. augustā) ir Latvijas krievu rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece. Marinas Kosteņeckas grāmatas iznākušas krievu, latviešu, čehu un slovāku valodā. Tās izdotas Latvijā un ārpus tās robežām. Kā publiciste Marina Kosteņecka pirmā Padomju Savienībā uzdrīkstējās runāt par aizliegtiem, neērtiem, bet sabiedrībā aktuāliem tematiem — deportācijām, bērnunamiem, mazgadīgo cietumiem, palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem, sociālo netaisnību, politiku, sistēmas nepilnībām. Īpašu atpazīstamību un līdzcilvēku mīlestību Marina Kosteņecka saņēma Atmodas laikā kā dedzīga Latvijas neatkarības aizstāve.

Marina Kosteņecka Marina Kosteņecka (2018) Personīgā informācija Dzimusi 1945. gada 25. augustā (79 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS Dzīves vieta Rīga Pilsonība Latvija Tautība krieviete Vecāki Grigorijs Kosteņeckis, Jekaterina Kosteņecka

Literārā darbība Nodarbošanās rakstniece, publiciste, žurnāliste Valoda krievu Rakstīšanas laiks 1965—pašlaik Žanri publicistika, dokumentālie raksti, stāsti, noveles Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (1994), Atzinības Krusts (2008)

Izcelsme

Viņas tēvs Grigorijs Kosteņeckis bija dzimis pareizticīgo priestera ģimenē Ukrainā. 1915. gadā viņš absolvēja studijas Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē un strādāja par advokātu. Viņu arestēja pēc Sergeja Kirova slepkavības, kad Ļeņingradā no represijām cieta 12 tūkstoši tā saukto “sociāli svešo elementu”. Lielā terora laikā Grigorijam Kosteņeckim piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, un pēc soda izciešanas viņam ļāva apmesties uz dzīvi vienīgi Pleskavas apgabalā. Kad Otrā pasaules kara laikā Pleskavas apgabalu okupēja vācieši, Kosteņeckis nonāca Rīgā, kur sāka strādāt par korektoru krievu valodā izdotajā laikrakstā "Par Dzimteni" (За родину). Drīz pēc tam Grigorijs Kosteņeckis iepazinās ar vietējo pianisti Jekaterinu Anisimovu un 1944. gada 10. jūnijā viņi salaulājās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. Marinas Kosteņekas māte bija rīdziniece vairākās paaudzēs. Viņas tēvs, Otrās ģildes tirgotājs Timofejs Anisimovs, ar tirdzniecību Rīgā sāka nodarboties 1888. gadā.

Kad Rīgai tuvojās Sarkanās armija, jaunā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, nokļūstot pārvietoto personu nometnē padomju karaspēka okupācijas zonā. 1945. gada jūlijā Grigoriju Kosteņecki arestēja un 4. augustā kara tribunāls viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, izsūtot no Vācijas konvoja pavadībā uz Vorkutlagu. Jekaterina Kosteņecka tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī, un viņai pēc filtrācijas nometnē pavadītā laika ļāva atgriezties dzimtenē. Marina Kosteņecka pasaulē nāca piecas dienas pēc tam, kad viņas mātei brīnumainā kārtā izdevās no sabombardētās Vācijas nokļūt Rīgā.

Dzīvesgājums

Dzimusi 1945. gada 25. augustā Rīgā kā vienīgais bērns Grigorija Kosteņecka (1892–1961) un viņa sievas Jekaterinas Anisimovas (1903-1988) ģimenē, dzimusi mēnesi pēc sava tēva aresta. 1955. gadā pēc Staļina nāves Grigorija Kosteņecka lietu pārskatīja, apcietinājumu samazināja no 20 uz 10 gadiem, kuri jau tobrīd bija izciesti, un beidzot viņš varēja satikt savu ģimeni Rīgā. Taču tēvs nevarēja saņemt pierakstu savas likumīgās sievas dzīvesvietā, savukārt bez pieraksta nevarēja dabūt darbu. Papildus visām sadzīviskajām grūtībām arī skolā Marina tika vajāta kā “tautas ienaidnieka meita”.

Šī ģimenes traģēdija un emocionāli sarežģītā situācija, kad no vienas puses meitene kvēli mīlēja tēvu, no otras – bija spiesta kautrēties no viņa neizprotamā sabiedriskā stāvokļa, atstāja nospiedumus uz visu turpmāko rakstnieces dzīvi. Rakstnieces morālie principi un nākotnes politisko uzskatu pamats veidojās tieši pusaudzes vecumā. Kaut padomju vara vairākkārt piedāvāja ģimenei atteikties no vīra un tēva, Marina Kosteņecka nekad no sava tēva neatteicās. Grigorijs Kosteņeckis nomira, kad Marinai bija 16 gadi. Onkoloģiskajā slimnīcā viņa pēdējie vārdi meitai bija: “Tagad tu kaunies no manis, bet pienāks laiks, kad tu ar mani leposies.”

1964. gadā pēc vidusskolas beigšanas Marina devās uz Tālajiem Austrumiem, kur strādāja aiz Polārā loka Čukotkā par “Sarkanās jarangas” skolotāju klejojošo briežkopju brigādēs. 1966. gadā atgriezās Rīgā un uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Saltās Sejas Mēness” (“Луна Холодного Лица”), kuras salikums uz diviem gadiem bija iesaldēts tipogrāfijā, jo cenzūra aizliedza grāmatu izdot. Pēc Staļina prēmijas laureāta Nikolaja Zadornova iejaukšanās, kurš uzrakstīja priekšvārdu un kļuva par grāmatas redaktoru, 1973. gadā grāmata beidzot tika izdota. No 1971. līdz 1973. gadam mācījusies Rīgas Medicīnas institūtā. 1975. gadā uzņemta PSRS Rakstnieku savienībā. 1977. gadā beidza Augstākos Literāros kursus Maskavas Gorkija vārdā nosauktajā Literatūras institūtā. Atgriežoties Rīgā, strādāja žurnālā "Daugava" (“Даугава”) par Prozas nodaļas vadītāju. 1989. gadā ievēlēta par PSRS Augstākās padomes deputāti no Latvijas Tautas frontes saraksta. Marina Kosteņecka pret viņu vērstā kampaņā atkal tika nodēvēta par “tautas ienaidnieka meitu”. Grāmatas “Vēstules no mājām” priekšvārdā viņa kā atbildi saviem politiskajiem oponentiem veltīja šādas rindas:

“Nomelnojošie raksti par manu tēvu laikrakstos parādījās trīs dienas pirms vēlēšanām, taču tie bija safabricēti tik rupji un primitīvi, ka tikai vairoja par mani atdotās vēlētāju balsis. Tomēr tā vai citādi tēva piemiņa bija bezatbildīgi nozaimota, bet šo publikāciju atskaņas anonīmi autori līdz šim brīdim nekautrējas izmantot internetā, ja iznāk runa par krievu rakstnieci Latvijā Marinu Kosteņecku. Tieši šis apstāklis – “Lai slavēti ienaidnieki, viņu dēļ mēs augam!” (N. Rērihs) – arī deva ierosmi laist klajā manu vecāku nometnes laika saraksti. Varu tikai piebilst, ka šī grāmata nav domāta ne ienaidniekiem, ne draugiem, bet vērtējošam lasītājam, kuram ir savs skatījums uz staļinisma vēsturi.”

Līdz 1991. gadam Kosteņecka darbojās Maskavā kā PSRS Augstākās padomes locekle un deputāte. No 1992. līdz 2009. gadam vadīja autorraidījumu “Домская площадь” (“Doma laukums”) Latvijas Radio.

Latvijas Republikas apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordenis (1994)
• Atzinības Krusts, 3. šķira (2008)

Radošā darbība

Krievu valodā izdotās grāmatas:

• “Луна Холодного Лица” (1973, Rīga),
• “Завтра на рассвете” (1976, Мaskava),
• “Долгие-долгие километры” (1976, Novosibirska),
• “Далеко от Мексиканского залива”(1984, Мaskava),
• “На златом крыльце сидели” (1984, Rīga),
• “Не страшно тебе, яблоня, ночью в саду?” (1989, Rīga),
• “Дешево продается клоун” (2008, Rīga),
• “Письма из дома” (2010, Rīga),
• “Мой ХХ век” kopdarbībā ar Georgu Stražnovu (2018 un 2019, Rīga),
• „Письма из XX века“ (2019, Rīga)

Latviešu valodā izdotās grāmatas:

• “Baltās kāpas” («Белые дюны», 1983),
• “Esmu nolemta dzīvei” («Обречена на жизнь», 1989),
• “Šis biķeris man neies secen” («Чаша сия не минует меня», 1995),
• “Lēti pārdodu klaunu” («Дешево продается клоун», 2007),
• ”Vēstules no mājām” («Письма из дома», 2012),
• “Mans XX gadsimts (2019, Rīga)
• “Vēstules no XX gadsimta” (2019, Rīga).

Čehu un slovāku valodā izdotās grāmatas:

• “Луна Холодного Лица” (1980, Prāga),
• “Завтра на рассвете” (1980, Bratislava).

Visas radošās dzīves laikā regulāri publicējusi savus rakstus latviešu un krievu presē - vairāk nekā simts publikācijas žurnālā “Karogs”, avīzēs “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne”, “Atmoda” u.c., krievu valodā - Latvijas un PSRS periodiskajos izdevumos.

Par krieviem Latvijā

Kosteņecka ir lepna ar to, ka piedalījās Atmodā un "atdeva atpakaļ savas tautas vārdā brīvību, ko viņas tauta nolaupīja Latvijai." Bet viņa uzskata, ka ar pilsonību 1990. gados pieļauta milzīga kļūda. Viņa teica, ka Pilsoņu komiteja, kas bija radikālāka par LTF, Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā reģistrēja pilsonībai, kad viss vēl bija ļoti bīstami un neviens nevarēja paredzēt PSRS sabrukumu. Dokumentāli pierādīts, ka 30 tūkstoši no tiem, kas parakstījās par pilsonību, bija krievi, ukraiņi, kas iebraukuši Latvijā pēc 1941. gada un ļoti riskēja, nonākot "zem lielas lupas." Viena daļa no tiem lojāliem krieviem pēc Pilsonības likuma pieņemšanas aizbrauca, "šobrīd brauc prom jaunā paaudze, kas te izauguši un pat zina latviešu valodu. Latviešu valoda, kas iemācīta ar naidu, ir bumba ar laika degļi. Paaudze, kuru tagad piespiedīs mācīties latviski, vēl trijās paaudzēs stāstīs, kā viņam tika nodarīts pāri. Lojalitāti ar valodu neieliksit. Ždanoku un Rubiku ievēlēja par Eiropas deputātiem tie krievi, kas nav lojāli Latvijai. Tos krievus, kas bija ar jums barikādēs, paši izdzināt."

Viņa arī teica, ka saprot tos jauniešus, kas iet likt puķes pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, jo viņu vectēvi ir gājuši bojā karā, kas bija pa visu milzīgo Krieviju. "Lai kā jums, mīļie latvieši, tas nepatiktu, tas ir no sirds."

Marina Kosteņecka uzsver, ka krievu tautai kā skaitliski lielākajai padomju tautai būtu taisnīgi uzņemties "lielāko daļu vainas par despotismu, ar kādu valsti no Maskavas vadīja visu tautu ierēdņi". Tomēr vienlaikus krievu tauta ir smagi cietusi no padomju varas īstenotā genocīda 20. un 30. gados, kas iznīcināja "visu labāko gan krievu zemniecībā, gan krievu amatniecībā, gan krievu inteliģencē", un to ir jāņem vērā runājot par vēsturi. "To nesaprast, redzēt tikai citu tautu nopelnus revolūcijā un noklusēt to traģiskās kļūdas, nozīmē bezatbildīgi nocietināt šo tautu sirds pret Krieviju, dezinformēt jauno paaudzi, kas aktīvi ieņem savu vietu politiskās cīņas arēnā. Cietsirdība savukārt radis tikai cietsirdību."