Senebreju valoda
Senebreju valoda (לְשׁוֹן הַקֹּדֶשׁ) bija pirmā ebreju valoda, kurā runāja senajā Izraēlā. Agrākās senebreju valodā atrastās epigrāfiskās liecības datējamas ar 10.-9. gadsimtu pirms mūsu ēras. 1. tūkstošgadē pirms mūsu ēras tā tika lietota gan mutiski, gan rakstiski.
Vairāki procesi, kas sākās ar Jūdejas ķēniņvalsts krišanu un beidzās ar pilnīgu ebreju valstiskuma zaudēšanu pēc Otrā tempļa sagraušanas, kā arī dažu ebreju izkliedēšanu diasporā, noveda pie tā, ka 2. gadsimtā pēc Kristus šī valoda tika izņemta no mutvārdu lietošanas, jo to izspieda aramiešu valoda. Par precīzu laiku, kad senebreju valodu pārtrauca lietot kā ikdienas valodu, joprojām ir diskutējams jautājums.
Mūsdienu ivrits ir atjaunota senebreju valodas forma.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senebreju valoda.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)