Jeļena Staburova
Jeļena Staburova (krievu: Елена Юрьевна Стабурова; dzimusi 1948. gada 7. oktobrī Ohā, Sahalīnā, Krievijā) ir Latvijas krievu sinoloģe, pirmās sinoloģijas studiju programmas veidotāja Latvijā, Latvijas akadēmiskās Ķīnas pētniecības pamatlicēja un ķīniešu valodas īpašvārdu atveides latviešu valodā standarta izstrādātāja.
Biogrāfija
labot šo sadaļuJeļena Staburova dzimusi 1948. gadā Ohā Sahalīnā, kur māte, maskaviete Ļudmila Staburova[1] aizbrauca pēc augstskolas beigšanas pasniegt angļu valodu. Kopš 1949. gada dzīvoja un mācījās Ļeningradā un Maskavā. 1972. gadā pabeidza Ļeningradas valsts universitātes Austrumu fakultāti Ķīnas vēstures specialitātē ar kvalifikāciju austrumpētniece-vēsturniece. 1973.—1977. gados turpināja studijas aspirantūrā PSRS ZA Austrumpētniecības institūtā. 1974. gadā apprecējās ar bijušo Ļeningradas valsts universitātes studiju biedru turkologu un dzejnieku Uldi Bērziņu. 1977. gadā aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu “Anarhisms Ķīnā. 1900—1920”. Tajā pašā gadā tika uzņemta Latvijas valsts universitātes Vēstures fakultātē par pasniedzēju. 1993. gadā turpat aizstāvēja otru disertāciju par tēmu “Politiskās partijas un biedrības Ķīnā Sjiņhaja revolūcijas laikā (1911—1913)”, par ko viņai piešķirts vēstures habilitētā doktora (Dr. habil. hist.) zinātniskais grāds. 1994. gadā stažējās Taivānas Pedagoģiskās universitātes Ķīniešu valodas centrā. 1995. gadā saņēma profesora akadēmisko nosaukumu. 1991. gadā sāka strādāt arī Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes jaunizveidotajā Orientālistikas katedrā, kur izstrādāja sinoloģijas bakalaura studiju programmu (pirmo Latvijā). Izveidoja un vadīja (1998—2004) arī pirmo Japānas studiju bakalaura studiju programmu. 2002——2004 gados bija LU orientālistikas maģistra studiju programmas direktore. 1998—2004 gados vadīja LU Orientālistikas nodaļu. 2004—2015 gados bija Rīgas Stradiņa universitātes profesore politikas zinātnē, kur vadīja politikas zinātnes maģistrantūras programmu, izveidoja un vadīja doktora studiju programmu „Politikas zinātne“, nodibināja un vadīja Konfūcija centru.
Zinātniskā darbība
labot šo sadaļuJeļena Staburova ir ap 170 pētījumu autore par Ķīnas vēsturi un politiku, historiogrāfiju, literatūru, valodu, filozofiju, Latvijas un Krievijas sinoloģijas vēsturi, ķīniešu budisma virzienu huajaņ.
Nozīmīgākie darbi
labot šo sadaļu- Laodzi. Dao un De kanons / J. Staburova: zinātnisks tulkojums no senķīniešu valodas, skaidrojumi, ievadvārds. Rīga: Neputns, 2009.
- Balts zirgs nav zirgs jeb tradicionālā Ķīnas filozofija. Rīga: Enciklopēdija,1995.
- Ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019.[2]
- Dažas iespējamās pieejas laika-telpas pētīšanai huajaņ budistu filozofijā. (krievu val.)[3]
- Tur, kur sastopas politikas zinātne un sinoloģija: kognitīvā atteice. (krievu val.)[4]
- Nav individuālas dzejas bez sociālas dzejas (ķīn.val.)[5]
- No Tunmenhuja līdz Guomiņdanas partijai. Ieskats no ārpuses. (angļu val.)[6]
- Jaunkonfūcisms un interpretācijas problēmas. (angļu val.)[7]
- Anarhisms Ķīnā. 1900-1920. (krievu val.)[8]
- Politiskās partijas un biedrības Ķīnā Sjiņhaja revolūcijas laikā. (krievu val.)[9]
Jeļena Staburova ir lasījusi lekcijas Stokholmas universitātē, Akadēmijas Sinikas Ķīnas jaunlaiku vēstures institūtā Taipejā, Ziemeļvalstu Austrumpētniecības institūtā (NIAS) Kopenhāgenā, Kvinslendas universitātes Āzijas valodu un studiju nodaļā un Vēstures nodaļā (Brisbenā, Austrālijā), Austrālijas nacionālās universitātes Āzijas studiju centra Klusā okeāna un Āzijas vēstures pētniecības nodaļā (Kanberā), Zviedrijas Sociālo zinātņu kolēģijā (SCASSS) Upsālā, Vuhaņas Universitātē (Vuhaņa, Ķīna), Pekinas Pedagoģiskajā universitātē (Pekina, Ķīna).
Organizēja starptautiskās konferences
labot šo sadaļu- “Pēteris Šmits. Starp Latviju un Ķīnu. Latvijas zinātniekam 130 gadi” (LU, 2001).
- LU Starptautiskā konference “Li Bo un Tanu dinastijas laika kultūra” (LU, 2001).
- “Klasisko un kanonisko tekstu tulkošana igauņu, latviešu un somu valodā” (piedaloties Latvijas vēstniecībai Igaunijā, Somijas vēstniecībai Latvijā, Somijas Institūtam) (RSU, 2007).
- “Ķīnas civilizācija pagātnē un mūsdienās” (piedaloties Pekinas Pedagoģiskai universitātei (RSU, 2010).
Ģimene
labot šo sadaļu- Vīrs Uldis Egīls Bērziņš (1944—2021), latviešu dzejnieks, tulkotājs, turkologs, poliglots
- dēls Ansis Ataols Bērziņš (1975), zinātņu doktors informācijas tehnoloģijas nozarē
- meita Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova (1985), zinātņu doktore politikas zinātnē
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- PSRS Izglītības ministrijas diploms par 1982./1983. m. g. studentu labākā pētnieciskā darba vadīšanu (1983)
- LVU apbalvojums par darbu un sakarā ar Latvijas Universitātes 70. gadadienu (1989)
- LU un RSU Rektoru pateicības raksti (2003, 2006, 2011)
- ĶTR vēstnieka Latvijā goda raksts par Ķīnas-Latvijas attiecību stiprināšanu (2004)
- ĶTR Ministru Padomes Galvenās preses un apgādu valsts pārvaldes “Īpašā Ķīnas grāmatu balva“ (2018)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Стабурова Людмила Георгиевна». nlr.ru. Skatīts: 2021-07-12.
- ↑ https://www.personvarduatveide.lv/uploads/sources/66/pdf/kiniesu_personvardu_atveide_latviesu_valoda_2019.pdf#page=1
- ↑ Стабурова Е. Ю. Некоторые возможные подходы к изучению времени-пространства в философии буддистов Хуа-янь. Представления о пространстве, времени и мироздании у народов Востока. Москва: Институт востоковедения РАН, 2020.
- ↑ «Там, где встречаются политология и китаеведение: когнитивный сбой».
- ↑ «四川大凉山：诗歌在“远方”流淌». www.163.com. 2017. gada 13. okt.
- ↑ Staburova Jelena. From Tongmenghui to Guomindang: A Glimpse from the Outside. Proceedings of Centennial Symposium on Sun Yat-sen’s Founding of the Kuomindang for Revolution. Vol. 1 Revolution and Early ROC Years (1895—1925)]. Taipei: Jindai Zhongguo chubanshe, 1995.
- ↑ Staburova Yelena. Chapter VIII: New Confucianism and Problems of Interpretation. Comparative Ethics in a Global Age. Washington, D.C. 20064: The Council for Research in Values and Philosophy, 2007.
- ↑ Стабурова Е.Ю. Анархизм в Китае.1900-1921. Москва: Главная редакция Восточной литературы издательства «Наука», 1983.
- ↑ Стабурова Е.Ю. Политические партии и союзы в Китае в период Синьхайской революции. Москва: Главная редакция Восточной литературы издательства «Наука», 1992.