Alberts Vīksne

Alberts Vīksne (1896-1976) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.

Alberts Vīksne Alberts Vīksne Latvijas bruņoto spēku pulkveža-leitnanta formā. Personīgā informācija Dzimis 1896. gada 15. maijā Krievijas Impērija, Vitebskas guberņa, Daugavpils apriņķis, Vīpes pagasts (tagad Latvija) Miris 1976. gada 31. decembrī (80 gadi) Vācija, Kaizerslauterna Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmbannführer (pulkvežleitnants) Valsts Krievijas Impērija Latvija Trešais reihs Komandēja 34. ieroču SS grenadieru pulks Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Otrais pasaules karš Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (III šķira) Triju Zvaigžņu ordenis (IV un V šķira) Dzelzs krusts (I un II šķira)

Dzīvesgājums

Dzimis Vīpes pagastā, pirmo izglītību ieguva Daugavpils pilsētas skolā. 1915. gadā iesaukts Krievijas Impērijas armijā un nosūtīts uz 2. armijas korpusa 43. kājnieku divīzijas 171. Korbinas rezerves pulku Krasnoje Selo, no tā viņu nosūtīja uz Ziemeļfrontes praporščiku skolu Gatčinā. Mācības Vīksne beidza 1916. gada martā un nonāk 21. armijas korpusa 43. kājnieku divīzijas 174. Romenas rezerves pulkā Narvā, pēc tam Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gada februārī Vīksne nonāca 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā, tā sastāvā piedalījās kaujās Rīgas frontē un sasniedza štābskapitāna pakāpi, atvaļināts 1917. gada decembrī.

Latvijas Brīvības cīņās

Dienestam Latvijas bruņotajos spēkos Vīksne pieteicās brīvprātīgi 1919. gada 1. jūlijā un tika iecelts par Daugavpils apriņķa komandiera vietnieku, novembrī viņu pārcēla uz 4. Valmieras kājnieku pulku, tā sastāvā piedalījās Latgales atbrīvošanā. 1920. gada aprīlī Vīksni iecēla par rotas komandieri, ar varonību viņš izcēlās 8.-9. jūnijā, izlūkgājienā Baltinavas rajonā ar savu rotu straujā triecienā iegūstot divus ienaidnieka lielgabalus, par to 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

Starpkaru periodā

Pēc Brīvības cīņu noslēguma Vīksne turpināja militāro dienestu, 1925. gadā viņš absolvēja virsnieku kursus un tika nozīmēts par rotas komandieri 5. Cēsu kājnieku pulkā. 1933. gadā beidza bataljonu komandieru kursus un 1935. gada februāri tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku kā bataljona komandieris. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 18. jūlijā Vīksni pārcēla uz štāba bataljonu.

Otrajā pasaules karā

Rūdolfs Bangerskis frontes apmeklējumā 1944. gada 8. jūnijā Bardovo pozīcijās 34. pulka kājnieku lielgabalu novietojumā. Pulkvežleitnants Alberts Vīksne otrais no labās.

Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona Vīksne brīvprātīgi pieteicās dienestam un tika iecelts par 32. grenadieru pulka I bataljona komandieri, tā sastāvā Vīksne 1943. gada decembra sākumā nonāca frontē Novosokoļņiku rajonā. I bataljonu Vīksne komandēja līdz 1943. gada decembrim, atkal uzņemoties tā vadību no 1944. gada 13. aprīļa. 1944. gada 10. decembrī Vīksni iecēla par 34. pulka komandieri, viņš pulku vada kaujās smagajās kaujās Pomerānijas līnijā, par kauju pie Immenheimas 1944. gada 25. janvārī viņu apbalvoja ar I un II šķiras Dzelzs krustu. 1945. gada 7. februārī Vīksni ievainoja un viņš bija spiests savu pulku atstāt, uzņemoties tā vadību tikai pēdējā kara posmā, no 1945. gada 1. aprīļa.

Pēckara dzīve

Pēc Vācijas kapitulācijas Vīksne nonāca Rietumu sabiedroto gūstā, vēlāk Cēdelgēmas gūstekņu nometnē. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Vācijā un pildīja dienestu britu un amerikāņu militārajās palīgvienībās. Pensionējies 1964. gadā.

Pulkvežleitnants Alberts Vīksne miris Kaizerslauternā 1976. gada 31. decembrī.