Jānis Ozols (virsnieks)
- Šis raksts ir par virsnieku. Par citu personu ar šādu vārdu skatīt rakstu Jānis Ozols.
Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs.[1]
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Pirmskara dzīve
labot šo sadaļuJānis Ozols dzimis Īslīces pagastā, par viņa bērnību un jaunību zināms maz. 1921. gada 1. oktobrī iestājas Latvijas kara skolas artilērijas nodaļā, 1922. gada oktobrī kļūst par kaprāli, bet 1923. gada 1. septembrī beidz kara skolu leitnanta pakāpē un tiek nozīmēts par Latgales artilērijas pulka I baterijas vada komandieri. 1927. gada 17. novembrī paaugstināts par virsleitnantu un 1928. gada 1. septembrī ar II šķiru beidz artilērijas virsnieku kursus. 1930. gada 1. aprīlī Ozols tiek iecelts par Latgales artilērijas pulka II baterijas vecāko virsnieku, bet 1934. gada 31. augustā tiek nozīmēts par Saimniecības komandas priekšnieku. 1935. gada 15. novembrī tiek apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1936. gada 14. maijā tiek iecelts par II baterijas komandieri.[2]
No 1939. gada 24. septembra Ozols ir I baterijas komandieris, pēc Latvijas okupācijas Latgales artilērijas pulks tiek iekļauts 24. teritoriālā korpusa 183. strēlnieku divīzijā kā 623. artilērijas pulks, tur viņu ieceļ par štāba priekšnieka palīgu.[2]
Otrajā pasaules karā
labot šo sadaļuPēc Vācijas iebrukuma PSRS Ozols brīvprātīgi piesakās dienestam vācu armijā 16. Zemgales policijas bataljona rindās, pēc tā iekļaušanas 2. latviešu brigādē, tas kļūst par 1. (vēlāk 42.) pulka III bataljonu. Pārformēšanas laikā īsu brīdi aizvietojis majoru Kociņu bataljona komandiera amatā, Ozols nonāk Volhovas frontē. 1943. gada jūnijā viņam uztic jaunizveidotās 14. (prettanku artilērijas) rotas vadību, bet augustā pārceļ par 13. (kājnieku artilērijas) rotas komandieri. 1943. gada 1. decembrī apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.[3] 1944. gada jūnijā Opočkas pozīcijās tiek apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu un iecelts par jaunizveidotā 19. divīzijas 19. artilērijas pulka I diviziona 2. baterijas komandieri pulkvežleitnanta Grāveļa vadībā. 1944. gada oktobrī Ozols nonāk Kurzemes cietoksnī, decembrī tiek iecelts par 19. artilērijas pulka III vieglā diviziona komandieri. Trešās Kurzemes lielkaujas laikā 31. decembrī Ozola III divizions un majora Kristapa Insberga II divizions kā pēdējā aizsardzība līnija atsit ienaidnieka pārspēka uzbrukumu, novēršot frontes pārraušanu.[4] Šajā kaujā Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas, kad viņam tiek paziņots, ka 8. baterijā ierindā palikuši vairs tikai divi lielgabali, Ozols baterijas komandierim velta šādus vārdus:
| “ | Jums šauj vēl divi lielgabali? Kāda laime, kapteini! Devītai strādā vairs tikai viens. Šaujat![5] | ” |
Kaujas laikā ienaidniekam izdodas pārņemt vienu no majora Ozola baterijām - Ozols nekavējoties pats vada triecienu pret iebrucējiem un bateriju atgūst. Par šo kauju 1945. gada 25. februārī tiek apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi.[1] Kara beigas Ozols sagaida Kurzemē.
Pēckara dzīve
labot šo sadaļuPēc Vācijas kapitulācijas majors Ozols gūstā nepadodas, bet ar vairākiem citiem artilērijas virsniekiem pievienojas nacionālo partizānu rindām. Sadursmē ar čekas spēkiem tiek ievainots 1945. gada 3. oktobrī, arestēts un 1946. gada 10. maijā notiesāts uz 20 gadiem katorgā. Majors Jānis Ozols mirst 1947. gada 13. oktobrī Vorkutā.[6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 149. lpp
- ↑ 2,0 2,1 «Virsnieki_O». Skatīts: 2013. gada 9. oktobris.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1982, 8.sējums, 239. lpp
- ↑ «OoB of the 19 Waffen Grenadier Division der SS». Skatīts: 2013. gada 9. oktobris.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 152. lpp
- ↑ "Brīvā Latvija" 2001. gada 6.-16. okt numura (Nr. 32(723)), 5. lpp