Rūdolfs Gaitars

Rūdolfs Gaitars (1907 — 1945) bija Latviešu leģiona virsnieks, pirmais latviešu Vācu krusta un bronzas un sudraba Tuvcīņas nozīmes saņēmējs.

Rūdolfs Gaitars Personīgā informācija Dzimis 1907. gada 29. maijā Krievijas Impērija, Kurzemes guberņa, Jelgavas apriņķis, Penkules pagasts (tagad Latvija, Dobeles novads) Miris 1945. gada 22. martā (37 gadi) Zantes pagasts, Tukuma apriņķis, Ostlande, Trešais reihs (tagad Latvija) Tautība latvietis Dzīvesbiedre Zigrīda Gaitere

Militārais dienests Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmführer (virsleitnants) Valsts Latvija Trešais reihs Kaujas darbība Otrais pasaules karš Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira) Vācu krusts (zeltā) Kājnieku trieciena nozīme Ievainojuma nozīme Tuvcīņas nozīme (bronza un sudrabs) Cits darbs skolotājs

Dzīvesgājums

Dienot Latvijas Armijā, ieguva virsniekvietnieka pakāpi. Līdz Otrā pasaules kara sākumam strādāja par Penkules pamatskolas pārzini, no šī amata atstādināts pēc Padomju okupācijas 1940. gada septembrī. Pirms 1941. gada 14. jūnija deportācijām pašam Gaitaram izdevās noslēpties mežā, taču tiek izsūtīta viņa ģimene.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Gaitars uzsāka aktīvu darbību, piesaista palikušos aizsargus, veidoja apkaimē kontrolpunktus, kurus šķērsojot bija jāuzrāda caurlaide, pats Gaitars uzņēmās Penkules galvenā komandanta pienākumus, atjaunoja pagasta valdi, iecēla pagasta vecāko un sekretāru, kā arī arestēja bijušo pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfredu Bergu, kurš vēlāk tika nosūtīts uz Salaspils nometni un nošauts.

1942. gada maijā brīvprātīgi pieteicās dienestam 19. Latgales bataljonā, piedalījās kaujās pie Pulkovas observatorijas. 1943. gada aprīlī Gaitars līdz ar 19. bataljona atlikušo personālsastāvu tika ieskaitīts Latviešu leģiona brigādē (kā 2. bataljons) un nosūtīts uz Volhovas fronti, kur tiek paaugstināts leitnanta pakāpē. 1943. gada augustā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un 1943. gada oktobrī jau ar I šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada 3.—9. februārī izrāda īpašu varonību cīņās ar savu rotu pie Batajskajas Lugas, Kostroņas, Batrakas, kur atsit ienaidnieka bataljona un pulka lieluma uzbrukumus. 1944. gada 25. februārī ar savu rotu iznīcina veselu ienaidnieka kolonnu Zapoļjes apkārtnē, 1944. gada 16. maijā kā pirmais latvietis tika apbalvots ar Vācu krustu zeltā. Vairākas reizes tika kaujā viegli ievainots, pēc pēdējā ievainojuma spiests atstāt fronti līdz 1945. gada janvārim.

Miris 1945. gada 22. martā no gūtā ievainojuma Tukuma apriņķa Zantes skolā ierīkotajā lazaretē. Apbedīts kapsētā pie Dārziņu mājām.