Teodors Kalnājs
Teodors Kalnājs (1915-2007) bija Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs.[1]
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Teodors Kalnājs dzimis Laidzes pagastā sešu bērnu zemnieka ģimenē, viņa tēvs bija pagasta vecākais. Kalnājs beidza Laidzes pamatskolu, pēc tam turpināja izglītību Talsu valsts ģimnāzijā, absolvējot to 1931. gadā, taču īstenot ieceri studēt Rīgā liedza 30. gadu saimnieciskā krīze, tādēļ nācās palikt pie zemes darbiem tēva saimniecībā. Dzimtajā pusē Kalnājs aktīvi darbojās kultūras dzīvē - dziedāja korī, kā arī piedalījās pašdarbnieku teātrī.[1]
1935. gadā Kalnājs uzsāka obligāto militāro dienestu Latvijas armijā 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī. Pēc 1936. gada 16. maija parādes Esplanādē Kalnājs ar Latvijas Kara skolu devās uz lauka mācībām pie Šuņazara Daugavpils apkaimē, 1936. gada augustā Kalnājs kursus beidza, atgriezās pulkā un tā paša gada oktobrī demobilizējās. Atgriezies dzimtajā pusē, Kalnājs iestājās aizsargos, kur kļuva par riteņbraucēju rotas komandieri. 1939. gada rudenī Kalnājs kā rotas komandieris saņēma slepenu pavēli gatavoties iespējamai mobilizācijai, kas sakrita ar bāzu līguma parakstīšanu. Taču pavēle pretoties nesekoja: gluži pretēji, Kalnāja rota saņēma pavēli slepus apsargāt ienākošos Sarkanās armijas vilciena sastāvus pret uzbrukumiem.[1]
Pēc Latvijas okupācijas Kalnāju 1940. gada rudenī uz pagastmāju izsauca čekas pārstāvji un mēģināja savervēt par ziņotāju, pie viena draudot viņu sodīt kā aizsargu aktīvistu, iemesls - Aizsargu organizācijas 20 gadu jubilejas ballē viņam Kārlis Ulmanis paspiedis roku. Kalnājs sadarboties atteicās. 1941. gada jūnija deportācijas Kalnājs pārdzīvoja, slēpjoties mežā - tikai vēlāk tapa zināms, ka viņa uzvārda sarakstos tomēr nav.[1]
Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Kalnājs pieredzēja apriņķī pazīstamā virsnieka 1. Talsu aizsargu pulka 3. bataljona komandiera Friča Hermansona arestu, viņa mirstīgās atliekas ar spīdzināšanas pazīmēm vēlāk atrada Baltezerā - tas Kalnājā un citos talseniekos nostiprināja apņēmību brīvprātīgi pieteikties dienestam vācu bruņotajos spēkos. Sākotnēji iestājās pašaizsardzības vienībās, bet vēlāk jau latviešu policijas bataljonos - 1942. gada 6. martā Kalnājs ar citiem novadniekiem devās uz Liepāju, kur tika iekļauts 24. Talsu policijas bataljonā un 1942. gada jūnijā nosūtīts uz Minskas apgabalu apkarot partizānu vienības. 1942. gada oktobrī bataljons nonāca Ļeņingradas frontē, un jau 1943. gada janvārī Kalnāju nosūtīja uz vada komandieru kursiem Bolderājā.[1]
Pēc vada komandieru kursu beigšanas Kalnājs tika nozīmēts rezerves bataljonu jauniesaukto apmācībā, Volhovas frontē viņš nonāca tikai 1943. gada 9. septembrī. 22. novembrī, izpildot rotas komandiera pienākumus, Kalnāju smagi ievainoja un viņš bija spiests atstāt ierakumus, lai atkoptos. 1944. gada janvārī Rīgā saņēma pavēli stāties Rūdolfa Kociņa jaunformētā 19. divīzijas 44. pulka II bataljona 8. rotas komandiera amatā, frontē nonāca 1944. gada marta sākumā un piedalījās arī 16. marta kaujās, par savu kaujas darbību 18. marta uzbrukumā Kalnājs saņēma II šķiras Dzelzs krustu - viņa uzbrukumu aprakstījis pulkvežleitnants Kociņš:
| “ | Kalnājs gāja tā kā mācību laukumā. | ” |
Otrreiz Kalnājs tika ievainots 1944. gada 8. aprīlī, rotā viņš atgriezās jau Opočkas pozīcijās.[1]
1944. gada 21. augustā Kalnāju ievainoja trešo reizi, brūces sadziedējis, viņš atkal uzņēmās savas rotas vadību un veda to Lubānas un Aiviekstes atvaires kaujās, par ko tika apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. Kalnājs piedalījās arī Mores kaujās, kur pildīja štāba adjutanta pienākumus. Vēlāk nonāca Kurzemes cietoksnī, piedalījās visās Kurzemes lielkaujās, par varonību 1945. gada 10. aprīlī tika apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi. Kara beigas Kalnājs sagaidīja Kurzemē, taču vēl pirms otrreizējās okupācijas viņa sieva ar bērniem devās trimdā.[2]
Pēckara dzīve labot šo sadaļu
Pēc Vācijas kapitulācijas Kalnājs ar grupu virsnieku sākumā slepus uzturējās Kurzemes mežos, pēc tam ar viltotiem dokumentiem iekārtojās darbā, taču jau 1945. gada 9. decembrī viņu atmaskoj un arestēja Talsos, Ziemassvētkos pārveda uz cietumu Ventspilī. Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Kalnājam piesprieda 20 gadus Vorkutas ieslodzījuma nometnē, Latvijā atgriezties viņam tika ļauts tikai 1970. gadu nogalē, bet dzimtajās mājās - vien 1990. gados. Sieva Elza Latvijā pirmo reizi atgriezās 1992. gadā.[2]
Miris 2007. gada 8. decembrī, guldīts zemes klēpī Lestenes brāļu kapos.[3]