Poļu—ukraiņu karš

Poļu—ukraiņu karš (poļu: Wojna polsko-ukraińska, ukraiņu: Польсько-українська війна), no 1918. gada novembra līdz 1919. gada jūlijam, bija konflikts starp Polijas Otro Republiku un Ukrainas spēkiem (gan Rietumukrainas Tautas Republiku, gan Ukrainas Tautas Republiku). Konflikta pamatā bija etniskās, kultūras un politiskās atšķirības starp reģionā dzīvojošajiem poļu un ukraiņu iedzīvotājiem, jo Polija un abas ukraiņu republikas bija likvidēto Krievijas un Austroungārijas Impēriju pēcteces. Karš sākās bijušās Austroungārijas teritorijā Austrumgalīcijā pēc Austroungārijas sabrukuma un pārcēlās uz agrāk Krievijas Impērijai piederošajiem Helmas zemes un Volīnijas reģioniem, uz kuriem pretendēja gan Ukrainas Valsts,kas bija Vācijas Impērijas satelītvalsts, gan Ukrainas Tautas Republika. Polija reokupēja strīdīgo teritoriju 1919. gada 18. jūlijā.

Poļu—ukraiņu karš
Daļa no Ukrainas neatkarības kara
Karte, kurā attēlota Rietumukrainas TR kontrolētā teritorija (zilā krāsā), Polijas veiktā Ļvivas aplenkuma pārraušana (1918. gada novembrī) un Polijas—Padomju robeža.
Datums 1918. gada 1. novembris — 1919. gada 18. jūlijs Vieta Galīcija, Aizkarpatija, Volīnija, Bukovina Iznākums Polijas uzvara, Rietumukrainas TR sadalīšana starp Rumāniju, Čehoslovākiju un Poliju
Karotāji
Polija Atbalsts: Rumānija Ungārija Francija	Rietumukrainas TR Ukrainas TR
Komandieri un līderi
Juzefs Pilsudskis Edvards Ridzs-Smiglijs	Jevhens Petruševičs Oleksandrs Hrekovs Simons Petļura
Spēks
Polija: 190 000 Rumānija: 4 000 Ungārija: 620+	Kopumā: ~112 000
Zaudējumi
10 000 nogalināti	15 000 nogalināti

Vēsturiskais konteksts

Konflikta pirmsākumi meklējami sarežģītajā etniskajā situācijā Galīcijā 19. un 20. gadsimta mijā. Tā kā Hābsburgu dinastija bija samērā iecietīga pret mazākumtautībām, Austroungārija bija lieliska augsne gan poļu, gan ukraiņu nacionālo kustību attīstībai. Austrieši 1848. gada revolūcijas laikā, noraizējušies par poļu prasībām pēc lielākas autonomijas provincē, sniedza atbalstu nelielajai rutēņu grupai, kas bija austrumslāvu etniskā grupa, kura vēlāk pieņēma pašidentifikāciju "ukraiņi" vai "rusīni"; viņu mērķis bija tikt atzītiem par atsevišķu tautu.

Tika dibinātas skolas ar rutēņu valodas mācībām, veidojās rutēņu politiskās partijas un sākās centieni attīstīt savu nacionālo kultūru. Tas bija pārsteigums dažiem poļiem, kuri līdz revolūcijai līdz ar lielāko daļu politiski apzinīgo rutēņu uzskatīja, ka rutēņu tauta ir daļa no poļu nācijas, kas tolaik tika definēta politiski, nevis etnogrāfiski. 19. gadsimta 90. gadu beigās un nākamā gadsimta pirmajās desmitgadēs populistiski noskaņotā rutēņu inteliģence pieņēma apzīmējumu "ukraiņi", lai apzīmētu savu tautību. Viņi centās veicināt nacionālo kultūru, tostarp centās standartizēt ukraiņu valodu un dibināt un atbalstīt ukraiņu kultūras iestādes, piemēram, zinātniskās biedrības, teātri un nacionālo muzeju Ļvivā; sākot ar 20. gadsimta sākumu, plašākos rutēņu iedzīvotāju slāņos, kas galvenokārt bija lauku iedzīvotāji, attīstījās nacionālā apziņa.

No 44 Austrijas Austrumgalīcijas administratīvajām vienībām, lielākā pilsēta bija Ļviva, kas bija provinces galvaspilsēta, un bija vienīgā lielā pilsēta, kurā poļi veidoja iedzīvotāju vairākumu. Ļvivā 1910. gadā aptuveni 60% iedzīvotāju bija poļi un 17% ukraiņi. Daudzi poļi šo pilsētu ar poļu iedzīvotājiem uzskatīja par vienu no Polijas kultūras galvaspilsētām. Daudziem poļiem, tostarp Ļvivas iedzīvotājiem, bija neiedomājami, ka viņu pilsēta neatrastos Polijas kontrolē.

Reliģiskais un etniskais dalījums atbilda sabiedrības noslāņošanai. Galīcijas vadošais sociālais slānis bija poļu muižnieki vai pagātnē polonizēto rutēņu muižnieku pēcteči, bet provinces austrumos lielākā daļa zemnieku bija rutēņi (ukraiņi). Poļi un ebreji bija atbildīgi par lielāko daļu tirdzniecības un rūpniecības attīstību Galīcijā 19. gadsimta beigās.

Kopš 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma vietējie ukraiņi centās pārliecināt austriešus sadalīt Galīciju Rietumu (poļu) un Austrumu (ukraiņu) provincēs. Vietējie poļi, kuri baidījās zaudēt kontroli pār Ļvivu un Austrumgalīciju, šiem centieniem pretojās un tos kavēja. Galu galā austrieši principā piekrita sadalīt Galīcijas provinci. Imperators Kārlis I 1916. gada oktobrī apsolīja to darīt, tiklīdz Pirmais pasaules karš būs beidzies.

Karš

Sākotnējais posms

Kaujas starp Ukrainas un Polijas spēkiem koncentrējās ap pasludināto Rietumukrainas galvaspilsētu Ļvivu un tās pievadceļiem. Ļvivā ukraiņu spēkiem pretojās vietējās pašaizsardzības vienības, ko veidoja galvenokārt Pirmā pasaules kara veterāni, studenti un bērni. Tomēr prasmīga vadība, laba taktika un augsta morāle ļāva poļiem pretoties vāji plānotajiem ukraiņu uzbrukumiem. Turklāt poļi spēja prasmīgi iegūt laiku un sagaidīt papildspēkus, noslēdzot pamieru ar ukraiņiem. Kamēr poļi varēja rēķināties ar plašu civiliedzīvotāju atbalstu, ukraiņu puse lielā mērā bija atkarīga no palīdzības ārpus pilsētas. Citas sacelšanās pret ukraiņu varu izcēlās Drohobičā, Pšemislā, Sambirā un Jaroslavā. Pšemislā vietējie ukraiņu karavīri ātri izklīda uz savām mājām, un poļi sagrāba tiltus pār Sanas upi un dzelzceļu uz Ļvivu, ļaujot poļu spēkiem šajā pilsētā iegūt ievērojamus papildspēkus.

Pēc divu nedēļu smagām kaujām Ļvivā 21. novembrī ukraiņu aplenkumu pārvarēja un pilsētā ieradās atjaunotās Polijas armijas pulkvežleitnanta Mihala Karaševiča-Tokaževska vadītā bruņotā vienība. Ukraiņi tika atvairīti. Tūlīt pēc pilsētas ieņemšanas daļa vietējās ebreju milicijas uzbruka poļu karaspēkam, bet tajā pašā laikā poļu spēku elementi, kā arī parastie noziedznieki izlaupīja pilsētas ebreju un ukraiņu kvartālus, nogalinot aptuveni 340 civiliedzīvotāju. Poļi arī internēja vairākus ukraiņu aktīvistus ieslodzījuma nometnēs. Ukrainas valdība sniedza finansiālu palīdzību vardarbībā cietušajiem ebrejiem un spēja savervēt ebreju bataljonu savā armijā.

9. novembrī poļu spēki negaidīti mēģināja ieņemt Drohobičas naftas atradnes, taču ukraiņi atsita poļu spēkus. Ukraiņi saglabāja kontroli pār naftas atradnēm līdz 1919. gada maijam.

6. novembrī ukraiņu politiķa Omeļana Popoviča vadībā Bukovinas reģiona ziemeļu daļā tika pasludināts jauns ukraiņu valstiskais veidojums — Ukraiņu Bukovina. Jaunās valsts galvaspilsēta bija Čerņivci. Tā tika likvidēta 11. novembrī, kad Rumānijas armija okupēja Čerņivcus. Ukraiņu administrācija un to bruņotie spēki dienu iepriekš atkāpās no pilsētas.

Līdz 1918. gada novembra beigām Polijas spēki kontrolēja Ļvivu un dzelzceļu, kas caur Pšemislu savienoja Ļvivu ar Polijas vidieni, bet ukraiņi kontrolēja pārējo Austrumgalīcijas teritoriju uz austrumiem no Sanas upes, tostarp teritorijas uz dienvidiem un ziemeļiem no dzelzceļa uz Ļvivu. Tādējādi blakus poļu kontrolētajai Ļvivas pilsētai Ukrainas spēki atradās no trim pusēm.

Kaujas par Volīniju

Tūlīt pēc Austroungārijas sabrukuma poļu spēki bija ieņēmuši Helmas apgabalu; drīz pēc tam austriešu komandanti Volīnijas dienvidrietumos (Volodimira un Koveļa) nodeva varu vietējām poļu nacionālajām komitejām. 1918. gada novembrī-decembrī poļi virzījās arī uz Podlahiju un Rietumpoļesji, bet Rietumvolīnijā tos apturēja ģenerāļa M. Osecka karaspēks.

Kamēr Polijas armijas vienības centās pārņemt reģiona kontroli, Ukrainas Tautas Republikas spēki Simona Petļuras vadībā centās atgūt Polijas karaspēka jau kontrolēto Helmas guberņas teritoriju.

Pēc divus mēnešus ilgušām smagām kaujām konfliktu 1919. gada martā atrisināja svaigas un labi apgādātas poļu vienības ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija vadībā.

Stāvoklis Austrumgalīcijā

Pateicoties ātrai un efektīvai mobilizācijai 1918. gada decembrī, ukraiņiem līdz 1919. gada februārim bija liels skaitliskais pārsvars, un viņi iespieda poļus aizsardzības pozīcijās. Saskaņā ar amerikāņu ziņojumu par laika posmu no 1919. gada 13. janvāra līdz 1. februārim ukraiņiem beidzot izdevās ielenkt Ļvivu no trim pusēm. Pilsētas iedzīvotājiem bija liegta ūdensapgāde un elektrība. Ukraiņu armija turēja arī ciemus abpus dzelzceļam, kas veda uz Pšemislu.

Ukrainas spēki turpināja kontrolēt lielāko daļu Galīcijas austrumu daļas un līdz 1919. gada maijam apdraudēja Ļvivu. Saskaņā ar itāļu un poļu ziņojumiem šajā laikā ukraiņu spēkiem bija augsta morāle, kamēr daudzi poļu karavīri, īpaši no bijušās Kongresa Polijas, vēlējās atgriezties mājās, jo neredzēja iemeslu cīnīties pret rutēņiem par rutēņu zemēm. Ukraiņu spēki bija skaitliski pārāki attiecībā divi pret vienu, bet tiem trūka munīcijas. Neraugoties uz to, ka sākotnēji poļi bija mazākumā, viņiem bija zināmas priekšrocības. Viņu spēkos bija daudz vairāk un labāk apmācītu virsnieku, kas nodrošināja labāku disciplīnu un lielāku mobilitāti; poļiem bija arī lieliska izlūkošana un, pateicoties tam, ka viņi kontrolēja dzelzceļu aiz savām līnijām, viņi varēja diezgan ātri pārvietot savus karavīrus. Rezultātā, lai gan poļiem kopumā bija mazāk karavīru nekā ukraiņiem, īpaši svarīgās kaujās viņi varēja iesaistīt tikpat daudz karavīru kā ukraiņi.

1918. gada 9. decembrī ukraiņu spēki pārrāva Pšemislas ārējo aizsardzību, cerot ieņemt pilsētu un tādējādi atgriezt poļu kontrolēto Ļvivu no Polijas centrālās daļas. Tomēr poļi spēja ātri nosūtīt palīdzības karaspēku, un līdz 17. decembrim ukraiņi bija spiesti atkāpties. 27. decembrī, pastiprināti ar zemnieku karaspēku, kas tika nosūtīts uz Galīciju no Austrumukrainas, cerot, ka rietumukraiņi spēs no viņiem izveidot disciplinētus spēkus, sākās vispārēja ukraiņu ofensīva pret Ļvivu. Ļvivas aizsardzība izturēja, un Austrumukrainas karaspēks sacēlās.

No 1919. gada 6. līdz 11. janvārim pie Rava-Ruskas, uz ziemeļiem no Ļvivas, Rietumukrainas spēki atvairīja poļu uzbrukumu, ko veica 5000 no bijušās Kongresa Polijas nesen savervēto karavīru, kurus komandēja Jans Romers. Tikai neliels skaits karavīru kopā ar Romeru, cietuši smagus zaudējumus, spēja izlauzties uz Ļvivu. No 11. līdz 13. janvārim Polijas spēki mēģināja izspiest Ukrainas karaspēku, kas aplenca Ļvivu no dienvidiem, kamēr tajā pašā laikā Ukrainas karaspēks mēģināja veikt vēl vienu vispārēju uzbrukumu Ļvivai. Abi centieni cieta neveiksmi. 1919. gada februārī poļu karaspēks, mēģinot ieņemt Sambiru, ar lieliem zaudējumiem sakāva ukraiņu aizstāvjus, lai gan ukraiņu karaspēka sliktā mobilitāte neļāva viņiem izmantot šo uzvaru.

14. februārī Ukrainas spēki sāka vēl vienu uzbrukumu Ļvivai. Līdz 20. februārim viņiem izdevās veiksmīgi pārraut dzelzceļa satiksmi starp Ļvivu un Pšemislu, tādējādi Ļviva tika ielenkta, un Ukrainas spēkiem bija labas iespējas ieņemt pilsētu. Tomēr 22. februārī Ukrainas štābā ieradās Francijas vadīta Antantes misija un pieprasīja, lai ukraiņi pārtrauc karadarbību, draudot pārtraukt visus diplomātiskos sakarus starp Antantes un Ukrainas valdību. Ukrainas bruņotie spēki 25. februārī pārtrauca ofensīvu. Bartelemī misija ierosināja demarkācijas līniju (28. februārī), kas gandrīz 70% Austrumgalīcijas teritorijas atstāja ukraiņiem, bet Ļvivu ar naftas atradnēm — Polijai. Ukraiņiem tiktu piegādāta puse no naftas ieguves. Poļi šo priekšlikumu pieņēma. Tomēr sabiedroto prasības, kas paredzēja zaudēt ievērojamu daļu ukraiņu kontrolētās un apdzīvotās teritorijas, ukraiņi uzskatīja par pārāk labvēlīgām poļiem, un 4. martā atsāka ofensīvu. 5. martā ukraiņu artilērija uzspridzināja poļu spēku munīcijas noliktavu Ļvivā; notikušais sprādziens izraisīja paniku poļu spēkos. Tomēr ukraiņi to neizmantoja. Pamiera pārtraukšanas laikā poļiem bija izdevies organizēt 8000-10 000 karavīru lielu atbalsta spēku, kas līdz 12. martam sasniedza Pšemislu un līdz 18. martam izspieda ukraiņu spēkus no Ļvivas-Pšemislas dzelzceļa līnijas, neatgriezeniski nodrošinot Ļvivu.

1919. gada 6.-11. janvārī neliela daļa no Ukrainas Galīcijas armijas iebruka Aizkarpatijā, lai izplatītu proukraiņu noskaņojumu iedzīvotāju vidū (reģionu bija okupējuši ungāri un čehoslovāki). Ukraiņu karaspēks cīnījās ar čehoslovāku un ungāru vietējo policiju. Viņiem izdevās ieņemt dažas ungāru kontrolētās ukraiņu apmetnes. Pēc dažām sadursmēm ar čehoslovākiem ukraiņi atkāpās, jo Čehoslovākija, nevis Ukrainas Tautas Republika, bija vienīgā valsts, kas tirgojās ar Rietumukrainas Tautas Republiku un politiski to atbalstīja. Turpmāks konflikts ar Čehoslovākijas iestādēm būtu novedis pie Rietumukrainas Tautas Republikas pilnīgas ekonomiskās un politiskās izolācijas.

Ukraiņu sabrukums

Ģenerālis Juzefs Hallers

1919. gada 14. maijā visā Volīnijā un Austrumgalīcijā sākās poļu vispārēja ofensīva. To īstenoja Polijas armijas vienības, kurām palīdzēja nesen ieradusies ģenerāļa Juzefa Hallera Zilā armija. Šī armija, kas sastāvēja no poļu karaspēka, kurš Rietumu frontē bija cīnījies Antantes pusē, un kurā bija 60 000 karavīru. Tā bija labi apgādāta ar Rietumu sabiedroto ekipējumu un daļēji papildināta ar pieredzējušiem franču virsniekiem, kas bija īpaši paredzēti cīņai pret boļševikiem, nevis Rietumukrainas Tautas Republikas spēkiem. Neraugoties uz to, poļi nosūtīja Hallera armiju pret ukraiņiem, lai pārtrauktu militāro strupceļu Galīcijas austrumos. Sabiedrotie nosūtīja vairākas telegrammas ar rīkojumu poļiem apturēt ofensīvu, jo franču bruņotās armijas izmantošana pret ukraiņiem bija pretrunā ar Francijas palīdzības nosacījumiem, taču tās tika ignorētas, poļu pusei argumentējot, ka ukraiņi ir boļševiku simpatizētāji. Tajā pašā laikā 23. maijā Rumānija atklāja otru fronti pret ukraiņu spēkiem, pieprasot to atkāpšanos no Austrumgalīcijas dienvidu daļas, ieskaitot pagaidu galvaspilsētu Staņislavivu. Tā rezultātā tika zaudēta teritorija, munīcija un turpinājās izolācija no ārpasaules.

Ukraiņu aizsardzības līnijas tika pārrautas, lielākoties tāpēc, ka atkāpās elitārie Sičas strēlnieki. 27. maijā poļu spēki sasniedza līniju Zolota Lipa—Berežani—Ozerna—Radiviļiva. Poļu virzīšanos uz priekšu pavadīja liels pret ebrejiem vērstas vardarbības un laupīšanas vilnis, ko, līdzīgi kā Ļvivā 1918. gadā, īstenoja neorganizēta poļu mafija, kā arī poļu militārās vienības, kas darbojās pretēji savu virsnieku pavēlēm, jo īpaši Poznaņas pulku un Hallera armijas vienības. Pēc Antantes prasībām Polijas ofensīva tika apturēta, un Hallera karaspēks ieņēma aizsardzības pozīcijas.

Čortkivas ofensīva un galīgā Polijas uzvara

1919. gada 8. jūnijā ukraiņu spēki bijušā Krievijas armijas ģenerāļa Oleksandra Hrekova vadībā uzsāka pretuzbrukumu un pēc trim nedēļām virzījās uz Hnila Lipu un Strijas upes augšteci, sagraujot piecas poļu divīzijas. Lai gan poļu spēki bija spiesti atkāpties, viņi spēja novērst savu spēku sabrukumu un izvairījās no aplenkšanas un sagūstīšanas. Tādējādi, neraugoties uz uzvarām, Ukrainas spēki nespēja iegūt ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas. Līdz 27. jūnijam Ukrainas spēki bija pavirzījušies uz priekšu 120 km gar Dņestras upi, bet vēl vienu dienu tie bija pavirzījušies uz priekšu 150 km garumā gar Brodiem, un nonāca divu dienu gājiena attālumā no Ļvivas.

Veiksmīgā Čortkivas ofensīva apstājās galvenokārt ieroču trūkuma dēļ — katram ukraiņu karavīram bija tikai 5—10 lodes. Rietumukrainas valdība kontrolēja Drohobičas naftas atradnes, no kurām tā plānoja iegādāties ieročus cīņai, taču politisku un diplomātisku iemeslu dēļ ieročus un munīciju uz Ukrainu varēja nosūtīt tikai caur Čehoslovākiju. Lai gan ukraiņu spēkiem izdevās poļus atbīdīt par aptuveni 120—150 kilometriem, viņiem neizdevās nodrošināt ceļu uz Čehoslovākiju. Tas nozīmēja, ka viņi nevarēja papildināt ieroču un munīcijas krājumus, un tādēļ Hrekovs bija spiests pārtraukt kampaņu.

27. jūnijā poļu karaspēka vadību pārņēma Juzefs Pilsudskis un uzsāka vēl vienu ofensīvu, kam palīdzēja divas jaunas poļu divīzijas. 28. jūnijā sākās poļu ofensīva. Trūkstot munīcijai un saskaroties ar divreiz lielāku ienaidnieku, Ukrainas Galīcijas armija un Rietumukrainas TR vadība 16.—18. jūlijā tika atbīdīta atpakaļ līdz Zbručas upes līnijai, pēc kā Rietumukrainas TR okupēja Polija. Lai gan Ukrainas kājniekiem bija beigusies munīcija, artilērijai tā nebija, kas nodrošināja Ukrainas spēkiem aizsegu organizēti atkāpties. Aptuveni 100 000 civiliedzīvotāju bēgļu un 60 000 karavīru, no kuriem 20 000 bija kaujas gatavībā, varēja aizbēgt pāri Zbručas upei uz Centrālukrainu.

Kara iznākums

Šajā karā gāja bojā aptuveni 10 000 poļu un 15 000 ukraiņu, galvenokārt karavīru. Ukraiņu karagūstekņi tika turēti bijušajās Austroungārijas karagūstekņu nometnēs Krakovā, Laņcutā, Pikulicē, Stžalkuvā (Strzałków, Świętokrzyskie) un Vadovicē.

Abas puses veica masveida civiliedzīvotāju arestus. Līdz 1919. gada jūlijam 25 000 poļu nonāca Ukrainas internēšanas nometnēs — Žovkvas, Zoločivas, Mikulincu, Strusivas, Jazlovecas, Kolomijas un Kosivas nometnēs. Internētie poļu civiliedzīvotāji, karavīri un katoļu priesteri ziemas mēnešos tika turēti neapkurinātās barakās vai dzelzceļa vagonos, viņiem deva maz pārtikas, daudzi vēlāk nomira no aukstuma, bada un tīfa.

Pēc kara, 1920.—1921. gadā, Polijas valdība vairāk nekā simts tūkstošus cilvēku ievietoja nometnēs (bieži tās dēvēja par internēšanas nometnēm vai dažkārt par koncentrācijas nometnēm). Daudzos gadījumos ieslodzītajiem tika liegta pārtika un medicīniskā palīdzība, un daži no viņiem nomira badā, nomira no slimībām vai izdarīja pašnāvību. Starp upuriem bija ne tikai ukraiņu karavīri un virsnieki, bet arī priesteri, juristi un ārsti, kuri atbalstīja ukraiņus. Aprēķināja, ka šajās nometnēs no slimībām gāja bojā no 20 000 līdz 30 000 cilvēku.

Pēc kara, Francija, kas bija atbalstījusi Poliju diplomātiski un militāri, ieguva kontroli pār Austrumgalīcijas naftas atradnēm ar Polijai ļoti nelabvēlīgiem nosacījumiem.

Otrā pasaules kara sākumā šo teritoriju anektēja Padomju Savienība un pievienoja Ukrainai, kas tolaik bija Padomju Savienības republika. Saskaņā ar Jaltas konferences lēmumiem Austrumgalīcijas poļu iedzīvotāji tika pārcelti uz Poliju, kuras robežas tika pārceltas uz rietumiem, bet pats reģions pēc kara palika Padomju Ukrainas sastāvā un pašlaik veido tagadējās neatkarīgās Ukrainas rietumu daļu.

Skatīt arī

• Ukrainas neatkarības karš
• Ukraiņu—padomju karš