1251. gada pavasarī Livonijas ordeņa mestrsAndreass fon Štīrlands piedāvāja Mindaugam pieņemt kristietību, pretī apsolot izgādāt ķēniņa kroni. Romas pāvestsInocents IV deleģēja Livonijas mestram kronēt Mindaugu par Lietuvas ķēniņu. Rīgā tika izgatavoti divi zelta kroņi ķēniņam un viņa sievai Martai. Kulmasbīskaps no Prūsijas tika aicināts piedalīties kronēšanas ceremonijā.
1253. gada 6. jūlijā notika Mindauga un viņa sievas kronēšana (iespējams, tas notika Vorutas vai Viļņas pilī). Mindaugs saņēma no Livonijas mestra Lietuvu kā feodālo lēni. Mindaugs dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu viņa pārvaldīto Žemaitijas daļu.
1254. gadā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķīra Lietuvas bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas.
1260. gada jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Livonijas ordeņa karaspēku Durbes kaujā, 1261. gadā Mindaugs pārņēma Žemaitiju savā pakļautībā un atteicās no kristietības un miera ar Livonijas ordeni.
1262. gadā Mindaugs devās karagājienā uz Cēsīm, bet bija spiests atkāpties. Savai sievai Martai viņš žēlojās: "Kad nonācu šai gājienā pie pilsētiņas letu daļā, neviens man neslēdza to vaļā, kā Tranaitis bij solījis; un, kad vēl visas zemes tās tik neganti man pretojās, tad dūša sašļuka man dikti. Man likās arī ļoti slikti, ka krievu nebija ar mums, kaut saistīja tos solījums, ko devu es bez apdoma pēc savu draugu lūguma: kā teica Tranaitis, tā tiku darījis. Bet tagad jāskumst man par to."
Marta aicināja viņu atkal izlīgt ar ordeņa mestru, tomēr viņš atbildēja: "Lai kas ar mani notiktu, Tranaitim es sekošu un žemaišiem, lai tur vai kas, mans lēmums galīgais ir tas. Es zinu gan, cik aplams viss ir bijis, ko es darījis. Gan padoms nāks reiz pats no sevis. Ar to es atvados no tevis.”[1]
Drīz Marta mira nenoskaidrotos apstākļos un Mindaugs apņēma par sievu viņas māsu, kas bija Daumanta sieva.
Baltu vienības dienā 2015. gada 22. septembrī Aglonā atklāja pieminekli Lietuvas karalim Mindaugam un karalienei Martai (skulptors Vidmants Gīliķis, arhitekti Jons Anuškevičs un Vītenis Izokaitis).[2][3]
"Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.
Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās".
.jpg)
