Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs

VSIA Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) ir kapitālsabiedrība Latvijā, kas nodarbojas ar vides informācijas vākšanu, analīzi un laikapstākļu prognozēšanu. Uzņēmuma kapitāla daļu turētājs ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.[1]

Darbu aģentūra uzsāka 2005. gada 1. janvārī, kad tā tika izveidota, apvienojot Latvijas Hidrometeoroloģijas aģentūru, Latvijas Vides aģentūru un Valsts Ģeoloģijas dienestu. 2009. gada 1. augustā, saskaņā ar 2009. gada 1. jūlija Ministru kabineta rīkojumu Nr. 448 līdz 2009. gada 1. augustam tika likvidēta v/a "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra" (LVĢMA) un tika dibināta valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (LVĢMC), kura bija LVĢMA tiesību un saistību pārņēmēja.

LVĢMC galvenie uzdevumi ir vākt un apstrādāt vides informāciju, veikt vides monitoringu un informēt sabiedrību par vides stāvokli, nodrošināt zemes dzīļu fonda ģeoloģisko pārraudzību un zemes dzīļu racionālu izmantošanu, kā arī īstenot valsts politiku ģeoloģijas, meteoroloģijas, klimatoloģijas, hidroloģijas, gaisa kvalitātes un pārrobežu gaisa piesārņojuma ietekmes jomā.

VēstureLabot

Latvijas klimata pētījumu attīstībaLabot

Pirmie zināmie instrumentālie meteoroloģiskie novērojumi Latvijā aizsākušies 18. gadsimta otrajā pusē. Liela loma, īpaši līdz 20. gadsimta sākumam, novērojumu veikšanā bija dabas apstākļu izpētes entuziastiem — skolotājiem, ārstiem, pētniekiem, kas dažkārt vairāku desmitu gadu ilgos periodos pašaizliedzīgi veica novērojumus. Rīgas pilsētas ārsta palīgs J. Luters laika periodā no 1762. līdz 1763. gadam divas reizes dienā mērīja gaisa temperatūru un vēja virzienu. No 1774. gada līdz 1791. gadam ar pārtraukumiem gaisa temperatūru divas reizes dienā reģistrēja Rīgas farmaceits J. Fišers (J. Fischer). Sistemātiski, nepārtraukti un ilggadīgi meteoroloģiskie novērojumi Rīgā aizsākās 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs J. Zands (J. Sand) uzsāka regulārus meteoroloģiskos novērojumus trīs reizes dienā. Liela loma sistemātisku un metodiski vienotu meteoroloģisko novērojumu organizēšanā bija 1845. gadā dibinātajai Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kuras pārziņā 18. gadsimta otrajā pusē atradās 12 meteoroloģisko novērojumu punkti Latvijas teritorijā. Kā pirmo 1850. gada 1. septembrī biedrība nodibināja meteoroloģisko novērojumu vietu Rīgā, kur katru dienu trīs reizes tika reģistrēti visi galvenie meteoroloģiskie elementi — gaisa temperatūra (vidējā, maksimālā, minimālā), vēja ātrums un virziens, nokrišņi, gaisa mitrums, atmosfēras spiediens, izdarītas arī atzīmes par laika apstākļiem.

19. gadsimta beigās Rīgas pilsētas apkārtnē pirmo reizi tika veikti augsnes temperatūras novērojumi. 1885. gadā Tartu universitātes profesora A. J. Ettingena (A.J. Oettingen) vadībā tika izveidots Baltijas lietus mērīšanas tīkls, kas aptvēra arī Latvijas teritoriju. Novērojumu punktos bez nokrišņiem reģistrēja arī gaisa temperatūru, atsevišķās stacijās tika veikti arī fenoloģiskie novērojumi. 19. gadsimta sākumā nozīmīgu meteoroloģisko novērojumu vietu Rīgas bākā ierīkoja arī Krievijas impērijas Jūras ministrijas Hidrogrāfiskais departaments. Bākas uzraugi un jūrniecības oficieri 1835. līdz 1860. gadam šeit noteica jūras līmeni, vēja virzienu un ātrumu, gaisa temperatūru, atmosfēras spiedienu, nokrišņus, jūras viļņošanos, atmosfēras parādības.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā augu attīstību un gājputnu atlidošanu novēroja A. Levis (A. Löwis), kurš savus novērojumu rezultātus publicēja. Šie ir pirmie zināmie sistemātiskie fenoloģiskie novērojumi Latvijas teritorijā. Laikā no 1822. gada līdz 1849. gadam fenoloģiskos novērojumus Kurzemē veica I. Kavals (I. Kawal), kurš tos vēlāk publicēja Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumā "Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga".

Līdz 19. gadsimta vidum meteoroloģisko novērojumu dati pamatā tika ievākti, tādēļ apkopotu publikāciju, kas saturētu informāciju par teritorijas klimatiskajiem apstākļiem, ir maz, un ziņas pārsvarā ir fragmentāras. Galvenokārt nelieli darbi tika publicēti periodiskajos izdevumos un saturēja informāciju par vētrām, salnām un citiem raksturīgiem laika apstākļiem. Viena no pirmajām plašākajām publikācijām par Latvijas klimatiskajiem apstākļiem autors bija A. Levis (A. Lövis), kurš, balsoties uz personīgajiem septiņu gadu novērojumiem, 1815. gadā un 1817. gadā uzrakstīja apkopojumus par dažādām daba parādībām gada sezonās Rūjienas apkārtnē. Kopš 1850. gada meteoroloģisko novērojumu dati tika publicēti Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumos, regulāri visi novērojumu dati tika iekļauti biedrības jau iepriekš pieminētajā izdevumā "Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga". 19. gadsimta vidū parādījās arī publikācijas, kurās tika apkopoti un analizēti novērojumu dati. Tā H. Neeze (H. Neese) 1849. gadā aprakstīja Rīgas Dabaspētnieku biedrības novērojumu tīklu un publicēja apkopojumus par Rīgas klimatu, kas balstīti uz M. Deitera un J. Zanda novērojumiem. Līdz 19. gadsimta beigām Latvijas teritorijā veikto meteoroloģisko datu informācija tika apkopota un analizēta izdevumos par Krievijas impērijas klimatu K. Veselovska (K. Веселовский), A. Vojeikova (A. Воейков), H. Vilda (H. Wild) un A. Kaminska (A. Каминский) darbos. Liela nozīme bija 1900. gadā izdotajam Galvenās fiziskās observatorijas izdotajam "Klimataloģiskajam atlantam", kas saturēja vērtīgu informāciju arī par Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

DarbībaLabot

MeteoroloģijaLabot

Meteoroloģiskos novērojumus LVĢMC veic 58 novērojumu stacijās (1 stacija uz 1000 km²), kas stacionāri izvietotas visā Latvijas teritorijā. No tām 40 novērojumu stacijās tiek veikti tikai telpā mainīgāko meteoroloģisko elementu novērojumi — atmosfēras nokrišņi, sniega sega, ekstremālā gaisa temperatūra, atsevišķas atmosfēras paradības. Vidējais attālums starp meteoroloģisko novērojumu stacijām Latvijā ir 60 km. Staciju izvietojums ir optimāls, lai pietiekami detalizēti raksturotu Latvijas laika apstākļus un klimatu. Izvietojuma blīvumu regulē starptautiski normatīvi.

23 novērojumu stacijās tika uzstādītas automātiskās iekārtas un atbilstoša programmatūra mērījumu un novērojumu apstrādei un nodošanai datu bāzē.[2]

Novērojumu stacijasLabot

Novērojumu stacijas RīgāLabot

Esošās
Bijušās

Novērojumi un monitoringsLabot

LVĢMC nodrošina valsts meteoroloģiskos, hidroloģiskos, virszemes ūdeņu kvalitātes, pazemes ūdeņu, nokrišņu kvalitātes, integrālā monitoringa, EMEP un GAW novērojumus, kā arī kopīgi ar vides aizsardzības institūcijām veic gaisa kvalitātes un tās ietekmes novērojumus uz ekosistēmām, kā arī sniedz to novērtējumu starptautisko, nacionālo un reģionālo projektu un programmu ietvaros.

Analizējot novērojumos iegūto informāciju, LVĢMC speciālistiem ir iespējams izstrādāt visdažādākos informācijas produktus visām tautsaimniecības nozarēm — prognozes, dažāda veida hidroloģiskos, meteoroloģiskos, vides kvalitātes aprēķinus un analīzes utml.[6]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nolikums Ministru kabineta noteikumi Nr.233. Rīgā 2011. gada 29. martā (prot. Nr.20 30.§)
  2. Meteoroloģija Archived 2009. gada 18. jūnijā, Wayback Machine vietnē., meteo.lv
  3. Meteoroloģija / Novērojumu tīkls / Novērojumu stacijas, meteo.lv
  4. LVĢMC, @VSIA_LVGMC, twitter.com, 06.11.2014.
  5. 5,0 5,1 LVĢMC, @VSIA_LVGMC, twitter.com, 05.11.2014.
  6. Novērojumi un monitorings Archived 2009. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē., meteo.lv

Ārējās saitesLabot