Latgales iela (Rīga)

Latgales iela
	Latgales iela, skats Rigas centra virzienā
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Latgales priekšpilsēta
Apkaime	Latgales apkaime, Ķengarags, Rumbula, Dārziņi
Garums	14 734 m
Vēsturiskie ; nosaukumi	Jāņa jeb Inča dambis (1650-...); Lielā Jaunkrievu iela (1810—1859); Latgales iela (1938—1940); Maskavas iela (1859—1938; 1940—2024)
Joslu skaits	2—6
Segums	asfaltbetons, bruģis
Sabiedriskais transports
Autobuss	15., 18., 31., 49., 60.
Tramvajs	7.
	Latgales iela Vikikrātuvē

Latgales iela atrodas Daugavas labajā krastā — Latgales apkaimes, Ķengaraga, Rumbulas un Dārziņu apkaimēs. Latgales iela sākas no Lāčplēša ielas un vijas cauri pilsētas dienvidaustrumu rajoniem līdz pat Rīgas pilsētas robežai, aiz kuras tā turpinās kā Rīgas—Daugavpils šoseja A6.

Ar Latgales ielas adresi Rīgā ir reģistrēti 665 adresācijas objekti, ierindojot to pirmajā vietā starp visām ielām pilsētā.^[1] Tā ir arī otra garākā iela Rīgā (pēc Jaunciema gatves) ar kopējo garumu 14 734 metri. Ielas platums variē no 2 līdz pat 6 braukšanas joslām.

Vēsture

Jāņavārtu (Johannis Pforte) atrašanās vieta 1763.—1789. gadā (tagadējās Krasta ielas - Lāčplēša ielas rajons)

Latgales iela ir senā Rīgas—Daugavpils—Polockas tirdzniecības un pasta ceļa daļa pilsētas robežās, ko dēvēja par "Polockas ceļu". Tas katru gadu pavasaros applūda, tādēļ radās nepieciešamība pēc dambja izbūves gar Daugavu. Pēc Rīgas nocietinājumu paplašināšanas Zviedru Vidzemes laikā ap 1626. gadu priekšpilsētas palisādē Lielās Riepnieku ielas (tagadējās Dzirnavu ielas) stūrī uzcēla Jāņa vārtus, savukārt 1650. gadā līdz tiem uzbūvēja dambi (tagadējā Lastādijas iela). Šo dambi izmantoja arī kā ceļu ērtai iebraukšanai pilsētā. Sākotnēji to dēvēja par Inču dambi, bet vēlāk — par Jāņa dambi (Johannis-Damm). Tieši Jāņa dambis, kopā ar toreizējo Lastādijas ielu (Lastadienstrasse), uzskatāms par mūsdienu Latgales ielas priekšteci.

Šajā laikā, attīstoties starptautiskajiem tirdzniecības sakariem, Rīgā arvien biežāk ar kuģiem ieradās dažādu tautību tirgotāji, jo īpaši ebreji no Holandes, Prūsijas, Brandenburgas, Polijas un Lietuvas. Lai ierobežotu ebreju izcelsmes ieceļotāju izplešanos pilsētā, 1638. gadā Rīgas rāte tiem noteica konkrētu apmešanās vietu priekšpilsētā aiz pilsētas mūriem un vaļņiem (tagadējais Latgales un Lāčplēša ielas krustojums), ko tolaik nodēvēja par Judenherbergu (tulkojumā no vācu val. — "ebreju viesnīca"). Šajā vietā ar laiku uzcēla vairākas ēkas ebreju izmitināšanai, kuras vēlāk nodega Ziemeļu kara laikā.^[2]

Pēc Rīgas pievienošanas Krievijas Impērijai Baltijas ģenerālgubernators Džordžs Brauns 1766. gadā izdeva noteikumus par ebreju atrašanos Rīgas pilsētā, sakarā ar tiem ebrejiem bija atļauts 6 nedēļas tirdzniecības nolūkā dzīvot apmetnē aiz pilsētas Jāņavārtiem, kur atļāva ierīkot arī pirmo ebreju lūgšanu namu. Līdz ar priekšpilsētas paplašināšanu Jāņavārtus 1789. gadā pārcēla apmēram uz tagadējo Maskavas un Pirts ielu stūri, kur vēlāk atradās pilsētas dezinfekcijas iestāde.

No 1810. gada pārsvarā jauno krievu ienācēju apdzīvoto priekšpilsētas ielu, kas sākās aiz Lielās Riepnieku ielas (vācu: Grosse Reeperstrasse), sāka saukt par Lielo Jaunkrievu ielu (vācu: Grosse Neureussische Strasse). Pēc priekšpilsētu nodedzināšanas 1812. gada kara laikā, rajonā starp Lielo Riepnieku ielu un pilsētas Esplanādi ielu tīkls tika pārveidots un Lielā Jaunkrievu iela tika pagarināta, tai pievienojot Jāņa dambi (vācu: Johannis-Damm) un Lastādijas ielu (vācu: Lastadienstrasse). 1827. gadā Lielā Jaunkrievu iela sniedzās līdz vietai, kur no Lielās Jaunkrievu ielas pa kreisi atzarojās Lubānas ceļš, bet pa labi Maskavas ceļš. Tur Krievijas ķeizara Aleksandra I valdīšanas laikā bija uzbūvēti jauni Jāņa vārti, kas par godu ķeizara sievai tika dēvēti arī par Elizabetes vārtiem (vācu: Elisabethpforte).

1859. gadā šī Maskavas forštates iela tika pārdēvēta par Maskavas ielu (vācu: Moskauer Strasse) un 1861. gadā pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas (1857—1863) tā tika pagarināta līdz Kārļa baseinam, blakus Rīgas Centrāltirgum. 1867. gadā iela tika pagarināta līdz Ķeizara (tagad Dzērvju iela) ielai.

Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gadā, ielu pagarināja līdz Kišiņevas (tagad Ķengaraga iela) ielai, 1917. gadā līdz Prūšu krogam (apmēram līdz Glūdas ielai). 1938. gadā Maskavas iela tika pārdēvēta par Latgales ielu un 1939. gadā pagarināta līdz Šķirotavas dzelzceļa stacijai (Rasas ielai). Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika atjaunots Maskavas ielas nosaukums.^[3]

2024. gada 21. februārī Rīgas dome atbalstīja lēmumu par Maskavas ielas sadalīšanu un nosaukumu maiņu — posmu no 13. janvāra ielas līdz Salu tiltam (Lāčplēša ielai) nosauca par Lastādijas ielu, savukārt pārējo ielas posmu nosauca par Latgales ielu.^[4]

Ielas apbūve

Latgales ielu veido gan mazstāvu apbūve, gan daudzstāvu apbūve Latgales apkaimes apkaimē, kā arī daudzstāvu dzīvojamais masīvs ar vairākām tirdzniecības ēkām Ķengaragā.^[3]