Latvijas ģeoloģija

Latvijas ģeoloģija ir zinātne par Latvijas ģeoloģisko uzbūvi un tās attīstības vēsturi, un ir daļa no Ziemeļeiropas ģeoloģijas. Latvijas ģeoloģiskajai uzbūvei ir divi atšķirīgi stāvi — senā Baltikas kontinenta kristāliskais pamatklintājs un platformas sega, kas galvenokārt ietver ordovika, silūra, devona un kvartāra nogulumus. Latvijas reljefa detaļas nosaka kvartāra perioda apledojumu laikā radušies smilšainie, aleirītiskie un mālainie nogulumi, senākie ieži zemes virspusē atsedzas vienīgi dziļākajās upju ielejās.

Ziemeļeiropas Baltijas reģiona pamatiežu virsmas ģeoloģiskā karte. PtA — proterozojs/arhajs, pCm — prekembrijs, Cm — kembrijs, O — ordoviks, S — silūrs, D — devons, C — karbons, P — perms, Tr — triass, J — jura, Pg — paleogēns, N — neogēns.

Nogulumiežu biezums ir atšķirīgs, tas krasi palielinās no aptuveni 300 metriem Latvijas ziemeļaustrumos līdz pat 1900 metriem dienvidrietumos.

Ģeoloģiskie slāņi

• arhaja un proterozoja kristāliskie ieži (gneisi, migmatīti, amfibolīti) veido Latvijas zemes pamatklintāju.

• ediakara nogulumieži (smilšakmeņi, gravelīti, aleirolīti un māli) ar vulkāniskā materiāla piejaukumu pārsedz proterozoja pamatklintāju apmēram 30 metru biezā slānī Latvijas rietumos un līdz 170 metru biezā slānī austrumos. Ediakara slāņkopā ir atrodamas Vendotaenia tipa aļģu plēvītes un akritarhi.

• kembrija nogulumieži atrodami mainīgā biezumā (12 metri pie Strenčiem un Skrīveriem, 258 metri pie Grobiņas). Kembrija slāņkopu veido smilšakmeņi, aleirolīti un māli ar glaukonīta, vietām pirīta piejaukumu. Kembrija slāņkopā ir atrodami trilobīti, akritarhi, lingulātu brahiopodi, kā arī tārpi.

• ordovika nogulumieži izplatīti gandrīz visā Latvijā, izņemot nelielus laukumus Vidzemes ziemeļdaļā. Maksimālo biezumu — 250 metrus tie sasniedz Latvijas rietumos. Apakšējā ordovika slāņkopu veido smilšakmeņi, māli un glaukonītu saturoši nogulumieži, bet vidējā un augšējā ordovika slāņkopu veido kaļķakmeņi, merģeļi, māli un argilīti. Ordovika iežos atrodami galvkāji, brahiopodi, gliemeņvēži, graptolīti, konodonti, trilobīti, hitinozoji, koraļļi, jo šī perioda beigās Baltikas paleokontinents pie ekvatora nokļuva karstā klimata zonā.

• silūra nogulumieži atrodami gandrīz visā Latvijā, to biezums mainās no 634 metriem pie Jūrkalnes līdz 50 metriem pie Ludzas. Silūra slāņkopu veido kaļķakmeņi, merģeļi, māli, argilīti un dolomīti. Silūra perioda jūras siltajā ūdenī Latvijā dzīvoja daudzveidīgi čaulainie bezmugurkaulnieki, koraļļi un stromatoporāti.

• devona nogulumieži biezā slānī atrodami visā Latvijā, to kopējais biezums mainās no 100—220 metriem ziemeļu un austrumu daļā līdz 815 metriem rietumu daļā. Apakšējā un vidējā devona slāņkopu veido smilšakmens, aleirolīts un māls, bet augšējā devona griezumam raksturīga karbonātiežu un drupiežu slāņmija. Šī perioda dziļākajās nogulās atrodamas bruņuzivis, bezžokleņi, daivspurzivis, akantodes, bet augšējās nogulās — arī četrkājainie.

• karbona nogulumieži Latvijā sastopami vienīgi Kurzemes dienvidos. Karbonu slāņkopu veido līdz 80 metrus biezi smilšakmeņi, māli, aleirolīti, dolomītmerģeļi un dolomīti, kuros atrodamas senās zivis, sporas un akritarhi.

• perma nogulumiežus Kurzemes dienvidos veido kaļķakmeņi un dolomīti, 15—35 metrus biezi kaļķakmeņu atsegumi ir atrodami karjeros. Perma nogulumiežos atrodamas gliemenes, foraminīferas, brahiopodi un gliemeņvēži.

• triasa nogulumiežus Kurzemes dienvidos līdz 74 metru biezumā veido māli ar smektītu, mazāk ir aleirītu, smiltis un smilšakmens. Šajos nogulumos ir atrodami lapkājvēzīši, sīki gliemeži, ganoīdu zivju zvīņas, kā arī sporas.

• juras nogulumiežus Kurzemes dienvidos līdz 25 metru biezumā veido baltās un gaišpelēkās kvarca smiltis, pelēki un melni kaolinīta māli un brūnogles. Nogulumos ir daudz augu atlieku un jūras bezmugurkaulnieku fosilijas — amonīti, gliemenes un foraminīferas. Juras nogulumi Latvijā ir ievērojami pārveidoti pleistocēna apledojumos.

• krīta, paleogēna un neogēna nogulumi Latvijā nav atklāti.

• kvartāra nogulumi atrodami visā Latvijā, to biezums ir 5—20 metri zemienēs un 40—60 metri augstienēs, sasniedzot 210 metrus Vidzemes augstienē un 310 metrus pie Aknīstes. Senāko Zāles un Elsteres apledojumu nogulumi pārsvarā izplatīti augstienēs, bet zemienēs tie atrasti apraktajās ielejās. Tos klāj augšējā pleistocēna Vislas apledojuma morēnas nogulumi, ledāja kušanas ūdeņu straumju smilts un grants nogulumi, kā arī ledāja kušanas ūdeņu baseinu māli un aleirīti. Leduslaikmeta beigu posmā izveidojās lokālo pieledāja sprostezeru un Baltijas ledus ezera smilšainie, aleirītiskie un mālainie nogulumi. Holocēna nogulumus veido Litorīnas jūras un Baltijas jūras akmeņainie, granšainie un smilšainie nogulumi, ezeru smiltis, gitija (sapropelis) un kaļķieži, upju grants un smilts, kāpu smiltis, augsto, zemo un pārejas tipa purvu kūdra, avotu kaļķieži un dzelzs oksīdu sakopojumi.

• 
  Devona smilšakmens pamatiežu atsegums pie Īģes
• 
  Salacas Sarkanās klintis
• 
  Salacas Skaņaiskalns
• 
  Lībiešu upuralas Kuiķulē
• 
  Veczemju klintis Vidzemes jūrmalā
• 
  Devona atsegums pie Ķurmraga
• 
  Dzilnas iezis Amatas ielejā
• 
  Gaujas Ķūķu klintis
• 
  Ērgļu klintis pie Gaujas
• 
  Līču-Laņģu klintis pie Gaujas
• 
  Devona nogulumiežu klintis pie Līgatnes papīrfabrikas
• 
  Vizlas lejteces dolomīta atsegumi Apes novadā
• 
  Doles salas dolomīta atsegums
• 
  Daugavas krasts netālu no Staburaga
• 
  Dolomīta atsegums pie Aizkraukles
• 
  Dolomīta atsegums Mūsas krastā pie Bauskas pils
• 
  Šķērveļa lejteces dolomīta atsegums pie Ventas
• 
  Ventas rumba Kuldīgā
• 
  Abavas ielejas pamatiežu atsegumi pie Abavas Velnalas
• 
  Abavas ielejas Kalnamuižas klints

Literatūra

• Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018, 31.—225. lpp.
• Brangulis, A. J. un S. Kaņevs, S. Latvijas tektonika. Rīga: Valsts ģeoloģijas dienests, 2002.
• Brangulis, A. J. Latvijas ģeoloģija: 1:500 000 mēroga ģeoloģiskā karte un pirmskvartāra nogulumu apraksts. Rīga: Valsts ģeoloģijas dienests, 1998.