Lībiešu upuralas

Lībiešu upurala (arī Kuiķuļu upurala) ir ala Svētupes labajā krastā pie Kuiķules, Limbažu novadā, 8 kilometrus no Svētciema un 10 kilometrus no Salacgrīvas. Lībiešu upurala ir veidojusies vidusdevona sarkanajos smilšakmens iežos. Alā ietilpst Mazā un Lielā upurala. Metsepoles lībiešu nozīmīgākā kulta vieta. Kopš 1967. gada Lībiešu upurala ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. 2001. gadā ala iekļauta aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. 2023. gadā ala tika atzīta par Gada arheoloģisko pieminekli.

Lībiešu upurala
Lielā upurala 2016. gada pavasarī
Lībiešu upurala
Atrašanās vieta	Kuiķule, Latvija
Koordinātas	57°42′59″N 24°29′23″E
Ieejas	2
Lībiešu upurala Vikikrātuvē

Skats uz Lībiešu upuralām 2017.gada pavasarī

Vēsture

Lai gan Lībiešu upurala divas reizes jau minēta 17. gadsimtā, t.i., veselu gadsimtu iepriekš nekā Cēsu Svētavota ala, Gūtmaņala, Lielā Ellīte un citu alu pirmie apraksti, 18. gadsimtā dabas pētnieku uzmanības lokā tā nav nonākusi. Plašāku atpazīstamību Lībiešu upurala ieguva vien 19. gadsimta sākumā, kad to apmeklēja un aprakstīja vairāki zinātnieki.

Ir grūti pateikt, pirms cik ilga laika alas ir sākušas veidoties, tomēr ir skaidrs, ka abus līdz mūsdienām saglabājušos atzarus, Lielo un Mazo upuralu, savulaik sarkanajā smilšakmeni, kas stratigrāfiski piederīgs vidusdevona Živetas stāva Burtnieku svītai, ir izskalojis avots. Lībiešu upuralas mūžs ir mērāms daudzos gadsimtos. Alas attīstībai pēdējo gadsimtu laikā ir iespējams izsekot, rakstīto avotu ziņas apvienojot ar cita veida liecībām. Piemēram, uz sienām ieskrāpētie gada skaitļi ļauj secināt, kuros gados Lielā un Mazā upurala ir bijusi pieejama apmeklētājiem un kad bijusi aizbrukusi.

Arheoloģiskajos izrakumos konstatētais Lībiešu upuralas kultūrslāņa biezums bijis 0,85 metri un kontroles rakums zem tā uzrādījis vēl 0,5 metrus biezu smilšu slāni. Senais grīdas līmenis, pa kuru savulaik plūdis avots, pirms priekštelpas griestu nobrukšanas bijis segts ar vismaz 1,35 metru biezu smilšu kārtu. Tas nozīmē, ka jau 14. un 15. gadsimtā, kad lībieši Lielo upuralu sāka izmantot kā svētvietu, aktīvais alas veidošanās process visdrīzāk jau bija noslēdzies, un tās griesti pamazām ir sākuši brukt. Nevar izslēgt, ka smilšu kārta virs sākotnējā upuralas grīdas līmeņa ir Svētupes palu saskalota, jo alas grīda savulaik ir atradusies tuvāk upes līmenim. Lībiešu upuralas raksturojumu pēc tās apmeklējuma 1822. gadā sniedza Oto fon Hūns. Viņš rakstīja, ka alai ir krustu velvju griesti un sānu ejas. O. Hūna apraksts liek secināt, ka upuralai vēl 19. gadsimta sākumā ir bijusi tikai viena ieeja un plaša priekštelpa ar noapaļotiem griestiem un atzariem.

1839. gada 15. augustā, Latvijas apceļojuma laikā, apzinot arheoloģiskos pieminekļus, Lībiešu upuralu apmeklēja Tērbatas Universitātes vēstures profesors Frīdrihs Kruze, kurš vēlāk publicēja senāko zināmo alas attēlu. Svētciema muižas īpašnieka Karla fon Fēgezaka vadībā 1846. gada 20. jūnijā upuralu apmeklēja Andersa Jūhana Šēgrēna pirmās lībiešu pētniecības ekspedīcijas dalībnieki. A. J. Šēgrēns par alas apmeklējumu dienasgrāmatā ir atstājis plašāku aprakstu, kas ļauj vizualizēt upuralu un tās apkārtni 19. gadsimta 40. gados. Šēgrēna redzētais liecina, ka tā alas daļa, kurai O. Hūna apmeklējuma laikā ir bijuši „krusta velvju griesti” 1846. gadā jau bija sabrukusi. Visticamāk, alas priekštelpas griesti ir sabrukuši 19. gadsimta 20. gadu un 30. gadu mijā.

Kāds Jungmeisters Latviešu literārās biedrības 1867. gada 13. decembra sēdē ziņojis, ka augstā Svētupes krastā, smilšakmens klintī ir divas alas, kurās pirms daudzām paaudzēm ir ziedots. Tas liecina, ka priekštelpas griesti bija nobrukuši tik tālu, ka Lielo un Mazo upuralu vairs nevienoja viena ieeja. Ap šo laiku alu aprakstīja arī pirmais ģeologs, kas pētījis Latvijas alu veidošanās procesus.

Nelielu Lībiešu upuralas aprakstu 1908. gadā apcerējumā par Salacgrīvas pili sniedz arī vācbaltu vēsturnieks un piļu pētnieks Karls Levis of Menārs. Viņš raksta, ka no nišveidīga iedobuma dziļi klintī iekšā ved četras zemas ejas. Viena no tām dziļumā paplašinās, tā kā tumsā var izslieties stāvus. K. Levis raksturojums attiecas uz Mazo upuralu.

Domājams, ka atlikusī Lībiešu upuralas priekštelpas daļa sabrukusi 20. gadsimta sākumā, par to liecina kārtējais tūristu skaita kritums. Izsekojot alas aprakstiem no 1822. līdz 1967. gadam, redzams, ka pusgadsimta laikā ala zaudējusi plašo priekštelpu un iekļūšana atlikušajos alas atzaros bija stipri apgrūtināta.

20. gadsimta 70. gados Lībiešu upurala piedzīvoja otro „atdzimšanu”. 1970. gadā un 1971. gadā, kad Lielā upurala tika uzskatīta par garāko alu Latvijā, dabas pētnieks un novadpētnieks Guntis Eniņš tur izstrādāja un pirmo reizi praksē pielietoja turpmākajā pētniecībā izmantoto Latvijas alu uzmērīšanas metodoloģiju. Pētījuma laikā, 1970. gadā, uz alas sienām tika atrasti vairāki ar 17. gs. datēti uzraksti, kādi iepriekš smilšakmens atsegumos bija zināmi tikai vienā vietā – Gūtmaņalā. Lībiešu upuralā ir apskatāms senākais ar gadskaitli datētais uzraksts Latvijā. 1971. gadā Guntis Eniņš tur atklāja smilšakmens virsmā ieskrāpētas senas zīmes jeb klinšu rakstus, kas bija pirmais šāda veida kultūrvēsturisko liecību atradums ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs.

Turpmākajos gados alas apgūšana turpinājās, izpētei pievienojās jauni speciālisti. 1972. gadā Guntis Eniņš kopā ar ģeologu Viktoru Grāvīti organizēja alas atrakšanu. Mēģinājums ar lāpstām atrakt 2 metrus smilšu kalnu nebija veiksmīgs. 1973. gadā V. Grāvītis ar ugunsdzēsēju sūkni ieskaloja Svētupē tonnām smilšu, tādā veidā gandrīz sasniedzot grīdas līmeni, kāds tas bija, kad alā tika upurēts. Kā arī 1973. gadā arheologa Jura Urtāna vadībā Lībiešu upuralā pirmo reizi tika veikti sistemātiski arheoloģiskie izrakumi. Tie deva iepriekš nebijušu un apjomīgu atradumu klāstu seno svētvietu pētniecībā – seno monētu un lietu ziedojumus. Šie atradumi nebija negaidīti, jo ziedošana Lībiešu upuralā kopš 1641. gada vairākkārt ir minēta baznīcu vizitācijas protokolos.

Saskaņā ar G. Eniņa mērījumiem, Lielās upuralas garums ir 46 m. Pie ieejas tā ir no 2 līdz 3 metriem plata, bet dziļumā kļūst krietni šaurāka un zemāka – vietām griestu augstums nepārsniedz 30 centimetrus. Mazās upuralas garums ir 19,5 metri, tai ir 0,6 metrus plata un 1 metru augsta ieeja. Iekšpusē griestu augstums sasniedz 2 metrus. Gan Lielās, gan Mazās alas griestos ir redzami „skursteņi”, ko veido caur alas griestiem no zemes virskārtas nokļuvušais nokrišņu ūdens.

Arheoloģiskie atradumi

Lībiešu upuralā kopumā ir iegūtas 652 monētas, 35 senlietas, kā arī kauli, vaska gabaliņi u.c., kas saistāmi ar alas sakrālo izmantošanu un, visticamāk, bijuši ziedojumi. No 652 upuralā iegūtajām 14. - 19. gadsimta iegūtajām monētām 650 monētas ir speciālistu noteiktas. Upuralā atrastās monētas un senlietas ir Latvijā lielākā, noteikti ar seno sakralitāti saistāmā arheoloģisko senlietu kolekcijas, kas iegūta sistemātisku pētījumu gaitā.

Folklora

Par Lībiešu upuralu ir pierakstīts salīdzinoši daudz tematiski dažādu teiku un nostāstu. Vecākais zināmais teikas pieraksts ir veikts 1846. gada 20. jūnijā un atrodas lībiešu pētnieka A. J. Šēgrēna dienasgrāmatā. Lielāko daļu no teikām folkloras vākšanas kampaņas laikā 1939. gadā ir pierakstījuši Svētciema pamatskolas skolēni. Ar upuralu saistītās teikas pēc tajās izmantotajiem motīviem iedalāmas trīs tematiskajās grupās. Pirmajā grupā esošās teikas apgalvo, ka Lībiešu upurala ir daudz garāka, nekā tas ir patiesībā. Tajās ir teikts, ka alas otra izeja ir pie Burtnieku ezera vai Mazsalacā. Otrajā grupā ietilpst teikas, kuras vēsta, ka Lībiešu upuralas ir mājvieta velnam. Trešā grupa – Lībiešu upurala – sena lībiešu svētvieta. Šīs teikas ir balstītas uz vēsturisko realitāti.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lībiešu upuralas.
• Kuiķuļu Upurala (Lībiešu Upuralas), Dabas aizsardzības pārvalde