Holocēns

Holocēns jeb pēcledus laikmets ir kainozoja ēras kvartāra perioda epoha, kas sākās pēc pēdējā leduslaikmeta pirms apmēram 12 000 gadiem un turpinās arī mūsdienās. Šī ir īsākā epoha, tāpēc paleontologi holocēnā neizdala atsevišķus faunas attīstības etapus. Kontinentu pārvietošanās pēdējos 10 000 gados ir bijusi nenozīmīga. Tajā pat laika ūdens līmenis, ledājiem kūstot, ir cēlies par apmēram 35 metriem. Turklāt, daudzi apgabali, kas atradās zem ledāja, pēc ledāju nokušanas vēlajā pleistocēnā un holocēnā glacioizostāzes dēļ ir pacēlušies par apmēram 180 metriem.

Jūras līmeņa izmaiņas holocēnā

Periodizācija

Holocēna periodizācija pēc Blitta-Sernandera shēmas:

• Subatlantiskais periods 0—2500 gadi
• Subboreālais periods 2500—5000 gadi
• Atlantiskais periods 5000—8000 gadi (siltākais un mitrākais holocēna periods)
• Boreālais un preboreālais periods 8000—10 300 gadi
• Agrais holocēns — pirms 10 300 gadiem

2018. gada jūlijā Starptautiskā stratigrāfijas komisija apstiprināja holocēna trīsdaļīgu dalījumu. Tajā ietilpst trīs stāvi:

• Megalajas stāvs (0.0042—0 Ma)
• Nortgripijas stāvs (0.0082—0.0042 Ma)
• Grenlandes stāvs (0.0117—0.0082 Ma)

Holocēns Latvijā

Agrāk Latvijas holocēna nogulumus iedalīja palinoloģiski pēc L. Posta sistēmas putekšņu zonām. Putekšņu spektrs katrā zonā atspoguļo būtiskākās augu valsts izmaiņu īpatnības reģionā. Mūsdienās, kopš pieejamas dažādas nogulumu datēšanas iespējas, von Posta iedalījumu neizmanto, jo putekšņu spektri un nogulumi pat vienā laikā atšķiras dažādās valstīs. Jaunākie pētījumi parāda, ka agrākie uzskati vairs nav aktuāli (kaut vai piemērs: agrāk uzskatīts ka holocēna vidus bija silts un mitrs, bet tagad noskaidrots, ka tas bijis silts un sauss) jo pētījumu precizitāte ir palielinājusies un pētījumu metodes kļuvušas kompleksākas. Zemāk dotais apraksts sniedz ieskatu agrākajā iedalījumā par pamatu izmantojot von Posta standartu.

Holocēna apakšējā robeža tiek noteikta zem IX zonas nogulumiem. Šī robeža ir skaidri izsekojama visos palinoloģiski pētītajos griezumos. To raksturo strauja zālaugu putekšņu samazināšanās, kas ir saistīta ar mežu masīvu izveidošanos Latvijas teritorijā un klimatisko apstākļu izmaiņu, kas raksturīga pēcledus laikmetam. Šai robežai tiek piedēvēta arī Baltijas ledus ezera beigas un Joldijas jūras izveidošanās. Strauji pasiltinoties klimatam notiek pāreja no augšējā driasa bezmežu ainavām uz preboreāla bērzu un priežu mežiem. Gandrīz izzūd vēlajam leduslaikmetam raksturīgie subarktiskie un stepju zālaugi — driādes, pundurvītoli, smiltsērkšķi, efedras, vērmeles, balandas u.c. Samazinās arī pundurbērzu putekšņu daudzums.

Latvijas holocēna putekšņu zonas

IX zona

(Preboreālais periods, apmēram. 10 000—9000 gadu intervāls)

Putekšņu spektrā dominē bērzi (apmēram 56%). Vietām ir sastopamas krūmveida bērzu formas. Otrajā vietā seko priedes (apmēram 39%)), kas atsevišķās vietās pārspēj arī bērzus. Egļu putekšņu ir maz, vidēji zem 2% (Latvijas rietumu daļā egles vispār nav). Dažos griezumos ir sastopami alkšņi. Vītolu un lazdu klātbūtne ir niecīga (ap 1%, atsevišķās vietās var sasniegt 3-6%). Neliela platlapju koku (ozolu) putekšņu klātbūtnes izcelsme zonas nogulumos ir diskutabla. Domājams, ka šie putekšņi ir atnesti no citām teritorijām.

VIII zona

(Boreālais periods, apmēram 9000—8300 gadu intervāls)

Putekšņu spektrā dominē boreālajam periodam raksturīgās priedes. Taču atsevišķās vietās ir konstatēts bērzu pārsvars (pat līdz 84%). Domājams, ka boreālā laika sākumposmā bija ne tikai strauja priežu izplatība, bet arī mežu diferencēšanās dažādos mežu tipos. Vidēji VIII zonā priedes sastāda 57% un bērzi 39%. Abavas rumbas rajonā priedes sasniedza pat 92%. Egļu putekšņi nedaudz palielinās tikai valsts centrālajos un austrumu apgabalos. Kopumā egles procentuāli ir ap 1%. Daudzos griezumos, īpaši rietumu daļā, egļu nav vispār. Arī alkšņu daudzums šajā laikā nepalielinās. No platlapju sugām atsevišķos griezumos sāk parādīties gobas, kas gan nepārsniedz 1%. Šajā laikā ir novērojama vītolu samazināšanās un neliela lazdu palielināšanās (līdz 2%).

VII zona

(Boreālā un Atlantiskā perioda pārejas posms, apmēram 8300—7500 gadu intervāls)

Šīs zonas nogulumus raksturo pāreja no boreālā uz atlantisko klimatisko periodu, kuru raksturoja izmaiņas mežu florā. Priežu un bērzu attiecība šajā laikā būtiski nemainās (priedes — 48%, bērzi — 36%). Būtiski pieaug alkšņu klātbūtne (līdz 8%). Šī izmaiņa vērojama gandrīz visā Latvijas teritorijā. Otra šim laikposmam raksturīga īpatnība ir salīdzinoši straujš gobu (līdz 5%) un lazdu (vidēji ap 8%) procentuālais pieaugums. Samērā liela lazdu izplatība ir Kurzemē (Zentenes apkārtnē līdz 30%). Atsevišķos griezumos Latvijas teritorijā sāk parādīties arī liepu putekšņi. Nedaudz pieaug egļu klātbūtne (ap 2%). Vairāk uz dienvidrietumiem pavirzās egļu izplatības rietumu robeža, sasniedzot līniju Ķemeri-Saldus-Vaiņode. Uz rietumiem no šīs līnijas egles konstatētas tikai Sarnātes purva griezumā (ap 1%).

VI zona

(Atlantiskais periods, apmēram 7500—6500 gadu intervāls)

Šī laika nogulumi veidojušies atlantiskā klimatiskā perioda pirmajā pusē. Šo nogulumu sporu-putekšņu sastāvs raksturojas ar paaugstinātu ozolu jaukto mežu putekšņiem. Klimatam kļūstot siltākam, vairāk sāk izplatīties platlapju koku sugas, īpaši liepas, gobas un alkšņi. Putekšņu sastāvā dominē priede (vidēji ap 33%), taču absolūts priežu pārsvars konstatēts tikai Priekules griezumā (52%). Otrā vietā ir bērzs (vidēji ap 29%) ar maksimumu pie Rēzeknes (53%). Visā Latvijas teritorijā pieaug alkšņu daudzums (vidēji 22%). Visvairāk to ir Alūksnes augstienē. Lēnām uz rietumiem virzās arī egļu izplatības areāls. Egļu klātbūtne konstatēta gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot Kurzemes pussalu (tikai pie Tiņģeres konstatēti 2% egļu putekšņu). Egļu maksimums šajā laikā ir pie Jēkabpils (37%), bet vidēji egles kopumā sastāda 8%. Visā teritorijā ir izplatītas liepas (vidēji 4%), ar maksimumu pie Tiņģeres (18%). Tikpat bieži ir sastopama arī goba (4%). Vietām ir sastopami ozolu un skābaržu putekšņi. Lazdas ir konstatētas visā Latvijas teritorijā (vidēji 9%), bet visvairāk Kurzemē.

V zona

(Atlantiskais periods, apmēram 6500—4700 gadu intervāls)

Šo laiku raksturo maksimāla termofilo augu izplatība. Šajā laikā ir minimāla bērzu (vidēji 18%) klātbūtne. Priežu putekšņi sastāda 28%. Alkšņi sasniedz savu maksimumu (vidēji 28%). Vēl lielāku mežu īpatsvaru sastāda egles (vidēji ap 14%), taču izplatības areāls būtiski nemainās. Liels egļu blīvums ir Ziemeļu un Austrumlatvijā. Pie Rēzeknes egles sastāda 44%, bet Alūksnes augstienē — līdz 32%. Savukārt, Kurzemē uz rietumiem un ziemeļiem no līnijas Tukums-Saldus-Priekule egļu putekšņu šajā klimatiski siltākajā periodā ir samēra maz. V zonas nogulumos ir samērā daudz platlapju koku putekšņu. Šeit dominē liepas un gobas (vidēji ap 5%). Liepas visvairāk ir pie Rundēniem (20%), bet gobas, savukārt, Lauteres purva griezumā (14%). Nedaudz mazāks ir ozolu īpatsvars (ap 2%), pie Rundēniem sasniedzot 17%. Tomēr atsevišķos griezumos ozoli nav konstatēti.

IV zona

(Subboreālais periods, apmēram 4700—3900 gadu intervāls)

Šeit sporu-putekšņu sastāvs atklāj klimatisko apstākļu pavēsināšanos. Uz to norāda termofilo augu īpatsvara samazināšanās. Pamatā dominē alkšņu putekšņi (vidēji 27%). Otro vietu ieņem priedes (vidēji 25%). Bērzu īpatsvars ir nedaudz palielinājies (vidēji 21%). Mežu florā pieaug egļu klātbūtne (vidēji 17%). Beidzot egles ir plaši izplatītas arī Kurzemes ziemeļrietumu daļā, kaut arī procentuāli šeit egļu ir mazāk, nekā pārēja valsts teritorijā (piemēram, pie Oktes tikai 5%). Novērojama gobu īpatsvara samazināšanās (līdz 3%). No platlapju sugām visvairāk ir liepu (vidēji 5%). Ozolu klātbūtne nav mainījusies (vidēji 2%). Lazdas sastāda vidēji 8%.

III zona

(Subboreālais periods, apmēram 3900—2800 gadu intervāls)

Šo laika posmu raksturo plaša egļu mežu izplatība. Egļu īpatsvars sastāda gandrīz ceturto daļu no visiem kokiem (vidēji 24%). Vairākos Latvijas reģionos egles šajā laikā pārsniedz 40%. Vismazāk egļu ir ziemeļrietumu Kurzemē Velna purva griezumā (6%). Priežu īpatsvars būtiski nav mainījies (vidēji 26%). Priežu maksimums ir konstatēts Mēdema purvā (42%). Trešajā vietā ir bērzs (videji 21%). Bērzu maksimums ir Dūņupes purva griezumā (41%). Sporu-putekšņu spektrā joprojām ir samērā daudz alkšņu putekšņu (vidēji 24%). Platlapju sugas sastāda vidēji 5% no kopējā koku daudzuma. Liepu sastāvs vidēji ir 2%, bet maksimums pie Priekules un Rundēniem — 6%. Līdzīgs ir arī gobu īpatsvars. Ozoli sastāda 1%. Atsevišķos griezumos ir konstatēts skābaržu klātbūtne (līdz 1%). Samazinās lazdu īpatsvars (vidēji 5%), bet nedaudz palielinās vītolu daudzums (vidēji 1%).

II zona

(Subatlantiskais periods, apmēram 2800—1600 gadu intervāls)

Šīs zonas nogulumi veidojušies subatlantiskā klimatiskā perioda sākumposmā. Tie raksturojas ar būtisku egļu īpatsvara samazināšanos. Vidēji Latvijas teritorijā egļu putekšņi sastāda 16%, bet maksimums Lauteres purva griezumā (27%). Būtiski palielinās bērzu īpatsvars, sasniedzot vidēji 29%. Bērzu maksimums konstatēts Alūksnes augstienē, Torņa purva griezumā (48%), savukārt, minimums — dienvidrietumu Kurzemē, Bārtā un Priekulē (11%). Nedaudz palielinās priežu īpatsvars (vidēji līdz 29%). Atsevišķos griezumos to daudzums variē no 12% līdz 40%. Platlapju koku sugu īpatsvars ir 4%, no tiem 1% sastāda liepas, 1% — gobas un 2% — ozoli. Ozolu īpatsvars, salīdzinājumā ar III zonu, ir nedaudz pieaudzis un Austrumlatvijā kādā griezumā sasniedz pat 12%. Alkšņu īpatsvars šajā laikā nav būtiski mainījies, un sastāda vidēji 23%. Ir novērojama lazdu samazināšanās (līdz 3%). Vītolu daudzums paliek nedaudz lielāks (vidēji 2%).

I^b zona

(Subatlantiskais periods, apmēram 1600—1000 gadu intervāls)

Šajā laikā nedaudz pieaug egļu daudzums. Tieši šajā laika posmā ir konstatēts egļu daudzuma absolūtais maksimums (vidēji 30%). Īpašs egļu pieaugums ir konstatēts Centrālajā un Austrumlatvijā. Piemēram Lauteres purva griezumā egļu putekšņi sastāda 67%, bet Torņa purva griezumā — 44%. Salīdzinājumā ar iepriekšējo zonu nedaudz palielinājies priežu īpatsvars (vidēji 30%), maksimums Velna purva griezumā (49%). Bērzu īpatsvars ir samazinājies (vidēji 19%). Diezgan krasi ir samazinājies alkšņu daudzums (vidēji 16%). Liepu, gobu un lazdu īpatsvars nav mainījies. Nedaudz samazinājies ozolu daudzums.

I^a zona

(Subatlantiskais periods, apmēram 1.000—mūsdienas gadu intervāls)

Šī laikposma īpatnība ir priežu īpatsvara pieaugums (subatlantiskais maksimums). Vidēji priedes sastāda 46%, maksimums — Velna purva griezumā (81%). Būtiski samazinājies egļu daudzums (vidēji 18%). Strauja egļu mežu samazināšanās šajā laikā daļēji ir saistīta ar cilvēku saimniecisko darbību, izvēloties lauksaimniecībai auglīgākās zemes, kuras parasti klāj egļu un platlapju koku meži. Šajā laikā par 2% ir palielinājies bērzu īpatsvars, sasniedzot 21%. Turpina samazināties alkšņu daudzums (vidēji 14%). Samazinās arī platlapju sugas. Tikai liepu īpatsvars sasniedz 1%. Mazinās arī lazdu daudzums (vidēji 2%).

Baltijas jūras veidošanās posmi holocēnā

Pleistocēna beigu posmā, kūstot Baltijas vairoga ledājam, tā dienvidu daļā izveidojās Baltijas ledus ezers. Holocēna epohas sākumā šis ezers savienojās ar Atlantijas okeānu un, ieplūstot tur okeāna ūdeņiem, izveidojās Joldijas jūra. Tas bija sākums tagadējās Baltijas jūras izveidei.

Joldijas jūra

Joldijas jūra pastāvēja preboreālajā klimatiskajā periodā (pirms apmēram 10 300—9500 gadiem). Šajā laikā bija samērā vēss un salīdzinoši sauss klimats. Jūras nogulumus raksturo Joldijas jūras sājūdens kramaļģu komplekss (104 sugas), kas pēc sastāva ir atšķirīgs, gan no Baltijas ledus ezera, gan no Ancilus ezera kramaļģu kompleksa. Šīs jūras faunu raksturo arī tur dzīvojošā gliemene Joldia portlandia, kuras vārdā arī ir nosaukta Joldijas jūra. Šis ir periods, kuru raksturo IX zonas sporu-putekšņu komplekss. Joldijas jūras līmenis, domājams, Ventspils rajonā bija par 5 m zemāks, bet Daugavas ietekas rajonā par 15 m zemāks, kā pašlaik.

Ancilus ezers

Ancilus ezers pastāvēja boreālajā klimatiskajā periodā, kā arī pārejas laikā uz atlantisko periodu. (pirms apmēram 9500—7500). Šajā laikā bijs salīdzinoši silts un mitrs klimats. Ezera nogulumus raksturo samērā bagātīga saldūdens gliemju fauna (Volvata piscinalis, Bithynia tentaculata, Anisus vortex, Anadonta sp., Unio sp. u.c.) Kramaļģu kompleksu veido pārsvarā saldūdens kramaļģes. Sāļūdens kramaļģes sastāda tikai 10—40%, no kopējā kramaļģu sugu skaita. Ancilus ezera nogulumus raksturo arī saldūdens gliemeņvēžu komplekss (Cytherissa lacustris, Limnocythere sancti-patricii, Darvinula steevensoni u.c.). Šis ir periods, kuru raksturo VIII zonas sporu-putekšņu komplekss, bet Ancilus ezera regresijas stadijā VII zonas sporu-putekšņu komplekss. Ancilus ezera līmenis, domājams, Ventspils rajonā bija par 15 m zemāks, bet Rīgas līča dienvidos par 5–6 m zemāks, kā pašlaik.

Litorīnas jūra

Litorīnas jūra transgresijas periods sākās pārejas laikā no boreālā uz atlantisko periodu, un tā pastāvēja atlantiskajā un subboreālajā klimatiskajos periodos (pirms apmēram 7500—4500 gadiem). Jūras pastāvēšanas laika sākumā bija silts un mitrs klimats, bet beigās silts un samērā sauss klimats. Jūras nogulumus raksturo jūras gliemju fauna (Cardium edule, Tellina baltica, Mytilus edulis, Littorina littorea u.c.). Nogulumu planktona formas sastāda jūras kramaļģu un savdabīgu foramenīferu kompleksi. Jūras piekrastes zonās ir sastopamas arī saldūdens kramaļģes. Bez kramaļģēm un foramenīferām nogulumos ir sastopami arī jūras gliemeņvēži (praktiski tās pašas sugas, kas dzīvo Baltijas jūrā arī pašlaik). Litorīnas jūras nogulumi liecina par divām jūras transgresijām. Litorīnas jūras nogulumus raksturo vairākas sporu-putekšņu zonas. Litorīnas jūras transgresijas sākumu pārstāv daļēji VII zonas, kā arī VI zonas sporu-putekšņu kompleksi. Jūras transgresijas maksimumu pārstāv V zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras regresijas fāzi pārstāv IV zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras otro transgresiju pārstāv III zonas sporu-putekšņu komplekss. Regresijas fāzē Litorīnas jūras līmenis pazeminajās par 6 metriem.

Pēclitorīnas jeb mūsdienu Baltijas jūra

Baltijas jūra pastāv subatlantiskajā klimatiskajā periodā pēdējos 4500 gadus, kuru raksturo vēss un mitrs klimats. Atšķirībā no Litorīnas jūras, Baltijas jūras līmenis ir krities un ūdens vairs nav tik sāļš. Piekrastes zonas nogulumus, kurus veido rupjais drupu materiāls virs 0,05 mm (smiltis, grants), pārstāv četras gliemeņu sugas (Macoma baltica, Mytilus edulis, Mya arenaria un Cerastoderma lamarcki). Dziļūdens zonas nogulumus veido sīks aleirītiskais un māla materiāls. Baltijas jūras periodu raksturo II un I zonas sporu-putekšņu kompleksi.

Ārējās saites

• Holocēna purvu veidošanās un aizsardzība^{[novecojusi saite]}