Sporas
Sporas ir īpašas šūnas, kas nodrošina daudzu organismu vairošanos vai izdzīvošanu. Spora ir vairošanās vienība aļģēm, sēnēm, ķērpjiem, sporaugiem (sūnām, paparžaugiem); haploidāla šūna, no kuras attīstās dzimumpaaudze sēklaugiem;[1] bet protistu valstī tā ir attīstības stadija vienšūņiem — sporaiņiem, kad mikroskopiski sīkie vienšūņi sadalās vēl mazākās šūnās.[2] Daļai baktēriju nelabvēlīgos vides apstākļos šūnu iekšpusē veidojas daudzslāņains apvalks, zem kura gandrīz nenotiek vielmaiņas procesi. Šādas uzbūves baktēriju sauc par sporu. Reizēm par sporām sauc arī daudzšūnu kompleksus, kuros katra šūna ir atsevišķa spora.[3]
Dažādiem organismiem sporas veidojas dzimuma vai bezdzimuma vairošanās ceļā, pēc nogatavošanās tās var palikt miera stāvoklī vai tikt pārnestas uz citu vietu ar gaisa vai ūdens plūsmām, vai ar dzīvnieku palīdzību. Daļai zemāko sēņu un aļģu sporas spēj izaudzēt vicas, ar kuru palīdzību tās var aktīvi pārvietoties šķidrā vidē. Šādas kustīgas sporas sauc par zoosporām. Parasti tām nav cieta apvalka un tās dzīvo īslaicīgi — līdz dažām stundām, kamēr apvalkotās sporas var saglabāties dzīvas no dienām līdz gadiem ilgi.[4]
Augu sporas Labot
Sporaugu dzīves ciklā izšķir divas paaudzes ar labi izteiktu paaudžu maiņu. Dzimumpaaudzei jeb gametofītam attīstās dzimumšūnas — gametas. Pēc apaugļošanās veidojas zigota, no kuras attīstās bezdzimumpaaudze jeb sporofīts ar sporām. Tām dīgstot, rodas pirmdīglis un jauna dzimumpaaudze.[5] Sūnām sporu vācelīte dzīvo īslaicīgi, turpretī paparžaugiem tieši sporofīts ir daudzgadīgs. Sporas veidojas mejozes rezultātā, tāpēc tās ir haploīdas.
Arī sēklaugiem ilgāk dzīvo sporofīts, kuram veidojas divējādi sporangiji — mikrosporangijs un megasporangijs. Sēklaugu mikrospora ir puteksnis, bet megaspora — sēklaizmetņa sastāvdaļa.[2]
Sēņu sporas Labot
Sēnēm sporas var veidoties endogēni — speciālās sporu somiņās, vai eksogēni — uz sēņotnes īpašu izaugumu jeb konīdiju galiem. Bazīdijsēnēm himēnija slānī uz īpašiem izaugumiem — bazīdijām dzimumceļā veidojas bazīdijsporas. To skaits vienai sēnei var sasniegt miljardus, bet rekorda gadījumos pat triljonus.[6] Pēc nogatavošanās sporas izsējas, tiek izgrūstas vai kukaiņu iznestas no sporu veidojošā slāņa un gaida tādu vides apstākļu sasniegšanu, kuros tās varētu producēt jaunu sēņotni. Sasniedzot šādu augteni un piemērotus klimatiskos apstākļus, spora uzdīgst. Parasti, sporai izveidojot sēņotni, tā netraucētas augšanas gadījumā aug radiāli uz visām pusēm, veidojot raganu apļus.[7]
Sporu klasifikācija pēc veidošanās tipiem Labot
Galvenie sporu veidošanas tipi ir:
- Sporangijsporas: sporas veidojas sporangijos daudzām sēnēm un augiem, piemēram, zigomicētēm.
- Zigosporas: sporas veidojas zigosporangijos, kas raksturīgi zigomicētēm.
- Askusporas: sporas veidojas somiņās — askos, kas raksturīgi asku sēnēm.
- Bazīdijsporas: sporas veidojas uz bazīdijām, kas raksturīgi bazīdijsēnēm.
- Ecīdijsporas: sporas veidojas ecīdijos dažām sēnēm, piemēram, rūsas sēnēm, kuras vienlaikus veido vairākus sporu tipus.
- Uredīnijsporas: sporas veidojas uredīnijos dažām sēnēm, piemēram, rūsas sēnēm.
- Teliosporas: sporas veidojas telijos dažām sēnēm, piemēram, rūsas sēnēm.
- Oosporas: sporas veidojas oogonijos, kas raksturīgi oomicēšu sēnēm.
- Karposporas: sporas veidojas karposporofītos, kas raksturīgi sārtaļģēm.
- Tetrasporas: sporas veidojas tetrasporofītos, kas raksturīgi sārtaļģēm un dažām brūnaļģēm.[8]
Baktēriju sporas Labot
Atšķirībā no citiem organismiem baktērijas ar sporām nevairojas. Tā ir miera stadija, kas nelabvēlīgos apstākļos var saglabāties pat vairākus gadu desmitus, jo zem sporas apvalka šūnā gandrīz nenotiek vielmaiņa. Ja veģetatīvā baktērijā ir 80—90% ūdens, tad sporā tikai 40%. Nonākot optimālos apstākļos, spora dīgst, un dažu stundu laikā atjaunojas baktērijas vielmaiņa.[9]
Mikroorganismu kontrole Labot
Baktēriju sporas ir ļoti izturīgas pret ārēju mehānisku, termisku un ķīmisku iedarbību, tomēr slikti panes ultravioleto starojumu. Daudzas sporas veidojošās baktērijas ir slimību ierosinātājas, tāpēc ir svarīgi ierobežot to skaitu. Ķīmiskie un fizikālie dezinfekcijas līdzekļi iznīcina vairumu baktēriju, taču sporas saglabājas.[10] Pret tām efektīva ir sterilizācija. Biežāk izmantotā metode dažādu materiālu apstrādei ir karsts tvaiks (120—132 oC) zem spiediena autoklāvos. Telpu un pārtikas bloku gaisa sterilizācijai izmanto ultravioleto starojumu.[9]
Ārējās saites Labot
- The Club Fungi: Basidiomycota Archived 2020. gada 26. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- Encyclopædia Britannica: Spore
Atsauces Labot
- ↑ Selga T. Šūnu bioloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007., 341. lpp. ISBN 978-9984-802-81-7
- ↑ 2,0 2,1 Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. ISBN 978-9934-0-1595-3.
- ↑ “Latvijas Padomju Enciklopēdija”, 1. sējums, 1981., 201. lpp.
- ↑ Биологический энциклопедический словарь : Споры
- ↑ Virtuālā skola: Sporaugu vairošanās
- ↑ Li, De-Wei (2011). "Five trillion basidiospores in a fruiting body of Calvatia gigantia". Mycosphere. 2 (4): 457—462.
- ↑ H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
- ↑ A.Piterāns, E.Vimba, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”, Zvaigzne, 1987., 148. lpp.
- ↑ 9,0 9,1 Žileviča A., Mazjānis I. Medicīnas mikrobioloģija. I daļa. Vispārīgā mikrobioloģija un infekcijas imunoloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2014. ISBN 978-9984-45-879-6
- ↑ Medicine.lv: Baktērijas