Proterozojs

trešā Zemes ģeoloģiskā eona
Domājamais kontinentu formu izskats proterozoja beigās.

Proterozojs (grieķu: πρότερος, próteros — ‘pirmais, agrākais’; ζωή, zo̱í̱ — ‘dzīvība’) ir Zemes ģeoloģiskās vēstures posms — eona, kas sācies pirms apmēram 2,5 miljardiem gadu un beidzies pirms (541,0 ± 1,0) gadu, nomainot arhaju.[1] Ir visilgākā eona Zemes vēsturē. Sīkāk tiek iedalīts paleoproterozoja, mezoproterozoja un neoproterozoja ērās.[2]

Šai periodā Saules starjauda bijusi par līdz 30% zemāka nekā pašlaik, magma zem kontinentālajām plātnēm ir bijusi karstāka un šķidrāka, tādēļ tektoniskie procesi šajā laikmetā notikuši ātrāk. Proterozoja beigās izveidojušies Zemes garozas pacēlumi — kontinenti un konsolidējušās senās platformas, notikušas būtiskas izmaiņas Zemes atmosfēras sastāvā un klimatā. Okeāna ūdeņos sākusies sulfātu sedimentācija, veidojies kaļķakmens un dolomīts. Stabilizējās Pasaules okeāna izmēri. Vietām izveidojās augsne.

Arhajā izveidojusies dzīvība turpinājusi evolucionēt un proterozojā radušies eikarioti, agrīnie augi, sēnes un dzīvnieki. Tomēr no šī perioda līdz mūsdienām iežos saglabājušās ļoti maz fosiliju, jo tālaika organismiem līdz pašiem pēdējiem miljoniem gadu trūka skeleta. Esošās fosilijas pārstāv galvenokārt zilaļģu un baktēriju dzīvības produkti — stromatolīti un mikrofitolīti, mikrofitofosilijas (akritarhi) un dažādu bezskeleta dzīvnieku, kā tārpu un meduzoīdu atliekas.[1]

Galveno notikumu aptuvenā hronoloģijaLabot

 
Domājamais skābekļa daudzums Zemes atmosfērā proterozojā (saskaņā ar atšķirīgām hipotēzēm). Tiek uzskatīts, ka uz proterozoja beigām tas bijis līdzīgs pašreizējam.
 
Blepharisma japonicum - brīvi peldošs vienšūnis
 
Dickinsonia Costata, vēlā proterozoja daudzšūņa pārakmeņojums
Supereona Eona Ēra Periods Ilgums
(miljoni gadu pirms mūsdienām)
Pirmskembrijs Proterozojs Neoproterozojs Ediakars 635–542
Kriogēns 850–635
Tonijs 1000–850
Mezoproterozojs Stenijs 1200–1000
Ektāzijs 1400–1200
Kalīmijs 1600–1400
Paleoproterozojs Staterijs 1800–1600
Orosirijs 2050–1800
Riasijs 2300–2050
Siderijs 2500–2300
  • -2,5 miljardi gadu: sākas "skābekļa revolūcija".[3] Zilaļģes izdala skābekli, kurš pat nelielās devās ir nāvējošs daudziem tālaika organismiem. Skābekļa daudzums atmosfērā, lai arī strauji pieaug, tomēr paliek neliels salīdzinot ar mūsdienām, jo gandrīz viss tas tērējas, oksidējot atmosfēras metānu un iežus.
  • -2,4 — -2,1 miljardi gadu: notiek Hūrona apledojums, ilgākais ledus laikmets planētas vēsturē. Apledojumu visticamāk izsauca spēcīgu siltumnīcas efektu radošā metāna oksidēšanās par ogļskābo gāzi un ūdeni, kuru radītais siltumnīcas efekts ir krietni vājāks (metāns ir ap 30 reižu efektīvāks par ogļskābo gāzi).[4] Atdziestošā Zeme pilnīgi vai lielākoties noklājās ar sniega un ledus segu. Šos Zemes periodus bieži sauc par "sniega pikām".[5] Pastāv arī astronomiska hipotēze, ka apledojumu izsaukusi Zemes iekļūšana ārējā molekulārā mākonī, taču tai pašlaik nav atrasts apstiprinājums.[4]
  • -1,85 miljardi gadu: parādās eikarioti, organismi ar daudz lielākām un sarežģītām šūnām nekā līdz tam eksistējušie.[6]
  • -1,3 miljardi gadu: uz sauszemes parādās pirmās sēnesķērpji. Ķērpju sastāvā ietilpstošās aļģes veic fotosintēzi, tādējādi samazinot ogļskābās gāzes daudzumu un vēl vairāk vājinot siltumnīcas efektu.[7]
  • -0,85 — -0,63 miljardi gadu: kriogēnais periods, iespējami visaukstākais no apledojumiem. Tā laikā bijuši īsi atkušņa periodi. Domā, ka arī to izsaukusi augu veiktā ogļskābās gāzes izmantošana.[5]
  • -0,6 miljardi gadu: skābekļa daudzums atmosfērā kļūst pietiekams, lai izveidotos ozona slānis, kurš aiztur gandrīz visu Saules ultravioleto starojumu un attīstītākas dzīvības formas var sākt izkļūt no okeāniem uz sauszemes, nebaidoties no radiācijas.[10][11]
  • -0,54 miljardi gadu: proterozojs beidzas un viņam seko kembrija sprādziens, kura laikā iežos parādās liels daudzums fosiliju ar skeletiem.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 254. lpp.
  2. International Commission on Stratigraphy: Chronostratigraphic Chart
  3. Buick, Roger (August 27, 2008). "When did oxygenic photosynthesis evolve?". Philosophical Transactions of the Royal Society B. 363 (1504): 2731–2743. doi:10.1098/rstb.2008.0041. ISSN 0962-8436. PMC 2606769. PMID 18468984.
  4. 4,0 4,1 What caused the snowball earths? SnowballEarth.org (2006–2009).
  5. 5,0 5,1 Kirschvink, J. L. (1992). "Late Proterozoic low-latitude global glaciation: The snowball Earth" (PDF). In Schopf, J. W.; Klein, C. (eds.). The Proterozoic Biosphere: A Multidisciplinary Study. Cambridge University Press. pp. 51–2.
  6. Knoll, Andrew H.; Javaux, Emmanuelle J.; Hewitt, David; et al. (June 29, 2006). "Eukaryotic organisms in Proterozoic oceans". Philosophical Transactions of the Royal Society B. 361 (1470): 1023–1038. doi:10.1098/rstb.2006.1843. ISSN 0962-8436. PMC 1578724. PMID 16754612.
  7. "First Land Plants and Fungi Changed Earth's Climate, Paving the Way for Explosive Evolution of Land Animals, New Gene Study Suggests". science.psu.edu.
  8. Butterfield, Nicholas J. (Summer 2000). "Bangiomorpha pubescens n. gen., n. sp.: implications for the evolution of sex, multicellularity, and the Mesoproterozoic/Neoproterozoic radiation of eukaryotes". Paleobiology. 26 (3): 386–404. doi:10.1666/0094-8373(2000)026<0386:BPNGNS>2.0.CO;2. ISSN 0094-8373.
  9. Zimmer, Carl (27 November 2019). "Is This the First Fossil of an Embryo? - Mysterious 609-million-year-old balls of cells may be the oldest animal embryos — or something else entirely". The New York Times.
  10. "Formation of the Ozone Layer". Goddard Earth Sciences Data and Information Services Center. NASA. September 9, 2009.
  11. Beraldi-Campesi, Hugo (February 23, 2013). "Early life on land and the first terrestrial ecosystems" (PDF). Ecological Processes. 2 (1): 4. doi:10.1186/2192-1709-2-1. ISSN 2192-1709.
  12. Narbonne, Guy (January 2008). "The Origin and Early Evolution of Animals". Kingston, Ontario, Canada: Queen's University.

Ārējās saitesLabot