Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs

(Pāradresēts no LVĢMA)

VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (LVĢMC) ir Latvijas valsts kapitālsabiedrība, kas nodarbojas ar vides informācijas vākšanu, analīzi un laikapstākļu prognozēšanu. Uzņēmuma kapitāla daļu turētājs ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.[1]

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra administratīvā ēka Rīgā, Latgales ielā 165.

Darbu aģentūra uzsāka 2005. gada 1. janvārī kā valsts aģentūra "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra" (LVĢMA), kad tā tika izveidota, apvienojot Latvijas Hidrometeoroloģijas aģentūru, Latvijas Vides aģentūru un Valsts Ģeoloģijas dienestu. 2009. gada 1. augustā, saskaņā ar 2009. gada 1. jūlija Ministru kabineta rīkojumu Nr. 448 līdz 2009. gada 1. augustam tika likvidēta LVĢMA un tika dibināta valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs", kura bija LVĢMA tiesību un saistību pārņēmēja.

LVĢMC galvenie uzdevumi ir vākt un apstrādāt vides informāciju, veikt vides monitoringu un informēt sabiedrību par vides stāvokli, nodrošināt zemes dzīļu fonda ģeoloģisko pārraudzību un zemes dzīļu racionālu izmantošanu, kā arī īstenot valsts politiku ģeoloģijas, meteoroloģijas, klimatoloģijas, hidroloģijas, gaisa kvalitātes un pārrobežu gaisa piesārņojuma ietekmes jomā.

Vēsture labot šo sadaļu

Latvijas klimata pētījumu attīstība labot šo sadaļu

Pirmie zināmie instrumentālie meteoroloģiskie novērojumi Latvijā aizsākušies 18. gadsimta otrajā pusē. Liela loma, īpaši līdz 20. gadsimta sākumam, novērojumu veikšanā bija dabas apstākļu izpētes entuziastiem — skolotājiem, ārstiem, pētniekiem, kas dažkārt vairāku desmitu gadu ilgos periodos pašaizliedzīgi veica novērojumus. Rīgas pilsētas ārsta palīgs J. Luters laika periodā no 1762. līdz 1763. gadam divas reizes dienā mērīja gaisa temperatūru un vēja virzienu. No 1774. gada līdz 1791. gadam ar pārtraukumiem gaisa temperatūru divas reizes dienā reģistrēja Rīgas farmaceits J. Fišers (J. Fischer). Sistemātiski, nepārtraukti un ilggadīgi meteoroloģiskie novērojumi Rīgā aizsākās 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs J. Zands (J. Sand) uzsāka regulārus meteoroloģiskos novērojumus trīs reizes dienā. Liela loma sistemātisku un metodiski vienotu meteoroloģisko novērojumu organizēšanā bija 1845. gadā dibinātajai Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kuras pārziņā 18. gadsimta otrajā pusē atradās 12 meteoroloģisko novērojumu punkti Latvijas teritorijā. Kā pirmo 1850. gada 1. septembrī biedrība nodibināja meteoroloģisko novērojumu vietu Rīgā, kur katru dienu trīs reizes tika reģistrēti visi galvenie meteoroloģiskie elementi — gaisa temperatūra (vidējā, maksimālā, minimālā), vēja ātrums un virziens, nokrišņi, gaisa mitrums, atmosfēras spiediens, izdarītas arī atzīmes par laika apstākļiem.

19. gadsimta beigās Rīgas pilsētas apkārtnē pirmo reizi tika veikti augsnes temperatūras novērojumi. 1885. gadā Tartu universitātes profesora A. J. Ettingena (A.J. Oettingen) vadībā tika izveidots Baltijas lietus mērīšanas tīkls, kas aptvēra arī Latvijas teritoriju. Novērojumu punktos bez nokrišņiem reģistrēja arī gaisa temperatūru, atsevišķās stacijās tika veikti arī fenoloģiskie novērojumi. 19. gadsimta sākumā nozīmīgu meteoroloģisko novērojumu vietu Rīgas bākā ierīkoja arī Krievijas Impērijas Jūras ministrijas Hidrogrāfiskais departaments. Bākas uzraugi un jūrniecības oficieri 1835. līdz 1860. gadam šeit noteica jūras līmeni, vēja virzienu un ātrumu, gaisa temperatūru, atmosfēras spiedienu, nokrišņus, jūras viļņošanos, atmosfēras parādības.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā augu attīstību un gājputnu atlidošanu novēroja A. Levis (A. Löwis), kurš savus novērojumu rezultātus publicēja. Šie ir pirmie zināmie sistemātiskie fenoloģiskie novērojumi Latvijas teritorijā. Laikā no 1822. gada līdz 1849. gadam fenoloģiskos novērojumus Kurzemē veica I. Kavals (I. Kawal), kurš tos vēlāk publicēja Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumā "Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga".

Līdz 19. gadsimta vidum meteoroloģisko novērojumu dati pamatā tika ievākti, tādēļ apkopotu publikāciju, kas saturētu informāciju par teritorijas klimatiskajiem apstākļiem, ir maz, un ziņas pārsvarā ir fragmentāras. Galvenokārt nelieli darbi tika publicēti periodiskajos izdevumos un saturēja informāciju par vētrām, salnām un citiem raksturīgiem laika apstākļiem. Viena no pirmajām plašākajām publikācijām par Latvijas klimatiskajiem apstākļiem autors bija A. Levis (A. Lövis), kurš, balsoties uz personīgajiem septiņu gadu novērojumiem, 1815. gadā un 1817. gadā uzrakstīja apkopojumus par dažādām daba parādībām gada sezonās Rūjienas apkārtnē. Kopš 1850. gada meteoroloģisko novērojumu dati tika publicēti Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumos, regulāri visi novērojumu dati tika iekļauti biedrības jau iepriekš pieminētajā izdevumā "Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga". 19. gadsimta vidū parādījās arī publikācijas, kurās tika apkopoti un analizēti novērojumu dati. Tā H. Neeze (H. Neese) 1849. gadā aprakstīja Rīgas Dabaspētnieku biedrības novērojumu tīklu un publicēja apkopojumus par Rīgas klimatu, kas balstīti uz M. Deitera un J. Zanda novērojumiem. Līdz 19. gadsimta beigām Latvijas teritorijā veikto meteoroloģisko datu informācija tika apkopota un analizēta izdevumos par Krievijas Impērijas klimatu K. Veselovska (K. Веселовский), A. Vojeikova (A. Воейков), H. Vilda (H. Wild) un A. Kaminska (A. Каминский) darbos. Liela nozīme bija 1900. gadā izdotajam Galvenās fiziskās observatorijas izdotajam "Klimataloģiskajam atlantam", kas saturēja vērtīgu informāciju arī par Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Darbība labot šo sadaļu

Meteoroloģija labot šo sadaļu

Meteoroloģiskos novērojumus LVĢMC veic 58 novērojumu stacijās (1 stacija uz 1000 km²), kas stacionāri izvietotas visā Latvijas teritorijā. No tām 40 novērojumu stacijās tiek veikti tikai telpā mainīgāko meteoroloģisko elementu novērojumi — atmosfēras nokrišņi, sniega sega, ekstremālā gaisa temperatūra, atsevišķas atmosfēras paradības. Vidējais attālums starp meteoroloģisko novērojumu stacijām Latvijā ir 60 km. Staciju izvietojums ir optimāls, lai pietiekami detalizēti raksturotu Latvijas laika apstākļus un klimatu. Izvietojuma blīvumu regulē starptautiski normatīvi.

23 novērojumu stacijās tika uzstādītas automātiskās iekārtas un atbilstoša programmatūra mērījumu un novērojumu apstrādei un nodošanai datu bāzē.[2]

Novērojumu stacijas labot šo sadaļu

 
 
Ventspils
 
Jelgava
 
Dagda
 
Zīlāni
 
Mērsrags
 
Ainaži
 
Rīga
 
Rēzekne
 
Kolka
 
Bauska
 
Dobele
 
Stende
 
Daugavpils
 
Saldus
 
Zosēni
 
Rūjiena
 
Priekuļi
 
Alūksne
 
Gulbene
 
Liepāja
 
Madona
 
Pāvilosta
 
Rucava
 
Skulte
 
Skrīveri
Novērojumu stacijas

Novērojumu stacijas Rīgā labot šo sadaļu

Esošās
Bijušās

Novērojumi un monitorings labot šo sadaļu

LVĢMC nodrošina valsts meteoroloģiskos, hidroloģiskos, virszemes ūdeņu kvalitātes, pazemes ūdeņu, nokrišņu kvalitātes, integrālā monitoringa, EMEP un GAW novērojumus, kā arī kopīgi ar vides aizsardzības institūcijām veic gaisa kvalitātes un tās ietekmes novērojumus uz ekosistēmām, kā arī sniedz to novērtējumu starptautisko, nacionālo un reģionālo projektu un programmu ietvaros.

Analizējot novērojumos iegūto informāciju, LVĢMC speciālistiem ir iespējams izstrādāt visdažādākos informācijas produktus visām tautsaimniecības nozarēm — prognozes, dažāda veida hidroloģiskos, meteoroloģiskos, vides kvalitātes aprēķinus un analīzes utml.[6]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nolikums Ministru kabineta noteikumi Nr.233. Rīgā 2011. gada 29. martā (prot. Nr.20 30.§)
  2. Meteoroloģija Arhivēts 2009. gada 18. jūnijā, Wayback Machine vietnē., meteo.lv
  3. Meteoroloģija / Novērojumu tīkls / Novērojumu stacijas, meteo.lv
  4. LVĢMC, @VSIA_LVGMC, twitter.com, 06.11.2014.
  5. 5,0 5,1 LVĢMC, @VSIA_LVGMC, twitter.com, 05.11.2014.
  6. Novērojumi un monitorings Arhivēts 2009. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē., meteo.lv

Ārējās saites labot šo sadaļu