Krievijas Turkestāna

Krievijas Turkestāna ir apzīmējums Turkestānas daļai, kuru Krievijas Impērija iekaroja 19. gadsimta otrajā pusē. No iekarotajām zemēm šeit izveidoja Turkestānas ģenerālguberņu. Daļēju neatkarību saglabāja Hivas haniste un Buhāras emirāts, kas bija Krievijas protektorāti.

Turkestāna

Turkestāna, 1876

Krievijas Turkestāna, 1900

Centrālāzijas dzelzceļa līnija

Turkestānas oāzes, kuras no Krievijas atdalīja grūti šķērsojamie Karakuma un Kizilkuma tuksneši, un musulmaņu iedzīvotāji padarīja Krievijas Turkestānu vairāk līdzīgu aizjūras kolonijai, īpaši britu Indijai, kuras robežām krievi neatlaidīgi tuvojās 19. gadsimta otrajā pusē Lielās spēles ietvaros.

Pēc Persijas Sefevīdu dinastijas sabrukuma 1736. gadā Centrālāzijā izveidojās varas vakuums, kuru aizpildīja trīs uzbeku hanistes ar centriem Buhārā, Kokandā un Hivā.

Iekarošana

Buhāras artilērija, 1890

Tagadējās Centrālāzijas zemju aktīvu iekarošanu Krievija sāka ap 1820. gadu, kad tā savai varai pakļāva kazahu ordas (mūsdienu Kazahstānas) ziemeļu stepes. Militārie uzbrukumi aktivizējās pēc Krimas kara un beidzās ap 1885. gadu, kad padevās Merva. Šajos gados Krievijas Impērijas pakļautībā nonāca 9-10 miljoni musulmaņu iedzīvotāju. Krievijas motīvus reģiona iekarošanai noteica Lielā spēle ar Lielbritāniju. Britiem cenšoties pakļaut Afganistānu, Krievija pievērsās Turkestānai.

Jau imperatora Nikolaja I laikā krievi 1847. gadā sasniedza Sirdarju un 1851. gadā iekaroja Kokandas ziemeļu robežpilsētu Akmečetu. 1853. gadā krievi iebruka Kokandas hanistē, kuru uzskatīja par vieglāk pakļaujamo, un 1854. gadā nodibināja Vernijas cietoksni (krievu: Верный). Iebrukumi Kokandā turpinājās ar Biškekas ieņemšanu.

Turkestānas aktīvais iekarošanas posms noritēja Aleksandra II valdīšanas laikā, kad pēc zaudētā Krimas kara Krievija meklēja veidus, kā atgūt prestižu un nepieļaut Lielbritānijas tālāku izplešanos. Svarīgs bija arī ekonomiskais faktors - Amerikas pilsoņu karš pārtrauca amerikāņu kokvilnas piegādes Eiropai, un Centrālāzijas kokvilnas lauki kļuva par pievilcīgiem mērķiem.

1857. gadā Krievijas Impērijas valdība pārskatīja situāciju ar savām tālākajām provincēm. Nemierīgajos Kaukāza kalnos bija galīgi jāapspiež Šamila vadīto kalniešu pretošanās, Aļasku paturēt nebija vērts un Amūras apgabals bija jāatņem Ķīnai. Pēc Aigunas līguma 1858. gadā Krievija oficiāli anektēja Amūras kreiso krastu. 1859. gadā izdevās apspiest kaukāziešu pretošanos, sagūstot Šamilu. 1867. gadā Aļasku pārdeva ASV. Vienlaikus sākās operācijas Turkestānā. Iekarojumi atjaunoja armijas prestižu pēc sakāves Krimas karā, dodot iespēju virsniekiem gūt medaļas un paaugstinājumus. Krievija bija mācījusies no nebeidzamā kara ar Kaukāza musulmaņu kalniešiem, kas beidzās ar daudzu simtu tūkstošu kalniešu padzīšanu uz Osmaņu impēriju. Iebrūkot Turkestānā, krievu armijai bija pavēlēts respektēt musulmaņu paražas, lai nedotu iemeslu reliģiskā kara sākšanai. 1863. gadā Krievijas ģenerālštābā izveidoja Āzijas departamentu, kas veica izlūkošanu un pierobežas militāro rajonu pārvaldi.

1864. gada krievi ieņēma Turkistānas pilsētu. 1864. gada oktobrī pie Kokandas hanistes kontrolētās Taškentas, kurā bija ap 100 000 iedzīvotāju, ieradās ģenerālis Čerņajevs ar 1500 kareivjiem, bet tika atsists zaudējot 16 kritušos. Čerņajevs bija cerējis, ka pilsēta krievus sagaidīs kā atbrīvotājus no Kokandas varas. 1865. gada pavasarī Čerņajevs atsāka uzbrukumu. 15. jūnijā 1950 krievu kareivji ar 12 lielgabaliem sāka uzbrukumu pilsētai, kuru aizstāvēja ap 10-30 000 kareivju. Divu dienu ilgās cīņās krita simtiem pilsētas aizstāvju un 25 cara kareivji. Pilsētas vecāko padome izlēma padoties, no Čerņajeva pieprasot solījumu neiejaukties reliģijas jautājumos, un neizvietot krievu karaspēku pilsētā. 1866. gadā Taškentu anektēja Krievijas Impērija.

1867. gadā izveidoja Turkestānas ģenerālguberņu, kurā apvienoja kirgīzu, Sirdarjas reģiona un Kokandas teritorijas. Par pirmo ģenerālgubernatoru iecēla ģenerāli Konstantīnu Kaufmanu (Константин Петрович (фон) Кауфман, 1867-1881) 1868. gadā krievu armija sasniedza Buhāru un 1873. gadā Hivu. 1876. gadā pilnībā likvidēja Kokandas valsti. Teke turkmēņu zemes izdevās iekarot 1881. gadā, pēc tam, kad 1. janvāra kaujā krita vairāk nekā 6000 turkmēņu karavīru. 1881. gada jūnijā krievi ieņēma cietoksni tagadējās Ašgabatas vietā Persijas pierobežā. 1885. gada 1. janvārī svarīgā Mervas pilsēta padevās bez cīņas.

1864. gadā Austrumu Turkestānā (mūsdienu Siņdzjana) sākās vietējo musulmaņu iedzīvotāju sacelšanās pret Ķīnas Cjinu dinastijas varu un 1865. gadā izveidojās Kuldžas sultanāts (mūsdienās šeit pastāv Ili kazahu autonomā prefektūra). Lai nepieļautu nemieru izplatīšanos uz savām kazahu un kirgīzu provincēm, Krievija Kuldžas sultanātu iekaroja 1871. gadā un pārvaldīja līdz 1881. gada 12. februāra Krievijas-Ķīnas Pēterburgas līgumam, ar kuru Kuldžas apgabalu atdeva Ķīnai, piešķirot krievu tirgoņiem privilēģijas. Vienlaikus 45 000 šī reģiona iedzīvotāju izvēlējās pārcelties uz krievu kontrolēto Turkestānu, kur viņi apmetās Semirečjes apgabalā pie Žarkentas un Almati.

Lai atturētu krievus no Pamira, briti iedrošināja Afganistānas emīru Abdurahmanu 1883. gadā ieņemt Pamira kalnienes rietumu daļu. Afganistānas ziemeļu robeža starp krievu un britu ietekmes zonām tika novilkta 1888. gadā, taču krievi izpleta savu ietekmi Pamira kalnos. 1891.-1892. gadā krievu armija afgāņus no kalniem padzina, 1892. gadā šeit izvietojot Pamira fortu ar 250 kazakiem, kas vēlāk kļuva par Murgabas pilsētu. 1895. gada 27. februārī krievi un briti noslēdza Pamira robežvienošanos, kas izveidoja šauru Afganistānas teritorijas strēli, kas nodalīja Krievijas Impēriju no Britu Indijas.

Jau 1879. gadā krievu armija sāka būvēt Centrālāzijas dzelzceļu, kas 1888. gadā sasniedza Kaganas staciju, 12 km attālumā no Buhāras. Tās reliģiozie iedzīvotāji dzelzceļam neļāva tuvoties pilsētai, uzskatot to par sātana izgudrojumu. 1888. gada 15. maijā atklāja Samarkandas dzelzceļa staciju. 1889. gadā dzelzceļš šķērsoja Fergānas ieleju un 1899. gadā atklāja Taškentas staciju.

Pēc 1905. gada revolūcijas Pjotra Stolipina valdība sāka piešķirt zemi krievu un ukraiņu (arī latviešu) zemniekiem Sibīrijā, Tālajos Austrumos un Turkestānā. Pēc Orenburgas-Taškentas dzelzceļa atklāšanas 1906. gadā uz reģionu sāka plūst krievu un ukraiņu kolonisti, kas izraisīja spriedzi ar vietējiem iedzīvotājiem, kuru tiesības uz zemi un ūdeni ierobežoja jaunie kolonisti.

Administrācija

Ģenerālgubernators fon Kaufmans

Sākotnēji visas jaunās teritorijas bija pakļautas militārajai pārvaldei. Tikai 1886. gadā pieņēma Turkestānas reģiona pārvaldības likumu. Sākotnēji Turkestānas ģenerālguberņa bija dalīta divos apgabalos - Sirdarjas apgabalā ar centru Taškentā un Semirečjes (Septiņupes) apgabalā ar centru Vernijā. No vēlāk iekarotajām teritorijām 1868. gadā izveidoja Zerafšanas apriņķi ar centru Samarkandā, 1874. gadā Amudarjas nodaļu ar centru Petroaleksandrovskā un 1876. gadā Fergānas apgabalu ar centru Jaunmargelānā (tagad Fergāna). 1882. gadā Semirečijes apgabalu izdalīja no Turkestānas ģenerālguberņas un pievienoja Stepes novadam, taču 1899. gadā atgrieza Turkestānas sastāvā. 1886. gada likums Zerafšanas apriņķi pārveidoja par Samarkandas apgabalu. un Amudarjas nodaļu pievienoja Sirdarjas apgabalam. Administrācija joprojām palika armijas virsnieku rokās, kas kontrolēja vietējo ierēdņu iecelšanu un darbu. ģenerālgubernatoru iecēla Krievijas ķeizars, un viņš bija pakļauts impērijas Kara ministram. Pirmais ģenerālgubernators ģenerālis Kaufmans (1867-1881) reģionu pārvaldīja gandrīz bez nekādiem ierobežojumiem. 1886. gada likums nedaudz ierobežoja ģenerālgubernatora pilnvaras, nododot tās attiecīgajām impērijas ministrijām. Lai nodrošinātu mierīgu reliģiju līdzās pastāvēšanu, Turkestānā aizliedza pareizticīgās ticības misionārus, un baznīcas cēla tikai dominējoši krievu apdzīvotās pilsētās un armijas kazarmu tuvumā.

Buhāras emirāts

Emirāta karogs

Sejīds Alim hans, 1911

Buhāras haniste dibināta ap 1500. gadu, pēc Timurīdu impērijas sabrukuma. 1753. gadā troni sagrāba uzbeku Mangītu dinastijas valdnieks un 1784. gadā pasludināja emirāta izveidošanu. Buhāras emīra varu apdraudēja kipčaku dumpji, Samarkandas tirgoņi, kā arī kari ar Kokandu un Hivu. Emirāta centrs atradās auglīgajā Zarafšanas ielejā starp Amudarjas un Sirdarjas upēm. Lielākās pilsētas - Buhāra un Samarkanda. Emirātā dzīvoja uzbeki, tadžiki, turkmēņi, ebreji. Ekonomija balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Valdošie uzbeki sekoja sunnītu islāmam, turkmēņi šiītismam. Pamira kalnos kopš 15.gs. dzīvoja ismailītu kopiena. Valsts pārvaldē izmantoja persiešu valodu.

Pirms kļūšanas par Krievijas protektorātu 1868. gadā, Buhāras emirātā valdīja sunnītu islāma pārstāvji, šiītiem, kas nāca no paverdzināto persiešu vidus, liekot savu ticību piekopt slepenībā. Pēc tam, kad krievi aizliedza verdzību, šiīti kļuva par krievu sabiedrotajiem un vairs neslēpās. Tas noveda pie asiņaina reliģiskā konflikta 1910. gadā, pēc kura šiītu publiskās ceremonijas, galvenokārt āšūras svētkus, ļāva svinēt tikai iekštelpās.

1866. gadā Krievija Buhārai iesniedza ultimātu, pieprasot tai kļūt par protektorātu. Pēc tam kad emīrs to noraidīja, 3500 kareivju vienība ģenerālgubernatora Kaufmana vadībā 1868. gada maijā ieņēma Samarkandu. Jūnijā emīrs piekrita atzīt Krievijas protektorātu, saglabājot autonomu iekšpolitiku un ekonomiku. Buhāra apņēmās samaksāt Krievijai 500 000 rubļu kompensāciju un dot krievu tirgoņiem priviliģētas tiesības emirātā. Daļu emirāta ar Hudžandas, Istaravšanas, Džizakas un Katakurganas pilsētām iekļāva Turkestānas ģenerālguberņas sastāvā. 1873. gadā Krievija Buhārai uzspieda vēl vienu līgumu, ar kuru emīrs piekrita krievu garnizona izvietošanai un lielākai krievu ietekmei iekšpolitikā. Vienlaikus Krievija neiejaucās Buhāras reliģiskajās lietās un tā joprojām palika konservatīvā islāma centrs.

Nabadzīgie buhārieši no krievu importētājiem produktiem iegādājās lētus audumus, dzelzs izstrādājumus, tēju, cukuru un petroleju. Eksportu gandrīz pilnībā veidoja kokvilna un karakula aitu vilna. Kaut arī Buhāras un Krievijas ekonomiskās attiecības regulēja vairāki tirdzniecības līgumi, 1881. gadā Krievija aizliedza ārzemju preču importu Turkestānas ģenerālguberņā, bet emirāts uzlika krievu tirgotājiem un precēm papildu nodokļus. Centrālāzijas (arī Transkaspijas) dzelzceļa izbūve līdz Samarkandai 1887. gadā palielināja Krievijas preču tirdzniecību reģionā.

1918. gada sākumā emīrs Sejīds Alim hans, kopā ar basmačiem un Buhāras aktīvistiem apvienojās Turkestānas militārajā organizācijā, kas vairāk nekā divus gadus pretojās boļševikiem, zaudējot Buhāru 1920. gada septembrī. Tika pasludināta Buhāras Tautas Padomju republika, kas pastāvēja līdz 1924. gadam. Emīrs kopā ar 200 000 atbalstītājiem bēga uz Afganistānu, no kurienes vēl vairākus gadus atbalstīja basmaču nemierniekus.

Buhāras ebreji

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Buhāras apkārtnē sāka dzīvot ebreji. 19. gadsimtā Buhāras ebreju kopiena bija 8000-9000 cilvēku liela un galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1866. gadā Buhāras ebrejiem piešķīra tiesības iegūt Krievijas Impērijas pilsonību. Pēc Krievijas un Buhāras līgumu noslēgšanas 1868. un 1873. gadā daudzi ebreji sāka pārcelties uz krievu Turkestānas ģenerālguberņu, kur viņu tiesības neierobežoja. Situācija mainījās Aleksandra III valdīšanas laikā. 1889. gada 23. maijā Buhāras ebrejiem aizliedza iegādāties nekustamo īpašumu Turkestānas ģenerālguberņā. 1892. gada 10. janvārī Turkestānas ģenerālgubernators pieņēma lēmumu, ka visiem Buhāras ebrejiem pirms iebraukšanas ģenerālguberņā ir jāsaņem Buhāras pase, kuras derīguma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu. No 1893. gada arī ebreju ceļošanai no Turkestānas uz pārējo Krievijas teritoriju bija jāsaņem īpaša atļauja. 1904. gadā Krievijas pilsonības piešķiršanu Buhāras ebrejiem tik ļoti ierobežoja, ka to iegūt varēja tikai izņēmuma gadījumos. 1910. gadā apmēram 300 Buhāras ebreju ģimenēm, kas bija apmetušās uz dzīvi Turkestānas ģenerālguberņā, noteica ierobežotu pilsētu skaitu, kurās tie drīkstēja dzīvot.

Hivas haniste

Hivas hans, 1911

Izveidojās 1511. gadā pēc Timurīdu impērijas sabrukuma Amudarjas lejtecē un Arāla jūras piekrastē, ar centru Hivas oāzē. Varu kontrolēja Kungratu dinastijas uzbeki, kas cīnījās ar turkmēņiem un karakalpakiem. Iedzīvotāju skaits nepārsniedza 1 miljonu.

1873. gadā kļuva par Krievijas protektorātu. 1894. gadā, kopā ar Buhāras emirātu iekļauta Krievijas muitas zonā.

Haniste eksportēja neapstrādātu kokvilnu. Viens no aktīvākajiem tirdzniecības ceļiem bija Amudarjas upe, kurā kursēja vairāki tvaikoņi, nodrošinot preču transport. Taču tradicionālās kamieļu karavānas turpināja transportēt lielāko preču daļu.

Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas hanisti kontrolēja turkmēņu cilšu karaspēks un kazaku vienības. 1920. gada februārī boļševiki iekaroja hanisti, tās vietā pasludinot Horezmas Tautas Padomju republiku, kas pastāvēja līdz 1924. gadam.

Kokandas haniste

Bāzēta auglīgajā Fergānas ielejā un Taškentas oāzē ar galvaspilsētu Kokandā. Salīdzinot ar Buhāru, mazāk islāmiska un vairāk nomadiska valsts, kuras iedzīvotāji sekoja senajām nomadu tradīcijām. Apdzīvoja uzbeki, kirgīzi, kipčaki un citi tjurku nomadi, kopumā ap 2 miljoniem cilvēku 19.gs. beigās. 1867. gadā Kokandas pilsētā dzīvoja 80 000 cilvēku. Izveidojās 1709. gadā, atšķeļoties no Buhāras hanistes. No 1710. līdz 1876. gadam hanistē valdīja uzbeku Mingu dinastija, kuras varu apstrīdēja kirgīzu un kipčaku vadoņi. Līdz 1814. gadam Ķīnas impērijas protektorāts. 1809. gadā Kokanda Buhārai atņēma Taškentu. 1842. gadā zaudēja karā Buhārai, uz neilgu laiku nonākot tās pakļautībā. Tās labklājība balstījās uz Sirdarjas upes nestajiem ūdeņiem, tirdzniecību ar Ķīnu un Indiju.

1865. gadā Krievijas armija ģenerāļa Čerņajeva vadībā iebruka Kokandas hanistē, uzskatot to par vieglāk iekarojamo valsti, iepriekš vienojoties ar Kokandas augstmaņiem, kas baidījās no Buhāras un Ķīnas uzbrukuma. 1865. gadā krievi ieņēma Turkistānu, un Šimkentu. 1867. gadā hanistes teritoriju iekļāva Turkestānas ģenerālguberņā. 1876. gada sakumā krievi ieņēma Kokandu, hanisti likvidēja, izveidojot Fergānas apgabalu.

1917. gada decembrī basmaču dumpinieki Kokandā pasludināja reģiona autonomiju, kā pirmo soli uz hanistes neatkarības atjaunošanu. Buhāras hans nemiernieku atbalstam nosūtīja 95 000 kareivju, kurus apmācīja Baltās kustības un britu virsnieki. Taču jau 1918. gada februārī Sarkanā armija Kokandā nodibināja boļševiku varu.

Sabiedrība

Papildus jau esošajām galvaspilsētām, krievi dibināja jaunus atbalsta punktus. 1830. nodibināja Akmolas fortu, kas 1862. gadā saņēma pilsētas tiesības. 1869. tas kļuva par Akmolas apgabala centru. Šodien Akmolu sauc par Astanu, un tā ir Kazahstānas galvaspilsēta. Almata sāka veidoties ap 1854. gadā uzbūvētu fortu, ko sākumā sauca par Verniju (uzticamo), bet 1921. gadā pilsēta ieguva savu šodienas nosaukumu. Ašhabada tika nodibināta kā Aizkaspijas apgabala centrs, 1886. gadā tajā dzīvoja 10 000 cilvēku, 1911. gadā jau 43 000. Šodien tā ir Turkmenistānas galvaspilsēta. Kokandas hanistes cietoksni Piškeku krievi iznīcināja 1860. gadā. Turpmākajos gados ap šeit izvietoto kazaku fortu un Vernijas-Taškentas pasta līnijas pieturu izauga pilsētiņa, kas 1878. gadā kļuva par ujezda centru. No 2100 iedzīvotājiem 1882. gadā tā izauga līdz 18 500 iedzīvotājiem 1913. gadā. Šodien tā zināma kā Biškeka, Kirgizstānas galvaspilsēta. Senā Taškentas pilsēta izauga no 156 000 iedzīvotāju 1897. gadā līdz 271 000 iedzīvotāju 1914. gadā, kad ap 25% iedzīvotāju bija krievi. 1869. gadā Kaspijas jūras krastā nodibināja Krasnovodskas cietoksni, kam 1896. gadā piešķīra pilsētas tiesības.

Ģenerālguberņas galvaspilsētā Taškentā beidzās Orenburgas un Centrālāzijas dzelzceļa līnijas. Krievija pielika lielas pūles, lai pilsēta kļūtu krieviska un moderna. Krievu administrācija veicināja zemkopības attīstīšanos, konfiscējot nomadu ciltīm piederošās zemes. Nomadus piespieda apmesties noteiktās dzīvesvietās, tā izmainot kazahu, kirgīzu un daļēji arī uzbeku nomadisko dzīvesstilu.

Krievijas manufaktūrām Turkestāna bija labs kokvilnas izejvielu avots. No 1884. gada šeit sāk audzēt apstrādei piemērotākas ASV kokvilnas šķirnes, kas izspiež vietējās šķirnes. Tā kā aizvien lielākas platības aizņēma kokvilna, samazinājās vietējo graudu un rīsu platības. Reģions kļuva atkarīgs no ievestajiem Krievijas graudiem.

Taškentas iedzīvotāju skaits pieauga no aptuveni 75 tūkstošiem 1870. gadā līdz gandrīz 250 tūkstošiem 1911. gadā, kad Samarkandā dzīvoja 90 tūkstoši un Kokandā virs 110 tūkstošiem iedzīvotāju. Neskaitot karavīrus, 1916. gadā Turkestānas ģenerālguberņā dzīvoja 7,33 miljoni, 1917. gadā 6,55 miljoni un 1920. gadā 5,33 miljoni cilvēku, no kuriem 2/3 veidoja zaudējumi vietējo iedzīvotāju vidū, daļa no kuriem bija aizbēgusi uz Ķīnu, Afganistānu un Persiju. Buhāras emirātā un Hivas hanistē tautas skaitīšanas nenotika. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Buhārā dzīvoja no 2,5 līdz 3,6 miljoniem iedzīvotāju. Hivas iedzīvotāju skaits šajā laikā bija no 550-800 000.

• 
  Samarkanda, 19.gs.
• 
  Samarkanda, 19.gs.
• 
  Samarkanda 19.gs.
• 
  Samarkanda, 20.gs. sākums
• 
  Ģenerālgubernatora rezidence Taškentā ap 1872
• 
  Kokvilnas austuve Taškentā, 20.gs. sākums
• 
  Kokvilnas fabrika, 20.gs. sākums

Sabrukums

Krievijas tekstila industrijas vajadzībām Turkestānas lauksaimniecība gandrīz pilnībā pārgāja uz kokvilnas ražošanu, samazinot pārtikas graudu audzēšanu, kurus iedzīvotāju patēriņa vajadzībām importēja no Krievijas. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievija pacēla nodokļus un sāka zirgu un kamieļu konfiskācijas. Valsts iesaldēja kokvilnas cenas, neiesaldējot importēto graudu cenas, kas gada laikā dubultojās. Iedzīvotāji sāka izkaut savu mājlopus, lai varētu nopirkt graudus.

1916. gada sacelšanās

Lai atsvērtu kareivju zaudējumus Pirmajā pasaules karā, Krievija 1916. gada 25. jūnijā sāka musulmaņu mobilizāciju. Lai samazinātu protestus, valdība izlēma, ka musulmaņus nesūtīs uz fronti, bet izmantos darba dienestā. Līdz tam viņi, tāpat kā budisti, bija atbrīvoti no militārā dienesta. Visā reģionā sākās haotiski dumpji, kurus Krievijas Impērijas valdība nežēlīgi apspieda pāris mēnešu laikā. Aktīvākie dumpji izcēlās Hudžandā, Samarkandā, Fergānas ielejas pilsētās un kirgīzu apdzīvotajā Semirečijes apgabalā. Dumpinieki uzbruka krievu kolonistiem. Lai arī dumpjus ātri apspieda, neapmierinātība ar Krievijas varu aizsāka basmaču kustību 1917. gadā.

Jau laikā no 1904. līdz 1914. gadam aptuveni 10 000 kirgīzu izvēlējās doties pāri robežai uz Ķīnu, jo kirgīzi un kazahi dzīvoja abās robežas pusēs. Sākoties 1916. gada dumpim, Krievijas armijas soda ekspedīcijas brutāli nogalināja neapbruņotus iedzīvotājus. Vairāki simti tūkstoši kirgīzu bēga uz Ķīnu pa Tjanšana kalniem. Tiek lēsts, ka kalnos dzīvību zaudēja no 150 000 līdz 250 000 kirgīzu, kamēr citi vēsturnieki šo skaitli uzskata par stipri pārspīlētu. Mūsdienu Kirgizstānā šos notikumus (Urkun) uzskata par genocīdu. Pēc Februāra un Oktobra revolūcijām daļa kirgīzu atgriezās mājās.

Pilsoņu karš

Vietējo iedzīvotāju mobilizācija, kā arī krievu un ukraiņu kolonistu mobilizācija radīja lauksaimniecības strādnieku trūkumu un samazināja apstrādāto zemju platību. Ziemājiem nelabvēlīgā ziema un pavasaris 1917. gadā iznīcināja jauno ražu. Februāra revolūcijas nemieru nomocītā Krievija samazināja graudu piegādes un Turkestānā sākās bads. Saasinājās etniski konflikti starp vietējiem iedzīvotājiem un kolonistiem par pārtikas un ūdens resursiem. Nelielā krievu strādnieku šķira radikalizējās, īpaši Taškentā, kur krievu dzelzceļa strādnieki 1917. gada oktobrī izveidoja padomi un sagrāba varu. Krievu kontrolētās padomes atgrūda vietējos iedzīvotājus no varas, aizliedza privāto tirgošanos ar pārtiku, pārņēma kontroli pār pārtikas krājumiem, piešķirot to tikai kolonistiem. Sākās lauksaimniecības zemju nacionalizācijas, kas skāra bagātākos krievu kolonistus, taču visvairāk vietējos iedzīvotājus. Semirečijā krievu kazaki sāka militāru pretestību boļševikiem, kamēr Fergānas ielejā izveidojās basmaču vienības.

1918. gada sākumā pārtrūka dzelzceļa satiksme ar Krieviju, kas turpinājās gandrīz divus gadus. 1918. gada jūnija beigās oficiāli nodibināja Turkestāns boļševiku partiju. No boļševiku centra Maskavā atgrieztie revolucionāri bija spiesti 1919. gadā piekrist dalīt varu un pārtiku ar vietējiem aktīvistiem un nacionālistiem. Tikai 1920. gada otrajā pusē Sarkanā armija iekaroja lielākās Turkestānas pilsētas, kamēr cīņa ar basmačiem turpinājās vēl vairāk nekā desmit gadus.

Krievijas pilsoņu kara gadu laikā apstrādātās zemes platības Turkestānā samazinājās par gandrīz 40%, mājlopu skaits par vairāk nekā 50%.