Nīlzirgs
Nīlzirgs jeb hipopotams (Hippopotamus amphibius) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga nīlzirgu ģintī (Hippopotamus), kura savukārt ietilpst nīlzirgu dzimtā (Hippopotamidae). Nīlzirgi pieder pie pārnadžu kārtas (Artiodactyla). Dažreiz nīlzirgs tiek saukts arī par behemotu[1], bet nepareizi — par begemotu.[2] Latīniskais nosaukums hippopotamus ir cēlies no sengrieķu valodas vārda ἱπποπόταμος un nozīmē — ‘upes zirgs’.
| Nīlzirgs Hippopotamus amphibius (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Vaļu un atgremotāju apakškārta (Cetruminantia) |
| Infrakārta | Vaļu un nīlzirgu infrakārta (Cetancodonta) |
| Dzimta | Nīlzirgu dzimta (Hippopotamidae) |
| Ģints | Nīlzirgi (Hippopotamus) |
| Suga | Nīlzirgs (H. amphibius) |
| Izplatība | |
 Nīlzirgu izplatības areāls mūsdienās ir iekrāsots zaļā krāsā. Sarkanā krāsā ir iekrāsotas teritorijas, kur agrāk mita nīlzirgi. | |
 Nīlzirgs Vikikrātuvē | |
Nīlzirgs ir trešais lielākais sauszemes dzīvnieks pēc ziloņa un baltā degunradža, bet tas ir lielākais no pārnadžiem, lai arī augumā tas ir īsāks par žirafi, kas arī pieder pie pārnadžiem. Salīdzinājumam 3 esošo ziloņu sugu dzīvnieki sver 3–9 tonnas, baltais degunradzis sver 1,5–3,5 tonnas, žirafe sver 0,8–1,2 tonnas, bet nīlzirgs 1,5–3 tonnas. Tas ir viens no bīstamākajiem un agresīvākajiem dzīvniekiem pasaulē, un to ļoti bieži sauc par visbīstamāko Āfrikas dzīvnieku. Tas ir nogalinājis daudz vairāk cilvēku nekā lauva, turklāt reizēm mēdz uzbrukt arī situācijās, kad cilvēks to nav provocējis.[3]
Izplatība
labot šo sadaļu
Nīlzirgs ir daļēji ūdenī dzīvojošs zīdītājs, kas mājo upēs un ezeros. Tam patīk ūdenskrātuves ar niedrājiem un zālājiem krastos. Nīlzirgi ir sastopami tikai Āfrikas kontinentā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Savvaļā mīt 125 000–148 000 nīlzirgu.[4] Vislielākās nīlzirgu populācijas dzīvo Zambijā (40 000) un Tanzānijā (20 000–30 000).[5] Pēdējo 10 gadu laikā kopējā nīlzirgu populācija ir samazinājusies par 7–20%. Un to populācija turpina samazināties, jo nīlzirgus medī, lai iegūtu gaļu un ilkņus.[5] Nīlzirgi ir pilnībā izmiruši Nīlas lejtecē, pēdējie šo dzīvnieku novērojumi lejtecē datēti ar 19. gadsimta sākumu.[5]
Evolūcija
labot šo sadaļu
Nīlzirgu dzimta (Hippopotamidae) un cūku dzimta (Suidae), balstoties uz zobu formu, ilgstoši tika klasificēta vienā apakškārtā — neatgremotāju apakškārtā (Nonruminantia). Tomēr ģenētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka nīlzirga tuvākie radinieki bez pundurnīlzirga ir visi vaļveidīgie (Cetacea), no kuriem tie atdalījās pirms apmēram 55 miljoniem gadu.[6] Toties nīlzirgu un vaļveidīgo kopīgais priekštecis no pārējiem pārnadžiem atdalījās apmēram pirms 60 miljoniem gadu.[6] Senākā zināmā nīlzirgu dzimtas fosilija ir apmēram 16 miljonus gadu veca. Tā piederēja pie Kenyapotamus ģints, un tā ir atrasta Āfrikā. Jaunākas nīlzirgu sugas fosilijas ir atrastas gan Eiropā, gan Āzijā, bet neviena nav atrasta Amerikā, lai gan senā priekšteča oligocēna fosilijas ir atrastas arī Ziemeļamerikā.[7]
Nīlzirgu priekšteči, kas atdalījās no vaļveidīgo grupas, pieder pie Anthracotheriidae dzimtas. Tā bija plaša un sazarota dzimta, kuru pārstāvēja četrkājaini zīdītāji, kas dzīvoja gan ūdenī, gan uz sauszemes. Eocēna beigās attīstījās suga Anthracotherium magnum, kas kļuva par mūsdienu nīlzirgu priekštečiem, tiem bija samērā maza un šaura galva. Visas pārējās sugas pliocēna laikā izmira.[8] Senākie zināmie nīlzirgi — Kenyapotamus ģints nīlzirgi — dzīvoja pirms 18–16 miljoniem gadu. Lai gan zinātnieki līdz galam nav izpratuši nīlzirgu attīstības ceļu, tomēr pastāv viedoklis, ka divas mūsdienās sastopamās nīlzirgu ģintis — nīlzirgi (Hippopotamus) un pundurnīlzirgi (Choeropsis) — nošķīrās un izveidojās pirms 8 miljoniem gadu. Mūsdienu nīlzirgu suga izveidojās Āfrikā un bija izplatīta arī Tuvajos Austrumos jau pirms 7,5–1,8 miljoniem gadu.[7]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Nīlzirgiem ir raksturīgs masīvs, mucveidīgs ķermenis ar īsām kājām, milzīga mute un lieli un gari priekšzobi, kas atgādina ilkņus. To biezā āda ir gandrīz bez matojuma. Tauku slānis nīlzirgu ādā ir apmēram 5 cm biezs.[4] Vidējais nīlzirga svars ir 1500–1800 kg. Mātītes ir mazākas nekā tēviņi, un to vidējais svars 1300–1500 kg. Tā kā nīlzirgu tēviņi aug visu mūžu, tad vecāki indivīdi var izaugt īpaši lieli un sasniegt 3200 kg svaru, ļoti retos gadījumos svars var sasniegt 4500 kg.[9][10] Mātītes savu maksimālo svaru sasniedz 25 gadu vecumā.[11] Vidējais nīlzirga dzīves ilgums ir 40–50 gadu.[12] Visvecākais nīlzirgs pasaulē 61 gada vecumā nomira 1995. gadā Minhenes zoodārzā Vācijā.[13]
Nīlzirga ķermeņa garums ir 3,3–5,2 m, astes garums apmēram 56 cm, bet vidējais augstums skaustā 1,5 metri.[10] Acis, ausis un nāsis nīlzirgam uz galvas ir novietotas maksimāli augstu, tādējādi, iegremdējoties gandrīz pilnībā ūdenī, tas var ilgstoši zvilnēt, dzesēties un pasargāt sevi no karstuma un saules stariem. Nīlzirgam nav nedz sviedru dziedzeru, nedz tauku dziedzeru, toties tā ādas poras izdala sekrētu ar divējādiem pigmentiem: sarkano pigmentu (hipposudoric acid) un oranžo pigmentu (norhipposudoric acid). Kādreiz kļūdaini domāja, ka nīlzirgi izsvīst asinis. Sekrēts izdaloties ir bezkrāsains, bet gaismas iedarbībā tas ātri krāsojas līdz pat brūnam tonim. Abi pigmenti ir augstas iedarbības skābes, un tie abi pasargā nīlzirga ādu no bakteriālām slimībām, kā arī absorbē saules gaismas ultravioletos starus.[14] Nīlzirga priekšzobi ir gari un atgādina ilkņus. Augšējo priekšzobu garums ir 23 cm, bet apakšējo garums var sasniegt 70 cm, apmēram 30 cm atrodas smaganās. Šāds nīlzirga zobs sver apmēram 3 kg. Priekšzobi, tāpat kā ilkņi, tiek izmantoti savstarpējās cīņas, un tiem nav nozīmes barības iegūšanā. Zāli nīlzirgs plūc ar biezajām, muskuļotajām lūpām.[4] Nīlzirgam ir ļoti liela mute. Tas žokļus spēj atvērt līdz pat 150° platā leņķī.
Uzvedība un barība
labot šo sadaļu
Nīlzirgi veido barus, kuros ir 5–30 mātītes ar mazuļiem. Dienas laikā tie uzturas ūdenī vai dubļos, atpūšoties un dzesējoties. Ūdenī nīlzirgi arī pārojas, un ūdenī tiem dzimst mazuļi. Pēc saulrieta nīlzirgi kāpj ārā uz sauszemes, lai ganītos krasta zālē. Ūdenstilpē tie uzturas cieši cits pie cita, bet barojoties tie ganās katrs par sevi, kā arī uz sauszemes tie nav teritoriāli. Nakts laikā tie pa krastu noiet apmēram 8 km, kopumā ganoties kādas 4–5 stundas, bet vienas nakts laikā tie var noiet arī līdz pat 33 km.[4] Vienas nakts laikā nīlzirgs apēd apmēram 68 kg zāles.[15] Kā visi zālēdāji, tie ēd dažādus augus, bet pamatā tie barojas ar zāli. Pavisam nedaudz nīlzirgi patērē ūdensaugus.[16] Ja ir iespēja, tie ēd maitas gaļu, arī mirušu nīlzirgu gaļu, reizēm ir novērots, ka tie medī.[17] Nīlzirga gremošanas sistēma nav piemērota gaļas ēšanai, tādēļ gaļas ēšanas gadījumus skaidro ar olbaltumvielu trūkumu organismā.[10]
Lai arī nīlzirgs ir masīvs un izskatās neveikls, tas diezgan viegli var noskriet cilvēku. Nīlzirgs īsās distancēs skrien ar ātrumu 30–40 km/h, reizēm pat 50 km/h, bet ar šādu ātrumu tas var noskriet dažus simtus metru.[12] Pieauguši nīlzirgi nepeld pa ūdens virsmu, tie peld tikai nirstot un atgrūžoties pret ūdenstilpes dibenu. Tā ātrums zem ūdens sasniedz 8 km/h. Jauni nīlzirgi spēj peldēt arī pa ūdens virsmu, kustinot kājas kā citi sauszemes dzīvnieki. Peldot zem ūdens, tie paceļas virs ūdens ieelpot ik pa 3–5 minūtēm. Jaunie nīlzirgi ieelpo ik pa 2–3 minūtēm.[10] Ieelpošanas process nīlzirgam ir automātisks. Pat tad, ja tas ir aizmidzis zem ūdens, nīlzirgs ik pa brīdim paceļas līdz ūdens virsmai, lai ieelpotu. Ienirstot zem ūdens, tā nāsis noslēdzas.
Dzīve barā
labot šo sadaļuIr samērā grūti atšķirt nīlzirgu mātītes no tēviņiem, lai arī kopumā tēviņi ir nedaudz lielāki. Savvaļā tas ir tikpat kā neiespējami, jo parasti novērotājs var redzēt tikai dzīvnieku muguras.[18] Zinātnieki ir novērojuši, ka, lai arī nīlzirgi ūdenī guļ cieši cits pie cita, tiem neveidojas ciešas sociālās attiecības, izņemot māti un tās meitas. Iemesls, kādēļ nīlzirgi tik cieši spiežas cits pie cita, nav zināms.[10]
Nīlzirgi ir teritoriāli tikai ūdenī. Parasti barā ir viens tēviņš un kādas 10 mātītes ar mazuļiem, bet bars var būt arī lielāks. Lielākajos baros ir apmēram 100 dzīvnieku. Kamēr jaunie tēviņi respektē pieaugušā tēviņa dominanci, tie drīkst dzīvot mātes barā. Bara teritorija tiek apsargāta, jo tādā veidā dominantais tēviņš piesaka savas tiesības pāroties. Bara iekšienē ir tendence dzīvniekiem sadalīties pa dzimumiem: jaunie tēviņi, mātītes ar mazuļiem un dominantais tēviņš. Kad bars izkāpj krastā, lai ganītos, tas izklīst un katrs ganās individuāli.[10] Savā starpā bars sazinās gan ar ķermeņa valodu, gan verbāli, kas ir dažādi rūcieni, rēcieni un nopūtas. Nīlzirgi spēj izdvest īpašu nopūtu brīdī, kad galva atpūšas uz ūdens virsmas. Šī nopūta ceļo gan pa ūdeni, gan gaisu. Un tai atbild gan nīlzirgi, kas atrodas zem ūdens, gan virs ūdens.[19]
Agresija
labot šo sadaļu
Nīlzirgi ir ļoti agresīvi dzīvnieki, īpaši, kamēr mazuļi ir mazi. Nīlzirgs bez kavēšanās uzbrūk krokodiliem, lauvām un hiēnām, kas mēģina nomedīt kādu mazuli. Nīlzirgs ir ļoti agresīvs arī pret cilvēku, tas uzbrūk gan cilvēkam laivā, gan uz sauszemes.[3] To uzskata par visagresīvāko dzīvnieku Āfrikā. Nīlzirgi savu teritoriju apsargā un arī iezīmē. Iezīmēšanai tiek izmantota aste, kas griežoties līdzīgi propelleram, izmētā fekālijas uz visām pusēm.[20] Šī paša iemesla dēļ tie urinē virzienā uz atpakaļu.
Nīlzirgi ļoti reti nogalina cits citu, arī cīnoties par savu teritoriju. Parasti cīņa izbeidzas, kad sāncenši saprot, kurš no viņiem ir stiprākais. Ja bars pieaug strauji un veidojas pārapdzīvotība, dominantais tēviņš var nogalināt tikko dzimušus mazuļus, bet tas notiek ļoti reti.[21]
Reprodukcija
labot šo sadaļu
Nīlzirga mātītes dzimumbriedumu sasniedz 5–6 gadu vecumā, tēviņi 7,5 gados. Pārošanās notiek ūdenī, mātītei atrodoties zem ūdens, arī dzemdības notiek zem ūdens. Grūsnības periods nīlzirgiem ilgst 8 mēnešus. Parasti piedzimst 1 mazulis, bet retos gadījumos dvīņi, turklāt mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. Piedzimstot mazulis sver 25–45 kg, un tā ķermeņa garums ir 127 cm. Pēc piedzimšanas tas uzpeld līdz ūdens virsmai, lai ieelpotu pirmo reizi. Zīst pienu mazulis nirst zem ūdens, arī uz sauszemes, kamēr māte ganās, mazulis zīž pienu. Dienas laikā, ja ūdens ir dziļš, mazuļi mēdz gulēt uz mātes muguras. Māte mazuli zīda līdz 6–8 mēnešiem, bet reizēm gadu.[10]
Klasifikācija
labot šo sadaļuNīlzirgam ir 5 pasugas:[22]
- H. a. amphibius — nominālpasuga, kas dzīvo Nīlas upes baseinā. Kādreiz tie dzīvoja, sākot ar Ēģipti Nīlas lejtecē un beidzot ar Nīlas augšteci Tanzānijā un Mozambikā. Mūsdienās Nīlas lejtecē nīlzirgi ir izmiruši.
- H. a. kiboko — dzīvo Somālijas pussalā Kenijā un Somālijā. Šai pasugai nāsis ir platākas un piere ar visizteiktāko velvējumu.
- H. a. capensis — dzīvo, sākot ar Zambiju un beidzot ar Dienvidāfriku. Šai pasugai ir visplakanākā galva.
- H. a. tschadensis — sastopama visā Rietumāfrikā līdz Čadai. Tiem ir nedaudz īsāka un platāka seja.
- H. a. constrictus — dzīvo Angolā, Kongo un Namībijā.
Ir zinātnieki, kas neatzīst nevienu pasugu. Tomēr trijām pasugām (H. a. amphibius, H. a. capensis un H. a. kiboko), kurām ir veikti ģenētiskie pētījumi, norāda uz nelielām, bet nozīmīgām atšķirībām. H. a. tschadensis un H. a. constrictus DNS pētījumi nav veikti.[23]
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Tēzaurs — behemots
- ↑ Vārds "begemots" ir aizgūts no krievu valodas.
- ↑ 3,0 3,1 Are hippos the most dangerous animal?
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Nīlzirgs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. novembrī. Skatīts: 2011. gada 26. februārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Hippopotamus amphibius». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. maijā. Skatīts: 2011. gada 23. februārī.
- ↑ 6,0 6,1 Molecular Time Estimates
- ↑ 7,0 7,1 The phylogeny and taxonomy of Hippopotamidae (Mammalia: Artiodactyla): a review based on morphology and cladistic analysis
- ↑ Scientists find missing link between whale and its closest relative, the hippo
- ↑ «Hippopotamus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 2. septembrī. Skatīts: 2011. gada 25. februārī.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 ADW: Hippopotamus amphibius
- ↑ Population ecology and response to cropping of a hippopotamus population in eastern Zambia
- ↑ 12,0 12,1 Eltringham, S.K. (1999). The Hippos. Poyser Natural History Series. London: Academic Press. ISBN 0-85661-131-X.
- ↑ Old mother hippo dies". Agence France Press. July 12, 1995
- ↑ Saikawa Y, Hashimoto K, Nakata M, Yoshihara M, Nagai K, Ida M, Komiya T (2004). "Pigment chemistry: the red sweat of the hippopotamus". Nature 429 (6990): 363. doi:10.1038/429363a]
- ↑ Hippopotamus
- ↑ Using Stable Isotope Analyses To Identify Allochthonous Inputs to Lake Naivasha Mediated Via the Hippopotamus Gut
- ↑ «Reports of carnivory by the common hippo Hippopotamus Amphibius». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. augustā. Skatīts: 2011. gada 25. februārī.
- ↑ «. A PCR-based method for sex identification in Hippopotamus amphibius». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 17. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 6. jūlijā.
- ↑ A PCR-based method for sex identification in Hippopotamus amphibius[novecojusi saite]
- ↑ Scoop on Poop Dished Out by New Exhibition
- ↑ «Infanticide in the hippopotamus: evidence for polygynous ungulates». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. martā. Skatīts: 2011. gada 26. februārī.
- ↑ Lydekker, R. (1915). Catalogue of the Ungulate Mammals in the British Museum of Natural History. 5. London: British Museum.
- ↑ Okello, J.B.A; Nyakaana, S., Masembe, C., Siegismund, H.R. & Arctander, P. (2005). "Mitochondrial DNA variation of the common hippopotamus: evidence for a recent population expansion.". Heredity 95 (3): 206–215. doi:10.1038/sj.hdy.6800711
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nīlzirgs |