Pundurnīlzirgs
Pundurnīlzirgs jeb Libērijas pundurnīlzirgs (Choeropsis liberiensis) ir liels zīdītājs, kurš dzīvo Rietumāfrikas lietus mežos un purvos. Tas ir viens no diviem mūsdienās dzīvojošajiem nīlzirgu dzimtas (Hippopotamidae) dzīvniekiem, kas pieder pundurnīlzirgu ģintij (Choeropsis). Tā ir vienīgā suga šajā ģintī. Otra nīlzirgu dzimtas suga ir nīlzirgs (Hippopotamus amphibius), kas ir daudz lielāks par pundurnīlzirgu.
| Pundurnīlzirgs Choeropsis liberiensis (Morton, 1849) | |
|---|---|
 Pundurnīlzirgs Bristoles zooloģiskajā dārzā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Vaļu un atgremotāju apakškārta (Cetruminantia) |
| Infrakārta | Vaļu un nīlzirgu infrakārta (Cetancodonta) |
| Dzimta | Nīlzirgu dzimta (Hippopotamidae) |
| Ģints | Pundurnīlzirgi (Choeropsis) |
| Suga | Pundurnīlzirgs (C. liberiensis) |
| Sinonīmi | |
| Hexaprotodon liberiensis | |
| Izplatība | |
 Sarkanā krāsā ir iekrāsota Libērijas pundurnīlzirga apdzīvotā teritorija, zaļā krāsā - Nigērijas pundurnīlzirga | |
| Iedalījums | |
|
Pundurnīlzirgus iedala divās pasugās:
| |
 Pundurnīlzirgs Vikikrātuvē | |
Pundurnīlzirgs ir daļēji ūdenī dzīvojošs dzīvnieks, kas barojas uz sauszemes, bet atpūšas un dzesējas ūdenī. Pundurnīlzirgs ūdenī arī pārojas, un mazuļi var dzimt gan zem ūdens, gan uz sauszemes. Tā kā pundurnīlzirgs krastā izkāpj tikai naktī, tad to savvaļā ir grūti novērot. Par sugu pasaule uzzināja tikai 19. gadsimtā, un pirmie pundurnīlzirgi zoodārzos nokļuva 20. gadsimta sākumā. Pundurnīlzirgi labi adaptējas pie nebrīves apstākļiem, un tie ir novēroti un pētīti galvenokārt zoodārzos. Savvaļā mūsdienās dzīvo apmēram 3000 pundurnīlzirgu.[1] To skaits joprojām samazinās, jo attīstoties cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā lauksaimniecībai un mežu izciršanai, samazinās pundurnīlzirgu apdzīvotās teritorijas. Tos arī medī gaļas ieguvei.
Sistemātikas diskusijas
labot šo sadaļu
Pundurnīlzirgs ir nīlzirgu dzimtas dzīvnieks un gadu gaitā ir ticis sistematizēts dažādās ģintīs. Pirmajos gados, kad dzīvnieks tika atklāts, tas tika klasificēts nīlzirgu ģintī (Hippopotamus), nosaucot to par Hippopotamus minor. Diezgan drīz zinātnieki saprata, ka abas nīlzirgu sugas ir samērā atšķirīgas, un pundurnīlzirgi tika izdalīti atsevišķā ģintī Choeropsis. 1977. gadā tika izvirzīta hipotēze, ka pundurnīlzirgi ir tuvu radniecīgi aizvēsturiskajai Āzijas nīlzirgu ģintij Hexaprotodon,[2] kas tulkojumā nozīmē seši priekšzobi. Šī hipotēze ieguva plašu atbalstu, un pundurnīlzirgus sāka sistematizēt Hexaprotodon ģintī. Tomēr 2005. gadā, veicot nopietnus ģenētiskos pētījumus, noskaidrojās, ka pundurnīlzirgs nav piederīgs Hexaprotodon ģintij un ka pundurnīlzirgi ir atsevišķa ģints, līdz ar to tos atkal sāka sistematizēt Choeropsis ģintī.[3] Mūsdienās zinātnieki ir vienisprātis, ka pundurnīlzirgs (Choeropsis liberiensis) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga pundurnīlzirgu ģintī.[3]
Pēdējos gados zinātnieki izvirza hipotēzi, ka izmirušais Madagaskaras nīlzirgs (Hexaprotodon madagascariensis jeb Hippopotamus madagascariensis), iespējams, ir pundurnīlzirgu ģintij piederīgs. Tas bija maza auguma, ārēji līdzīgs pundurnīlzirgam, kā arī tā dzīves veids bija līdzīgs pundurnīlzirga dzīves veidam. Tas mājoja Madagaskaras mežos nevis atklātu ainavu upēs. Zīnātnieki uzskata, ka Madagaskaras nīlzirgs ir izmiris pēdējo 500 gadu laikā.[4]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Pundurnīlzirga auguma proporcijas ir līdzīgas nīlzirgam, tikai pundurnīlzirgs ir daudz mazāks par savu radinieku. Tam ir mucveidīga ķermeņa forma ar īsām, masīvām kājām. Katrai pēdai ir 4 pirksti, un pundurnīlzirgs tāpat kā nīlzirgs atbalstās uz visiem četriem pirkstiem. Pundurnīlzirga pēdas forma, salīdzinot ar nīlzirgu, ir šaurāka. Pirksti izvērstāki un peldplēve mazāk attīstīta, kas ļauj pundurnīlzirgam veiklāk pārvietoties pa sauszemi. Tā augstums skaustā ir 75—83 cm, ķermeņa garums 150—177 cm un svars 180—275 kg. Pundurnīlzirga dzīves ilgums nebrīvē ir 30—55 gadi, bet par mūža ilgumu savvaļā trūkst datu.[5]
Pundurnīlzirga biezā, gludā āda ir zaļganmelna vai brūna, gaišākās vietas pavēderē pelēkas. Ārējais slānis ir ļoti plāns, tādēļ āda karstumā ātri izžūst un plaisā. Lai pasargātu ādas izžūšanu, pundurnīlzirgi mērcējas ūdenī. Pundurnīlzirga nāsis un acis nav tik spēcīgi izvirzītas uz āru kā nīlzirgam. To skaidro ar faktu, ka pundurnīlzirgs ūdenī pavada daudz mazāk laika nekā nīlzirgs. Ienirstot tā ausis un nāsis noslēdzas. Tāpat kā nīlzirgs, arī pundurnīlzirgs izdala ādas sekrētu ar sarkanu un oranžu pigmentu, kam piemīt antiseptiskas īpašības, turklāt tas absorbē saules ultravioleto starojumu, pasargājot ādu no apdegumiem.[5]
Uzvedība un barība
labot šo sadaļu
Pundurnīlzirga uzvedība ir diezgan atšķirīga no nīlzirga uzvedības, bet tam ir daudz līdzību ar tapīra uzvedību. Pundurnīlzirgs nekad neveido lielus barus. Tas dzīvo viens vai nelielos ģimenes baros, kas sastāv no pāra un viņu mazuļiem vai tikai no mātes ar mazuļiem. Kad satiekas divi pundurnīlzirgi, tie drīzāk viens otram nepievērš uzmanību, nekā cīnās. Tēviņa teritorija ir apmēram 1,85 km² liela, bet mātītes teritorija 0,4 - 0,6 km².[5] Pa dienu pundurnīlzirgi uzturas noslēpušies kādā ūdensbaseinā. Visbiežāk tie vienā vietā uzturas vairākas dienas no vietas, pirms uzmeklē sev jaunu atpūtas vietu. Ir novērots, ka daži pundurnīlzirgi slēpjas alās un iedobumos upju krastos. Nav zināms, vai alas izveido paši pundurnīlzirgi, kā arī nav zināms, cik regulāri alas tiek izmantotas. Līdz šim neviens pundurnīlzirgs rokam alas nav novērots.[5]
Tāpat kā nīlzirgi, pundurnīlzirgi ūdenstilpi pamet krēslā. Tie dodas barības meklējumos pa biezo lietus meža pamežu. Pundurnīlzirgs iezīmē savu ceļu ar fekālijām, turklāt enerģiski šūpodams asti uz abām pusēm, lai izsvaidītu fekālijas pēc iespējas plašāk. Krastā tie pavada apmēram 6 stundas.[5] Pundurnīlzirgi barojas tikai uz sauszemes, ūdensaugus tie neēd. Arī zāli tie ēd maz, jo biezā mežā tās nav daudz. Pamatā tie barojas ar papardēm, dažādiem platlapju augiem un augļiem, bet kopumā pundurnīlzirgs apēdīs jebkuru ēdamu sauszemes augu, ko atradīs.[5]
Reprodukcija
labot šo sadaļu
Pundurnīlzirgu vairošanās savvaļā nekad nav tikusi novērota. To uzvedība zoodārzos var atšķirties no uzvedības savvaļā. Dzimumbriedumu pundurnīlzirgi zoodārzos sasniedz 3—5 gadu vecumā.[6] Zoodārzos pundurnīlzirgi veido monogāmus pārus. Pārošanās var notikt gan uz sauszemes, gan ūdenī. Grūsnības periods ilgst 190—210 dienas. Parasti piedzimst viens mazulis, bet retos gadījumos piedzimst dvīņi.[5] Arī dzemdības var notikt gan uz sauszemes, gan ūdenī. Salīdzinot ar nīlzirgu, tas pārojas un dzemdē tikai ūdenī. Tikko dzimis mazulis sver 4,5—6,2 kg. Mazie tēviņi jau piedzimstot sver vairāk kā mātītes. Atšķirība ir apmēram 250 g. Māte tos zīda ar pienu 6—8 mēnešus. Kamēr mazulis tiek zīdīts, tas neseko mātei līdzi uz krastu, bet gaida to, noslēpies ūdenī, atgriežamies pēc barošanās. Māte apmeklē mazuli apmēram 3 reizes dienā, izsaucot to krastā, jo mazulis pienu zīž uz sauszemes.[5]
Klasifikācija
labot šo sadaļuPundurnīlizrgam ir 2 pasugas:
- Libērijas pundurnīlzirgs (Choeropsis liberiensis liberiensis) - nominālpasuga, sastopama Kotdivuārā, Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē.[1]
- Nigērijas pundurnīlzirgs (Choeropsis liberiensis heslopi) - iespējams, izmiruši 20. gadsimta vidū. Tas bija sastopams Nigērijas teritorijā Nigēras upes deltā. Ir zinātnieki, kas neatzīst Nigērijas pundurnīlzirgu kā atsevišķu pasugu. Šī pasuga nekad nav tikusi pētīta savvaļā, un visi zoodārzos mītošie pundurnīlzirgi ir Libērijas pundurnīlzirgi.[5] Pasugu atklāja un deva tai vārdu dabas pētnieks R. P. Heslops 1945. gadā. Heslops šajā gadā Nigēras deltā nošāva vienu pundurnīlzirgu un ieguva vēl vairākus pundurnīlzirgu galvaskausus. Viņš uzskatīja, ka savvaļā deltā varētu dzīvot apmēram 30 Nigērijas pundurnīlzirgu.[7] Heslops 4 galvaskausu kolekciju nosūtīja uz Londonu Britu muzejam. Līdz 1969. gadam pasuga netika reģistrēta.
Abu pasugu izplatības areālus atdala 1800 km un savannas Dahomejas koridors, kas sadala Rietumāfrikas lietus mežus divās daļās.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «IUCN: Choeropsis liberiensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 26. februārī.
- ↑ The taxonomy and nomenclature of the Hippopotamidae (Mammalia, Artiodactyla) and a description of two new fossil species". Proceedings of the Koninklijke Nederlandse Akademie van Wetenschappen 80 (2): 61–88. 1977.
- ↑ 3,0 3,1 The phylogeny and taxonomy of Hippopotamidae (Mammalia: Artiodactyla): a review based on morphology and cladistic analysis
- ↑ «Hippopotamus madagascariensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. septembrī. Skatīts: 2011. gada 27. februārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 Eltringham, S. Keith (1999). The Hippos. London: Academic Press. ISBN 0-85661-131-X.
- ↑ Robinson, Phillip T. River Horses and Water Cows. Hippo Specialist Group of the World Conservation Union Retrieved on 2007-07-30.
- ↑ «The Pygmy Hippopotamus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 5. janvārī. Skatīts: 2008. gada 5. janvārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pundurnīlzirgs.