Ziloņi
Ziloņi ir vislielākie uz sauszemes dzīvojošie zīdītāji. Izšķir 3 ziloņu sugas, kas tiek iedalītas 2 ģintīs: Āfrikas savannas zilonis (Loxodonta africana), Āfrikas meža zilonis (Loxodonta cyclotis) un Āzijas zilonis (Elephas maximus). Vislielākais no visiem ir Āfrikas savannas zilonis, kura tēviņš var sasniegt gandrīz 4 metru augstumu skaustā un 9 tonnas masu.[1]
| Ziloņi | |
|---|---|
 Āfrikas zilonis Tanzānijā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Snuķaiņi (Proboscidea) |
| Virsdzimta | Ziloņu virsdzimta (Elephantoidea) |
| Dzimta | Ziloņu dzimta (Elephantidae) |
| Iedalījums | |
| |
 Ziloņi Vikikrātuvē | |
Visas ziloņu sugas pieder pie ziloņu dzimtas (Elephantidae), kas savukārt pieder pie snuķaiņu kārtas (Proboscidea). Ziloņu tuvākie mūsdienās dzīvojošie radinieki ir sirēnas (Sirenia) un dasiji (Hyracoidea).[2]
Uzvedība labot šo sadaļu
Ziloņu dzīvesveids atkarībā no dzimuma ir ļoti atšķirīgs. Mātītes ir izteikti ģimeniskas un sabiedriskas, bet pieauguši tēviņi ir vientuļnieki. Mātītes veido ģimeņu grupas, kuras visbiežāk vada vecākā mātīte.[3] Līdere vada baru līdz savai nāvei vai atkāpjas, ja tai vairs nav spēka pildīt savus pienākumus.[4] Par nākamo bara vadoni parasti kļūst bijušās vadones vecākā meita, pat ja dzīva ir aizgājušās vadones māsa.[5] Bara attiecības ir tik ciešas, ka kritušajiem dzīvniekiem tie sarīko bēres, apsedzot ar lapām un zariem. Pēc ģimenes locekļa zaudēšanas ziloņi jūt skumjas un pie mirušā uzturas garas stundas. Jaunie tēviņi tiek padzīti no bara, kad ir sasnieguši dzimumgatavību. Tie pulcējas vecpuišu baros, līdz nobriest un sāk pāroties. Pieaugušie tēviņi parasti dzīvo vieni. Mātīšu baram tie pievienojas īsu brīdi, kad mātītēm ir apaugļošanās periods. Pārvarot milzīgus attālumus, ziloņu bars cenšas uzturēties ūdens tuvumā. Ziloņi ne tikai dzer ūdeni, bet arī peldas, vislabprātāk katru vakaru. Pēc peldes ziloņi savu mitro ādu apber ar smiltīm. Tā radītā putekļu un dubļu kārta palīdz tiem aizsargāties no asinssūcējiem kukaiņiem.
Ja ziloņi cits ar citu zaudē vizuālo kontaktu, tie sazinās, dobji urkšot. Kādreiz šīs skaņas dēvēja par "vēdera burkšķēšanu". Tagad ir zināms, ka tās nāk no deguna, rīkles un snuķa un līdzinās skaņām, kas rodas, skalojot kaklu. Tiklīdz zilonis sajūt briesmas, viņš savus pavadoņus par to informē, pēkšņi apklustot.
Barība labot šo sadaļu
Ziloņi ir zālēdāji. Tie pārtiek no dažādu veidu zāles, lapām, mazākiem un resnākiem zariem un augļiem, ar snuķi tos noraujot un ieliekot mutē. Ar saviem četriem dzerokļiem tie sasmalcina barību. Ja zilonis zaudē visus zobus, tas nevar uzņemt barību un mirst bada nāvē. Visbiežāk tas notiek ap ziloņa 70. dzīves gadu. Tā kā ziloņi pārstrādā tikai 40% apēstās barības, tad tiem ir vajadzīgs ļoti liels barības daudzums, lai remdētu izsalkumu. Naktis, agri rīti un vakari ir ziloņu iecienītākais barošanās laiks. Taču ziloņi ēd arī pārvietojoties, plūcot zāli un koku lapas.
Vairošanās labot šo sadaļu
Dzimumgatavību ziloņi sasniedz 14—15 gadu vecumā. Tēviņi un mātītes savu patikšanu viens otram izrāda, viens otru glāstot ar snuķi, berzējoties ar pieri vienam pret otru. Grūsnības periods ilgst 22 mēnešus, parasti piedzimst viens zilonēns. Tas ir apmēram 85 centimetrus garš un sver 110 kilogramus. Ziloņmāte savu mazuli baro divus gadus, reizēm pat ilgāk. Kad piedzimst nākamais zilonēns, vecākais kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli. Mātīte dzemdē reizi četros gados. Parasti to pavada divi vai trīs mazuļi dažādā vecumā — jaundzimušais, 8 un 12 gadus vecie zilonēni. Ja mazuļi tiek apdraudēti, mātīte kļūst agresīva.
Ziloņu ietekme uz vidi labot šo sadaļu
Tā kā ziloņi ir ļoti lieli dzīvnieki, tiem ir ievērojama ietekme uz vidi un ekoloģiju. To ieradums rakņāt koku un krūmu saknes veido savannu kā atklātu ainavu, kur pamatā aug graudzāles. Kad zilonis meklē ūdeni, tas izveido bedres, no kurām var padzerties arī citi dzīvnieki. Ziloņi, mazgājoties un vārtoties ūdens bedrēs, tās paplašina un veido arvien lielākas. Ziloņi arī ir nozīmīgi graudzāļu un augļu sēklu izplatītāji. Apēstās sēklas paliek nesagremotas ziloņa gremošanas sistēmā un ar fekālijām nonāk atpakaļ zemē. Zilonis atrodas nepārtrauktā kustībā un spēj aiznest sēklas tālu prom no to izaugšanas vietas.[6]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ African Elephants
- ↑ Kellogg, M.; Burkett, S.; Dennis, T. R.; Stone, G.; Gray, B. A.; McGuire, P. M.; Zori, R. T.; Stanyon, R. (2007). "Chromosome painting in the manatee supports Afrotheria and Paenungulata". Evolutionary Biology 7: 6. doi:10.1186/1471-2148-7-6
- ↑ Sukumar, R. (2003). The Living Elephants: Evolutionary Ecology, Behaviour, and Conservation. Oxford University Press. ISBN 978-0-19-510778-4.
- ↑ Kingdon, J. (1988). East African Mammals: An Atlas of Evolution in Africa, Volume 3, Part B: Large Mammals. Academic Press. ISBN 0-12-408355-2.
- ↑ «Laursen, L.; Bekoff, M. (1978). "Loxodonta africana"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 27. oktobrī.
- ↑ Megagardeners of the forest e the role of elephants in seed dispersal
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziloņi |