Batumi miera līgums
Batumi miera līgums ir kopējs nosaukums 1918. gada 4. jūnijā noslēgtajiem miera un draudzības līgumiem starp Osmaņu impēriju un sarunu gaitā neatkarību pasludinājušajām Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas republikām. Līgumi zaudēja spēku līdz ar osmaņu sakāvi Pirmajā pasaules karā un Mudrosas pamiera noslēgšanu. Batumi miera līgumi noteica tikai jauno republiku robežas ar Osmaņu impēriju. To savstarpējās robežas palika nedefinētas un izraisīja vairākus bruņotos konfliktus.
Situācija reģionā labot šo sadaļu
1917. gada beigās noslēgtais Erzindžanas pamiers beidzās 1918. gada 12. februārī ar osmaņu ofensīvu. Pēc neveiksmīgās Trabzonas miera konferences karadarbība turpinājās. Miera noslēgšanai pretojās armēņi, kas vēlējās 1914. gada robežu, vai daļēji atgūt savas vēsturiskās teritorijas Rietumarmēnijā, kurās osmaņi nesen bija veikuši armēņu genocīdu. Sarunās sākotnēji piedalījās Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas delegācija. Federācija neatkarību bija pasludinājusi tieši tāpēc, lai varētu veikt līdzvērtīgas sarunas ar osmaņiem. Sarunu gaitā izpaudās visu pušu vēlme slēgt kompromisus uz sakauto armēņu rēķina.
Sarunu gaita labot šo sadaļu
1918. gada 11. maijā osmaņu iekarotajā Batumi sākās miera sarunas, kurās osmaņu prasības balstījās uz Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru boļševiki atteicās no vairākiem apgabaliem Aizkaukāzā, galvenokārt armēņu teritorijās. Turpmākajās sarunās osmaņi pieprasīja osmaņi pieprasīja Tbilisi, Batumi un Erivanas guberņu zemes, kā arī tiesības brīvi izmantot Karsas, Džulfas, Baku dzelzceļa līniju sava karaspēka pārvietošanai uz Persijas ziemeļiem, karadarbībai pret Lielbritāniju. Tas nodrošinātu osmaņiem pilnīgu dominanci Aizkaukāzā un savienību ar radniecīgajiem Azerbaidžānas iedzīvotājiem, kas tiem dotu iespēju sagrābt Persijas Azerbaidžānas provinci un izeju uz tjurku apdzīvoto Krievijas Turkestānu.
Līguma projekts apmierināja tikai Aizkaukāza musulmaņus, kurus sauca gan par turkiem, gan tatāriem, un kas sevi sāka definēt kā azerbaidžāņus. Savstarpējās sarunās viņi prasīja plašas armēņu teritorijas, armēņiem kā galvaspilsētu atstājot Ečmiadzinas pilsētu. Gruzīnu un armēņu delegātiem atsakoties atzīt Brestļitovskas miera līguma noteikumus, osmaņi 14. maijā pieprasīja svarīgo dzelzceļa mezglu Aleksandropoli, kuru 15. maijā okupēja. Tā kā frontē pret osmaņiem atradās galvenokārt armēņu vienības, un gruzīni koncentrējās tikai uz savas pierobežas aizstāvēšanu, osmaņi uzsāka plašu iebrukumu armēņu zemēs.
Sarunās kā vidutājs iesaistījās arī Vācijas impērija, kuras galvenie sabiedrotie reģionā bija gruzīni. Uz armēņu lūgumiem pēc atbalsta vācieši bija daudz atturīgāki. 25. maijā Vācijas pārstāvis sarunas pameta, aizbildinoties ar Federācijas sabrukumu, un devās uz Poti, kur parakstīja Poti līgumu, ar kuru Gruzija pārgāja Vācijas aizsardzībā.
Aizkaukāza Sejms, uzklausot ziņojumu par Batumi miera sarunu neveiksmīgo gaitu, 26. maijā paziņoja par Federācijas pastāvēšanas beigām un beidza arī savu pastāvēšanu. Trim galvenajām etniskajām grupām piederošie deputāti izveidoja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu priekšparlamentus. Jau 26. maijā gruzīnu deputāti pasludināja Gruzijas Demokrātiskās Republikas neatkarību. 27. maijā Sejma musulmaņu deputāti izveidoja Musulmaņu Nacionālo Padomi, kas, ņemot vērā Federācijas sabrukumu, 28. maijā paziņoja par Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas izveidošanu. 30. maijā Armēņu Nacionāla Padome, kas atradās Tbilisi, pasludināja sevi par augstākās varas nesēju armēņu zemēs ar atpakaļejošu datumu, 28. maiju, tā iesākot Armēnijas Pirmās republikas pastāvēšanu. 26. maijā pārtrūkušās sarunas ar vienotu Federācijas delegāciju atsākās 30. maijā, nu jau ar neatkarīgo republiku pārstāvjiem.
Gruzīni labot šo sadaļu
Gruzīni bija nodrošinājusi savu neatkarību, noslēdzot Poti līgumu ar Vācijas impēriju, kas Gruzijā ieveda savu karaspēku. Gruzija ar Batumi miera līgumu atzina Brestļitovskas robežas, atsakoties no Batumi un Adžārijas.
Armēņi labot šo sadaļu
Trīs vēsturiskās kaujās no 21. līdz 28. maijam armēņi atsita osmaņu uzbrukumu, tā nodrošinot savas tautas un valstiskuma pastāvēšanu. Tā kā osmaņu karaspēks atradās tikai 7 km attālumā no Erevānas, armēņiem nācās piekrist līguma noteikumiem, kas atjaunoja pirms 1877. un 1856. gada pastāvējušās robežas, armēņiem atvēlot ap 10-12 000 km2 mazu valsti. Armēnija arī apņēmās dot savā teritorijā dzīvojošajiem musulmaņiem pilnīgu ticības brīvību, atbruņot armēņu bruņotās vienības un neuzņemt armēņu bēgļus.[1] Armēņu lielāka daļa nonāca osmaņu pakļautībā.
Azerbaidžāņi labot šo sadaļu
Aizkaukāza musulmaņi, kas tikai tagad sāka saukt sevi par azerbaidžāņiem, jau pirms konferences tikās ar osmaņu līderi Ismailu Enveru pašā. Envers uzskatīja ka Aizkaukāza Demokrātiskajai Federatīvajai Republikai jāturpina pastāvēt. Tās sabrukuma gadījumā būtu jānodrošina kopīga Osmaņu impērijas un Azerbaidžānas zemes robeža, kas varētu novest pie ciešas savienības vai federācijas. Azerbaidžāņi arī uzskatīja, ka neatkarīgas Armēnijas vietā būtu jāveido autonoms armēņu reģions Osmaņu impērijas ietvaros.[2] Musulmaņi atbalstīja osmaņu ofensīvu, cerot, ka viņu karaspēks sasniegs un atbrīvos Baku, kurā bija nostiprinājušies kreisie marksistu radikāļi, pasludinot Baku padomi.
Osmaņi ar Azerbaidžānu noslēdza draudzības līgumu. Līgums noteica draudzīgu attiecību veidošanu, plašu kopīgu zemes robežu, osmaņu militāro palīdzību miera ieviešanai, armēņu paramilitāro vienību likvidēšanu, dzelzceļa izmantošanas tiesības u.c. punktus, kas Azerbaidžānu pārvērta par osmaņu protektorātu militāri, politiski un ekonomiski.[3]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «The Treaty of Peace and Friendship between the Imperial Ottoman Government and the Republic of Armenia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 14. decembrī. Skatīts: 2019. gada 6. februārī.
- ↑ "Историческая призма". 1918. Государство Армения — продукт доброй воли Азербайджана
- ↑ [tarix.gov.az/kitablar/Azerbayydjanskaya%20Demokraticeskaya%20Respublika%20(1918—1920).pdf Азербайджанская Демократическая Республика (1918—1920)]