Gruzijas Demokrātiskā Republika

Gruzijas Demokrātiskā Republika (gruzīnu: საქართველოს დემოკრატიული რესპუბლიკა, sakartvelos demokratiuli respublika) pastāvēja no 1918. gada 26. maija līdz 1921. gada 18. martam. Ievērojama ar to, ka bija pirmā valsts pasaulē, kurā sociāldemokrāti nāca pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā.

საქართველოს დემოკრატიული რესპუბლიკა Gruzijas Demokrātiskā Republika ← 1918 – 1921 →   →   → Karogs Ģerbonis Himna დიდება Dideba Location of Republika Gruzijas Demokrātiskā Republika ar teritoriālām pretenzijām un strīdus apgabaliem Pārvaldes centrs Tifilisa Valoda(s) gruzīnu valoda Valdība Parlamentāra republika Premjerministrs  - 1918 Noi Ramišvili  - 1918—1921 Noi Šordonija Likumdevējs Nacionālā padome (1918—1919) Satversmes sapulce (1919—1921) Vēsture  - Izveidota 1918. gada 26. maijā  - Likvidēta 1921. gada 18. martā Platība  - 1919 107 600 km² Iedzīvotāju skaits  - 1919. gadā 2 500 000       Blīvums 23,2 /km²  Nauda maneti

Republikas teritorija

Situācija Aizkaukāzā

Osmaņu iebrukums Kaukāzā

Vācijas Kaukāza ekspedīcijas kareivji Tbilisi

Neatkarības deklarācija

Gruzijas sociāldemokrāti (kurus boļševiki sauca par meņševikiem), kontrolēja varu Aizkaukāzā un neatzina boļševiku veikto Oktobra revolūciju kā likumīgu varas maiņu. Krievijas Pagaidu valdības izveidoto pagaidu pārvaldi 1917. gada 11. novembrī aizvietoja Aizkaukāza Komisariāts, kas bāzējās Tbilisi.

Kara laikā Krievijas Kaukāza frontes karaspēks bija veiksmīgi karojis Osmaņu un Persijas teritorijās, gūstot vairākas uzvaras. 1917. gada laikā armijā sākās revolucionārais sabrukums, kareivjiem masveidā atgriežoties mājās. Lai noturētu fronti un samazinātu bruņotu vienību klaiņošanu, Aizkaukāza Komisariāts 1918. gada sākumā izlēma atbruņot demoralizētos kareivjus un veikt jaunu mobilizāciju. Grūtības radīja mazā vīriešu atsaucība un kareivju revolucionārais noskaņojums, kas neveicināja to kaujas spējas. 1918. gada sākumā frontē atradās nelielas un slikti bruņotas gruzīnu, armēņu un musulmaņu vienības. Musulmaņi, kas sāka sevi definēt par azerbaidžāņiem, vairāk uztraucās par kreiso marksistu kontrolētās Baku atgūšanu, un osmaņu karaspēkā saskatīja savus dabīgos sabiedrotos.

Ņemot vērā 1917. gada 2. decembrī boļševiku noslēgto pamieru Austrumu frontē, 5. decembrī arī Aizkaukāza Komisariāts noslēdza Erzindžanas pamieru ar Osmaņu impēriju, kas turpinās līdz 12. februārim. Aizkaukāza Komisariāts neatzina Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru boļševiki Osmaņiem atdeva ne tikai Krievijas iekarotās teritorijas, bet arī atteicās no 1877-78. gada krievu-turku karā iegūtajiem reģioniem (Karsas, Ardahanas, Batumi apgabaliem), kurus apdzīvoja gruzīni un armēņi. 1918. gada 12. februārī, aizbildinoties ar armēņu veiktu uzbrukumu turkiem, osmaņu karaspēks sāka uzbrukumu, nesastopot ievērojamu pretestību. Erzindžana krita februārī, Trabzona un Erzuruma martā, Karsa un Batumi aprīlī.

1918. gada 23. februārī Aizkaukāza Komisariāts no Ļeņina likvidētās Krievijas Satversmes sapulces Kaukāza deputātiem izveido Aizkaukāza Sejmu, kas kļūst par augstāko likumdevēju. 14. martā sākās Trabzonas miera konference, kurā osmaņi uzstāja uz Brestļitovskas robežām un paziņoja, ka nevar uzskatīt Aizkaukāza Sejma delegāciju par līdzvērtīgu partneri, jo tas nepārstāv neatkarīgu valsti. 14. aprīlī osmaņi atsāka karadarbību. Bez lielas pretestības krita Batumi, kurā atradās 3000 gruzīnu kareivji un 600 virsnieki. Adžāri un citi vietējie musulmaņi atklāti sadarbojās ar osmaņiem. Gruzīniem izdevās gūt tikai vienu uzvaru, pie Čoloki upes. Viņu vienības atkāpās Kutaisi un Bordžomi virzienā. Uzbrukums izraisīja armēņu iedzīvotāju bēgšanu uz ziemeļiem. Radās bažas, ka osmaņi plāno ieņemt reģiona administratīvo centru Tbilisi. Gruzīni nevēlējās karot, jo osmaņu teritoriālās prasības, izņemot Batumi, galvenokārt koncentrējās uz armēņu apdzīvoto Karsas un Ardahanas apgabalu iegūšanu.

Osmaņu uzbrukums, un nepieciešamība slēgt mieru beidzot piespieda gruzīnu sociāldemokrātus 21. aprīlī piekrist Aizkaukāza neatkarības pasludināšanai. 1918. gada 22. aprīlī Aizkaukāza Sejms pasludināja Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas neatkarību. Valdības veidošanu uzticēja gruzīnam Akakijam Čhenkeli un to apstiprināja 26. aprīlī.

28. aprīlī Osmaņu impērija atzina jauno federāciju un paziņoja par gatavību sarunām. Gandrīz 50 cilvēkus liela federācijas delegācija 5. maijā no Tbilisi devās uz Batumi, lai sāktu sarunas par miera līgumu. Osmaņu pusē sarunas veda Tieslietu ministrs Halils bejs un ģenerālis Mehmeds Vehibs paša. Sarunām sākoties, 11. maijā Čhenkeli piekrita, ka tajās piedalās arī Ziemeļkaukāza republikas un Abhāzijas delegāti. Kā novērotāji sarunās piedalījās trīs Vācijas virsnieki — vācu militārais atašejs Osmaņu impērijā, bijušais Vācijas vicekonsuls Tbilisi un Kaukāza lietu padomnieks. Čhenkeli domāja, ka sarunas aprobežosies ar Brestļitovskas robežu atzīšanu, un varbūt nelielu teritoriālo kompromisu panākšanu. Sarunu sākumā Halils bejs uzreiz paziņoja, ka ņemot vērā pēdējo nedēļu karadarbību, Brestļitovskas līgumu vairs nevar uzskatīt par sarunu platformu, un osmaņi ir sagatavojuši jaunu līguma tekstu. Čhenkeli atkārtoti uzstāja uz Brestļitovskas robežām, un pieprasīja pārējo Centrālo lielvaru līdzdalību sarunās. Halils bejs tam kategoriski nepiekrita. Sarunām ieilgstot osmaņi 21. maijā iebruka armēņu zemēs. Armēņi uzvarēja vairākās kaujās, tā nodrošinot savu tālāku pastāvēšanu. Reģionu pārpludināja armēņu bēgļi, kas virzījās uz ziemeļiem.

Vācijas protektorāts

Neatkarības pasludināšanas sēde

Lai glābtos no tālāka osmaņu uzbrukuma, gruzīnu politiķi uzsāka sarunas ar Osmaņu sabiedroto Vācijas Impēriju par militāro aizsardzību. 14. maijā Gruzīnu Nacionālā Padome autorizēja sarunu sākšanu ar fon Losovu, lai panāktu Vācijas politisko un militāro protektorātu Gruzijā. Sarunas vadīja Nojs Žordanija, gruzīnu sociāldemokrātu un Gruzīnu Nacionālās Padomes vadītājs. Vācija gruzīniem ieteica pasludināt neatkarību un lūgt militāro palīdzību. Lai arī sociāldemokrāti, kas uz visu skatījās no šķiru cīņas viedokļa, ideoloģiski neatbalstīja nacionālu valstu veidošanos, militārā situācija reģionā piespieda gruzīnus vienoties par neatkarīgas gruzīnu valsts pasludināšanu. 22. maijā gruzīnu pārstāvji Batumi vienojās par neatkarības deklarācijas tekstu. 24. maijā tika panākta vienošanās ar vāciešiem. Tas viss notika slepenībā no armēņu un musulmaņu pārstāvjiem. 25. maijā vācu desants izsēdās Poti ostā un nodrošināja pilsētas aizsardzību.

26. maija pēcpusdienā Aizkaukāza Sejms sanāca uz sēdi. Sociāldemokrāts Iraklijs Cereteli garā runā demonstrēja etniski sašķeltās republikas dzīvotnespēju. Viņš nosodīja musulmaņus par sadarbību ar osmaņiem. Viņš norādīja, ka tikai gruzīnu zemes — Tbilisi un Kutaisi guberņas vēl nav okupētas, un nesadarbojas ar iebrucējiem, tāpēc to glābiņš var būt tikai nesakarība. Citi deputāti nosodīja gruzīnu lēmumu atšķelties un pamest armēņus vienus. Debašu noslēgumā ap trijiem pēcpusdienā Sejms pieņēma savu pēdējo rezolūciju: "Kara un miera jautājumu dēļ starp ļaudīm, kas radīja Aizkaukāza Republiku, radās pamatīgas atšķirības, un tā kā kļuva neiespējami izveidot vienu ietekmīgu balsi, kas runātu visa Aizkaukāza vārdā, Sejms apstiprina Aizkaukāza pastāvēšanas beigas un noliek savas pilnvaras." Sejma priekšsēdētājs Čheidze par federācijas pastāvēšanas beigām informēja astoņpadsmit valstu galvaspilsētas.

Gruzīnu deputāti tajā pašā zālē tikās divas stundas vēlāk, lai pasludinātu Gruzijas neatkarību. Noja Žordanijas uzrunai sekoja neatkarības deklarācijas nolasīšana. Vācijas karagūstekņi, kas bija izvietoti Gruzijas teritorijā, jau bija atbrīvoti un uzturējās Zviedrijas konsulātā. Uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas viņi sāka patrulēt stratēģiski svarīgākajos punktos un pie dzelzceļa. Gruzijas premjers devās uz Poti. Pa ceļam viņam pievienojās gruzīnu pārstāvji no Batumi miera sarunām. 28. maijā uz fon Losova kuģa "Minna Horn" parakstīja Poti līgumu ar kuru Vācija atzina Gruziju Brestļitovskas robežās, tā apstiprinot gruzīnu tiesības uz osmaņu iekārotajām dienvidu teritorijām. Gruzīnu delegācija ar fon Losovu devās uz Rumānijas Konstancas ostu, lai tālāk dotos uz Vāciju un nostiprinātu attiecības. Vācija arī solīja palīdzēt panākt, lai Padomju Krievija atzīst Gruzijas neatkarību. Poti līgums Gruziju pārvērta par Vācijas protektorātu. Gruzijā ieradās Vācijas Kaukāza ekspedīcijas karaspēka vienības.

30. maijā Batumi atsākās miera sarunas. 4. jūnijā jaunās Kaukāza republikas parakstīja Batumi miera līgumu ar osmaņiem. Gruzija, un īpaši Armēnija, atteicās no lielām teritorijām. Gruzija zaudēja musulmaņu apdzīvotos reģionus un Batumi pilsētu. Osmaņi atzina esošās Armēnijas robežas (ap 12 000 kv.km. ar 1 miljonu iedzīvotāju), kamēr paši ieguva plašas teritorijas kurās dzīvoja vismaz 1,25 miljoni armēņu. Azerbaidžāna kļuva par Osmaņu protektorātu, osmaņu armijai attīrot republikas teritoriju no boļševikiem un kreisajiem marksistiem.

No 1918. gada jūnija līdz novembrim Kaukāza valstis atradās Osmaņu un Vācijas politiski-militārajā pakļautībā. Par Gruzijas premjerministru 1918. gada jūlijā kļuva Nojs Žordanija. Sociāldemokrātiem bija grūti sadarboties ar vācu militāristiem. Marksa ideoloģijas ietekmē viņi aizstāvēja ideju par tautas armiju, kamēr vācieši piedāvāja tadicionālu armijas modeli, ko veidotu divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija. Vācieši arī bija skeptiski par Sarkano gvardi (ko pārsauca par Tautas gvardi un 2. jūlijā sāka finansēt no valsts budžeta). Beigās panāca kompromisu, ka tiks veidota jauna armija, bet gvardi nodarbosies ar iekšējās kārtības uzturēšanu, tikai kara gadījumā pievienojoties armijai.

1918. gada 21. oktobrī Vācija sāka sava karaspēka izvešanu. 30. oktobrī Lielbritānija un Osmaņu impērija parakstīja Mudrosas pamieru, kas lika osmaņiem atvilkt karaspēku no Kaukāza. Batumi miera līgums zaudēja spēku.

Jauni konflikti

Lielbritānijas karaspēks izsēdās Batumi ostā kuru gruzīniem nodeva tikai 1920. gadā. Lielbritānijas ienākšana reģionā noveda pie karadarbības atjaunošanās. Armēņi, kas bija smagi cietuši armēņu genocīdā un izvairījušies no sadarbības ar vāciešiem, tagad cerēja uz britu atbalstu Armēnijas robežu paplašināšanā.

Osmaņu uzbrukuma kritiskajā posmā, 1918. gada jūnijā Armēnija ar Gruziju vienojās, ka gruzīnu karaspēks ieņems armēņu apdzīvotos Lori un Ahalkalaki rajonus, aizsargājot pieejas Tbilisi un armēņu iedzīvotāju dzīvības. Osmaņiem aizejot, gruzīni atteicās šos rajonus atbrīvot. 1918. gada 5. decembrī sākas Armēnijas-Gruzijas karš, armēņiem iebrūkot Gruzijas Borčali un Ahalkalaki apgabalos, kuros iedzīvotāju vairākums bija armēņi. Britu spiediena rezultātā decembra beigās karš beidzās. Abu valstu attiecības daļēji normalizēja 1919. gada 9.-17. janvāra sarunas Tbilisi. Daļu Borčali apgabala pasludināja par neitrālu joslu, par kuras piederību bija jālemj Parīzes miera konferencei. 1920. gada beigās, kad Armēnijai draudēja sakāve karā ar Turciju, gruzīni ieņēma šo neitrālo teritoriju.

No 1919. gada janvāra līdz aprīlim Achalcihes un Ardahanas apgabalos osmaņi izveidoja musulmaņu Dienvidrietumu Kaukāza Pagaidu valdību, kuru 12. aprīlī likvidēja britu karaspēks. Vāciešu aiziešana arī saasināja Gruzijas attiecības ar Krievijas Balto kustību. Izcēlās sadursmes Sočos un Gagrā, kuras izbeidza britu garnizona izvietošana Gagrā.

Krievijas dienvidos un Ziemeļkaukāzā ļoti spēcīga bija Deņikina vadītā Baltās kustības armija. 1919. gada maijā Deņikina karaspēks ieņēma Ziemeļkaukāza Kalniešu republiku. Azerbaidžāņiem radās aizdomas, ka Deņikins plāno uzbrukt Baku un maija beigās viņi pieņēma lēmumu veidot aizsardzības aliansi ar Gruziju. Arī Gruzijā radās bažas, ka Deņikinam ir militāra vienošanās ar Armēnijau, kas tai draudētu ar uzbrukumu divās frontēs. 1919. gada 1. jūnijā Tbilisi sanāca Gruzijas Satversmes sapulces ārkārtas sēde, lai lemtu par militāras savienības noslēgšanu ar Azerbaidžānu. Nedēļu vēlāk Tbilisi notika Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministru sanāksme. Gruzija un Azerbaidžāna piedāvāja visām valstīm izveidot savienību pret Deņikinu. Armēņi atbildēja, ka par to būs gatavi runāt tikai pēc tam, kad būs atrisināti sasvstarpējie robežkonflikti. Armēņiem daudz bīstamāki bija turku draudi no rietumiem, tāpēc iespējamā konfliktā ar Deņikinu tā ieturēs neitralitāti un aicināja kaimiņiem izbeigt vietējo armēņu vajāšanas.

Pēc tam kad Gruzija un Azerbaidžāna izsludināja mobilizāciju, sākot karaspēka un ieroču savilkšanu, Deņikins noslēdza vienošanos. Balto karaspēks pameta Derbentu, atstāja gruzīnu kontrolē Abhāziju uz dienvidiem no Gagras, pretī saņemot Baku naftu. Neskatoties uz šo vienošanos, 1919. gada 16. jūnijā Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza aizsardzības savienību. 22. jūnijā to ratificēja Gruzijas un 27. jūnijā Azerbaidžānas parlaments. Septembrī Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza slepenu papildvienošanos, kas konkrētāk atrunāja abu pušu saistības attiecībā pret Deņikinu un Armēniju. Gruzija Azerbaidžānai sāka palīdzēt ar ieročiem un virsniekiem. 1919. gada 20. septembrī azerbaidžāņi uzbruka armēņu kontrolētajam Zangezuras apgabalam, un septembra beigās Gruzija ieviesa ekonomisko blokādi pret Armēniju, kas tagad bija atgriezta no ārējās pasaules.

Ekonomika

Britu kontrolētās Batumi pastmarka

Krievijas Impērijas laikā Čiaturā sākās mangāna ieguve, Tkibuli atklāja ogļu raktuves. Gruzijas mangāns veidoja gandrīz pusi no pasaules produkcijas. 1913. gadā 43% mangāna eksportēja uz Vāciju. Gandrīz visa Baku nafta pa dzelzceļu un cauruļvadu tika eksportēta caur Batumi ostu. Reģiona galvenās pilsētas savienoja Lielbritānijas investoru finansēti dzelzceļi. Sākās tropu augļu piegāde Maskavai.

Pilsētās tirgoņu, finansistu un rūpnieku šķiru gandrīz pilnībā veidoja armēņi. Valsts pārvaldē dominēja krievi. Gruzīni parasti bija sīktirgoņi, amatnieki, skolotāji un virsnieki. Armēnijas sāktais karš iezīmēja valsts represiju sākumu pret "nelojāliem" armēņu uzņēmējiem, piedraudot ar īpašumu konfiskācijām. Uzņēmumu nacionalizāciju vadīja ne tikai marksisms un nacionālisms, bet arī valsts kapitālisms, kas kara gados bija izveidojies daudzās valstīs. Lai saglabātu strādnieku darbavietas, valsts pārņēma darboties nespējīgos uzņēmumus. Sociāldemokrāti, sekojot savai ideoloģijai, vēlējās Gruziju pārveidot no agrāras par industriālu valsti.

Rietumvalstu interesi par Gruzijas neatkarību ietekmēja tas, ka tā kontrolēja Kaukāza Melnās jūras piekrasti, dodot izeju Azerbaidžānas un Armēnijas precēm. Kara dēļ sabrukušo eksportu atjaunot traucēja tas, kas Batumi ostu līdz 1920. gada jūlijam kontrolēja briti. Revolucionārais haoss, darbinieku un degvielas trūkums apgrūtināja Transkaukāza dzelzceļa darbu, kas atguvās tikai 1920. gadā. Pazuda naftas tranzīta ienākumi, kas iepriekš deva lielāko nodokļu daļu. Padomju Krievijai sagrābjot Kaukāza lielāko daļu, britu un franču interese beidzās. Baku naftas vietā viņi ieguva pieeju osmaņiem atņemto arābu zemju naftai.

Valsts iestāžu darbam traucēja konstitūcijas un likumu trūkums. Aizvien bezvērtīgākas naudas drukāšana, inflācija un budžeta deficīts neļāva stabilizēt ekonomiku. Uzplauka korupcija un melnais tirgus. 1918. gada septembrī pieņēma likumu, kas spekulantiem draudēja ar divu gadu cietumsodu. Militārie izdevumi no 30% budžeta izdevumu pieauga līdz 60% republikas pastāvēšanas beigās. Papildus militārajai nestabilitātei, valsti postīja 1919. gada neraža, 1920. gada februāra zemestrīce Gori, holēras epidēmijas. Tbilisi pārpludināja bēgļi, demobilizēti karavīri un sezonālie strādnieki. Dzīvokļu krīzi valdība risināja, rekvizējot privātos dzīvokļus un istabas.

Atšķirībā no Padomju Krievijas boļševikiem, kas daudzas no šim problēmām risināja ar valsts kontroles, sarkanā terora un kara komunisma palīdzību, Gruzijas sociāldemokrāti bija daudz mērenāki. Tika daļēji ierobežoti streiki, ieviestas produkcijas normas, vienlaikus pieņēma likumus, kas uzlaboja strādājošo tiesības. Strādnieku produktivitāte kritās, daudziem nestrādājot vairāk par dažām stundām dienā. Bezdarbs sasniedza 25%.

79% Gruzijas iedzīvotāju bija zemnieki, kas savus nelielos zemes gabaliņus apstrādāja ar viduslaiku naturālās saimniecības metodēm. Modernas lauksaimniecības metodes un tehnika bija ļoti liels retums. Iegūtās graudu ražas bija 2—4 reizes zemākas par Eiropas rādītājiem. Gruzija jau Krievijas Impērijas laikā nespēja sevi nodrošināt ar graudiem, iepērkot tos Krievijā. Lai nodrošinātu pārtiku, republikas valdība aizliedza graudu, dārzeņu un gaļas eksportu. 1918. gadā sākās graudu konfiskācijas. Zemes reformas vietā, valdība nacionalizēja aristokrātu un baznīcas zemes īpašumus, kurus sāka pārdot zemniekiem. To asi kritizēja radikālā opozīcija, kas uzstāja uz zemes izdalīšanu zemniekiem. Pārdošana nesekmējās, naudas un kredītu trūkuma dēļ. Iedzīvotāju pārapdzīvotība un nelielās pieejamās lauksaimniecības platības nozīmēja, ka arī radikāla zemes izdalīšana īpaši nepalielinātu zemnieku lauku platības.

Bruņotie spēki

Tautas gvarde

Gruzīnu partijām bija savas paramilitārās vienības. Sociāldemokrāti 1917. gadā izveidoja strādnieku Sarkano gvardi, kas 12. decembrī sagrāba boļševiku kontrolēto Tbilisi arsenālu, tā novēršot boļševiku nākšanu pie varas. Sarkanā gvarde pakļāvās Tbilisi Strādnieku un kareivju deputātu padomei kuru vadīja sociāldemokrāts Nojs Žordanija. Sociāldemokrāti ar aizdomām izturējās pret virsniecību, kuru veidoja aristokrāti, un par savas varas balstu uzskatīja Tautas gvardi. Daļa armijas apakšvirsnieku pārgāja uz Tautas gvardi, kur tiem maksāja lielākas algas.

1918. gada vasarā ieviesa vispārējo militāro karaklausību 20-45 gadus veciem vīriešiem. Mobilizācijai nepakļāva musulmaņus, kas armijā varēja iestāties brīvprātīgi. 1919. gada novembrī, ņemot vērā mobilizācijas neveiksmi Abhāzijā, arī abhāzu kristiešiem obligāto dienestu aizvietoja ar brīvprātīgo. 1919. gada rudenī apstiprina plānu par armijas veidošanu, kurā būtu četras kājnieku brigādes, kuras papildinātu artilērijas, kavalērijas un aviācijas vienības.

1921. gadā Gruzijas bruņotos spēkus veidoja armija un robežsardze, karaflote un Tautas gvarde. Armijai un Gvardei bija atsevišķi štābi, kurus tikai kara gadījumā apvienotu premjerministram pakļauta virspavēlnieka pavēlēm. Miera laika armiju veidoja 7500 kareivji un 1500 kavalēristi, kam kara laikā bija jāpalielinās līdz 27 000 kareivjiem un 3000 kavalēristiem.

Neatkarības atzīšana

Gruzijas valdība

1919. gada 14. februārī Gruzijā notiek Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās sociāldemokrāti iegūst 81,5% balsu. Sociāldemokrāti ieguva 109 vietas no 130, kamēr Nacionālie demokrāti un Sociālistiskie federālisti saņēma pa astoņām vietām katrs.

1920. gada aprīlī Sarkanā armija iegāja Azerbaidžānā, dažu dienu laikā iekarojot valsti un nodibinot boļševiku varu. Gruzija bija acīmredzams nākamais mērķis, tāpēc 1. maijā valstī izsludina mobilizāciju. Boļševiki izmantoja 1. maija demonstrācijas, lai sāktu nekārtības, un 2. maijā mēģinātu ieņemt Kara akadēmiju. Tautas gvarde šo dumpi ātri apspieda, bet armija koncentrējās karam ar Sarkano armiju. Sarkanās armijas uzbrukumu gruzīniem izdevās atsist, viņi pārgāja pretuzbrukumā un iegāja Azerbaidžānas teritorijā. Padomju Krievija bija pārāk nestabila, lai iestrēgtu Kaukāza karā, tāpēc 1920. gada 7. maijā Maskavā tika parakstīts Padomju Krievijas-Gruzijas miera līgums, ar kuru Krievija "de jure" atzina Gruzijas neatkarību un atteicās no tālākas iejaukšanās tās iekšlietās. No savas puses Gruzija apņēmās nepieļaut Padomju Krievijai naidīgas darbības, un atļaut boļševiku partijas legālu pastāvēšanu.

Miera līgumu kritizēja opozīcija. Pretēji armijas virspavēlnieka ģenerāļa Kvinitadzes lūgumam, kurš uzskatīja, ka Gruzijai ar azerbaidžāņu palīdzību ir iespēja Sarkano armiju pilnībā sakaut un padzīt no Aizkaukāza, premjerministrs Žordania pieņēma miera līgumu kā pietiekamu valsts drošības garantiju.

Lai arī Gruzijai 1920. gada 16. decembrī atteica uzņemšanu Tautu savienībā, beidzoties Krievijas Pilsoņu karam, 1921. gada 11. janvārī arī Antantes lielvalstis "de jure" atzina Gruzijas neatkarību.

Okupācija

Gruzijas iekarošana, 1921

1920. gada 24. septembrī sākas armēņu-turku karš. Lai glābtu Armēniju no pilnīgas iznīcināšanas un nonākšanas Turcijas sastāvā, 1920. gada 29. novembrī Armēnijā ieiet Sarkanā armija. 1920. gada decembrī Gruzija ir pēdējā vēl neatkarīgā Kaukāza republika. Par bruņoto spēku virspavēlnieku ieceļ ģenerāli Odišelidzi un valstī izsludina daļēju mobilizāciju. 1921. gada sākumā armijā ir 25 000 kareivju. Iecerēto 60-75 000 kareivju lielo armiju neizdodas izveidot ieroču un munīcijas trūkuma dēļ.

Par spīti acīmredzamajiem draudiem, Sarkanās armijas uzbrukums 1921. gada 12. februārī nāca kā pārsteigums. Mobilizācija neizdevās un armijas vienības uz fronti devās nepilnā sastāvā. Par boļševiku iebrukuma iemeslu kalpoja pierobežas Lori apgabala armēņu dumpis, kas palīgā aicināja Sarkano armiju. 16. februārī sekoja iebrukums no Azerbaidžānas robežas puses. Pēc pirmajām sakāvēm ģenerāli Odišelidzi aizvietoja ar ģenerāli Kvinitadzi, kurš sakoncentrēja ap 10 000 vīru lielus spēkus Tbilisi aizsardzībai. Galvaspilsētas aizsardzībai izmantoja Tautas gvardi, brīvprātīgos un karaskolas audzēkņus. Suhumi virziena aizstāvēšanai atstāja līdz 6000 kareivju un brīvprātīgo. Uz galvaspilsētu dodas arī Turcijas pierobežā izvietotās gruzīnu vienības. Uzbrūkošās Sarkanās armijas skaitliskais sastāvs kopā ar atbalsta vienībām pārsniedza 40 000 kareivju.

19. un 20. februārī Tbilisi pievārtē tiek atsists pirmais boļševiku uzbrukums, gūstā saņemot tūkstošiem sarkanarmiešu, taču gruzīniem nav stratēģiskās rezerves, lai dotos pretuzbrukumā. 24. februāri Tbilisi ir aplenkta no trim pusēm. Valdība un Satversmes sapulce ar vilcienu bēg uz Kutaisi. 25. februārī boļševiki ieņem galvaspilsētu. Tam sekoja boļševiku iebrukums no Abhāzijas puses, kas vainagojās ar Suhumi ieņemšanu 4. martā, Zugdidi 9. martā un Poti 14. martā. 10. martā krīt Kutaisi, no kurienes valdība bēg uz Batumi.

Gruzijas acīmredzamo sakāvi izmanto Turcija, kas pieprasa musulmaņu apdzīvotās pierobežas zemes un 23. februārī sāk uzbrukumu Batumi virzienā. 7. martā Gruzijas valdība atļauj turkiem ieņemt Batumi apkārtni, ar noteikumu, ka gruzīnu rokās paliek civilā pārvalde. Tas izraisa diplomātisku sadursmi ar Padomju Krieviju, turkiem paskaidrojot, ka viņu mērķis ir vietējo musulmaņu aizsardzība. Ņemot vērā Sarkanās armijas nestabilo stāvokli (18. februārī armēņu dumpinieki atbrīvoja Erevānu, Dagestānā karoja partizāni un draudēja karš ar Turciju), boļševiki 8. martā sociāldemokrātiem piedāvā veidot koalīcijas valdību, taču piedāvājums tiek noraidīts.

16. martā Turcija paziņo par Batumi aneksiju, taču tajā pašā dienā Maskavā paraksta Padomju Krievijas-Turcijas Lielās nacionālās asamblejas draudzības līgumu, ar kuru turki atteicās no Batumi apkārtnes, pretī saņemot armēņu un gruzīnu pierobežu apgabalus. Lai nodrošinātos, ka turki pamet Batumi un tiek saglabāta vismaz daļēja valsts vienotība, 17. martā Gruzijas pārstāvji Kutaisi noslēdz pamieru ar Sarkano armiju un ļauj tai 18. martā doties uz Batumi. Boļševiki apsola amnestiju gruzīnu karavīriem un ierēdņiem. 19. martā Batumi ieiet Sarkanā armija.

Gruzijas valdība 1921. gada 18. martā no Batumi ostas ar itāļu kuģi dodas trimdā. No 18. līdz 20. martam Gruzijas armija veic pēdējās kaujas Batumi, veiksmīgi padzenot turkus. Turpmākajās dienās Turcijas fronti pārņem Sarkanā armija.

Autonomiju problēmas

Gruzijā pastāvēja izteikta reģionu identitāte un reģionu valodas. Abhāzijā un osetīnu zemēs Krievijas revolūcija izraisīja ne tikai radikālas ekonomiskās prasības, bet arī vēlmi pēc pašnoteikšanās. Kamēr Pagaidu valdība un vēlākā sociāldemokrātu Gruzijas valdība bija gatavas īstenot zemes reformu, boļševiki nabadzīgajiem zemniekiem un demobilizētajiem kareivjiem solīja tūlītēju nodokļu atcelšanu un zemes izdalīšanu. Konfliktu etnisko aspektu veidoja tas, ka osetīnu teritorijā zemes īpašnieki bija gruzīni, bet Abhāzijā gruzīnu migranti radīja konkurenci abhāzu zemniekiem. Osetīnu autonomijas pozitīvam progresam traucēja tas, ka autonomijas un atdalīšanās ideju visaktīvāk atbalstīja boļševiki.

Abhāzi

19. gadsimta otrajā pusē, piespiedu un brīvprātīgas pārvietošanas uz Osmaņu impēriju dēļ, abhāzu skaits samazinājās vismaz uz pusi. 20. gadsimta sākumā Abhāzijā dzīvoja ap 150 000 cilvēku, no kuriem abhāzi bija ap 30%, bet gruzīni kopā ar mingreļiem ap 40%, pilnībā dominējot Abhāzijas dienvidos. Pārējie bija krievi, armēņi, grieķi u.c. tautības.

Pēc Februāra revolūcijas abhāzi neplānoja saistīt savu nākotni ar gruzīniem, bet pievienojās Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienībai, kas apvienoja Kaukāza kara laikā iekarotos kalniešus. Abhāzu valodai ir cieša saistība ar adigu, kabardiešu un čerkesu valodām. Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas abhāzu vadītāji sāka skatīties uz politiski mērenāko Aizkaukāzu. 1918. gada 9. februārī abhāzu un gruzīnu pārstāvji tikās, lai pārrunātu attiecības. Abhāzi sevi uzskatīja par neatkarīgu politisko veidojumu, kamēr gruzīni tiem piedāvāja iekšējo neatkarību Gruzijas sastāvā. Batumi miera sarunās Abhāzijas un Ziemeļkaukāza Kalniešu Republikas pārstāvji piedalījās ar savām atsevišķajām delegācijām.

1917. gadā boļševiki bija nostiprinājušies Gudautas pilsētā un 1918. gada 16. februārī viņi sagrāba Suhumi no kurienes viņus izdevās padzīt 21. februārī. Marta beigās boļševiki atkal sagrāba Suhumi un visu Abhāzijas piekrasti.

Pēc Gruzijas neatkarības pasludināšanas gruzīnu armija iegāja Abhāzijā, ātri padzenot boļševikus no Suhumi un Gudautas, pretinieka varā atstājot tikai Gagras pilsētas apkārtni Abhāzijas ziemeļos.

Gruzija paziņoja, ka neturpinās sniegt militāru palīdzību, ja Abhāzija uzstās uz savu neatkarību. Abhāzijas vadītāji apsver iespēju pievienoties Padomju Krievijai vai Osmaņu impērijai, bet 1918. gada 11. jūnijā paraksta vienošanos ar Gruziju, kas Abhāzijai piešķir iekšējo pašpārvaldi Gruzijas sastāvā, un republikas valdībā izveido Abhāzijas lietu ministra posteni. Piecas dienas pēc vienošanās parakstīšanas boļševiki sāk jaunu sacelšanos, apdraudot Suhumi. Uz Abhāziju nosūta gruzīnu armiju, kas izraisa abhāzu protestus par autonomijas neievērošanu. 1918. gada oktobrī Gruzijas valdība izmanto Abhāzijas Tautas Padomes iekšējo konfliktu, lai to atlaistu un nostiprinātu centrālo varu reģionā. Boļševiku dumpja apspiešanas gaitā gruzīnu armija jūlijā ieiet Krievijas teritorijā, ieņemot Sočus un Tuapsi. 18. septembrī Soču pilsētas padome pieņem lēmumu par pievienošanos Gruzijai. Ar Krievijas Baltās kustības pārstāvjiem notiek neveiksmīgas sarunas, kas noved pie Balto pretuzbrukuma, kas 1919. gada februārī sasniedz Gagru. Aprīlī gruzīni atgūst Gagru.

1919. gada februārī Gruzijā un Abhāzijā notiek Satversmes sapulces vēlēšanas. Abhāzijas Tautas Padomē abhāzu un gruzīnu sociāldemokrāti iegūst 27 no 40 vietām. Gruzijas premjerministrs Nojs Žordania paziņo, ka abhāzu autonomijas vienīgais ierobežojums ir atšķelšanās no Gruzijas un pāriešana Deņikina Balto spēku pakļautībā. Abhāzijas un Gruzijas pārstāvji sāka darbu pie Abhāzijas konstitūcijas. Sarunas ievilkās, jo abhāzu sociāldemokrātu frakcija sašķēlās. Neviens no konstitūcijas variantiem nespēja gūt vairākuma atbalstu. 1920. gada novembrī abhāzi beidzot vienojās par konstitūcijas projektu, un nosūtīja delegāciju uz Tbilisi, kas pieprasīja, ka Gruzijas Satversmes sapulcei nav tiesību tekstā veikt nekādas izmaiņas. Sarunām ievelkoties, abhāzu delegācija atkal sašķēlās, dažiem delegātiem atgriežoties Suhumi.

1921. gada 21. februārī, Sarkanajai armijai jau esot Tbilisi pievārtē, Gruzijas Satversmes sapulce pieņem Gruzijas konstitūciju, kas piešķir autonomiju Abhāzijai, kā ari musulmaņu apdzīvotājai Adžārijai un pierobežas Zakatalas rajonam, kas vēlāk pāriet Azerbaidžānas sastāvā.

Osetīni

Pirms revolūcijas Gruzijā dzīvoja ap 70-80 000 osetīnu, kuru senči 17. gadsimtā bija šeit ieradušies no Ziemeļosetijas. Lielākās problēmas starp osetīniem un gruzīniem jau sen radīja zemes un mežu apstrādāšanas tiesības. Osetīnu teritorijā zemes lielākā daļa piederēja gruzīnu aristokrātiem.

1917. gada 10. aprīlī osetīni nosūta vēstuli jaunizveidotajai Pagaidu valdības Dienvidkaukāza komitejai, lūdzot apvienot Gori apriņķī esošās osetīnu apdzīvotās zemes atsevišķā administratīvajā vienībā. Vietējie eseri aicina apvienot Kaukāza grēdas abās pusēs esošās osetīnu zemes. 1917. gada 15.-17. decembrī Chinvalā notiek Otrais Osetīnu Tautas kongress, kas izveido Dienvidosetijas Nacionālo Padomi un atkārto prasību pēc autonomijas. 1918. gada 4. janvārī Padome nosūta vēstuli uz Tbilisi, informējot, ka pārstāv augstāko varu osetīnu zemēs. 10. janvārī Padome izskata projektu, kas paredz apvienot Dienvidosetijas zemes vienotā autonomā reģionā ar galvaspilsētu Chinvalā, kurā osetīnu iedzīvotāji ir mazākumā (1922. gadā viņi veido 14% iedzīvotāju).

1918. gada februārī sākās Osmaņu pretuzbrukums Kaukāza frontē, kas drīz sasniedza Gruzijas teritoriju. Izmantojot armijas sabrukumu un stabilas valdības neesamību, bruņotu osetīnu vienības uzbrūk nodokļu inspektoriem un zemes īpašniekiem. 1918. gada februārī kārtības atjaunošanai uz Chinvalu nosūta gruzīnu papildvienības. 15. martā pilsētā sākas boļševiku organizēta sacelšanās. Dumpinieki pieprasa tūlītēju zemes izdalīšanu un nodokļu atcelšanu. Pēc neveiksmīgām sarunām pilsētā sākas grautiņi un laupīšanas. 22. martā gruzīnu armija atkal ieiet Chinvalā.

Notikušais sagrauj osetīnu ticību gruzīnu sociāldemokrātiem, un vēl vairāk radikalizē viņus, taču neredzot citu izeju, Piektais Osetīnu Tautas kongress 1918. gada augustā ir gatavs atzīt Gruzijas valdību, uzstājot uz plašu autonomiju. Tikmēr Gruzijas valdība nav gatava piekāpties osetīnu politiskajām prasībām, apsverot tikai kultūras un valodas autonomijas piešķiršanu. Gruzīni uzskatīja, ka osetīniem vai nu jāpieņem Gruzijas noteikumi, vai jāatgriežas vēsturiskajā dzimtenē Ziemeļosetijā. Oktobrī osetīni atkal lūdz autonomiju. 1918. gada decembra Sestais Osetīnu Tautas kongress, kurā dominē boļševiki, vienpusēji pasludina autonomiju un pašpārvaldes veidošanu. Osetīni atsakās piedalīties 1919. gada februāra vēlēšanās un atkal runā par pievienošanos Ziemeļosetijai.

1919. gada aprīlī Gruzijas valdība uz Dienvidosetiju nosūta karaspēku kam jālikvidē osetīnu pašpārvalde un jāarestē tās vadītāji. Vasarā notiek sarunas par osetīnu stāvokli. Valdība ir gatava izveidot nelielu Džavas rajonu, kura pašpārvaldē varētu lietot osetīnu valodu. Osetīni sev pieprasa "Osetīnu rajonu" ar centru Chinvalā.

1919. gada oktobrī visā Gruzijā ir plānota boļševiku sacelšanās, taču to atceļ. Par izmaiņām nav informēti osetīni, kas vairākos ciematos pasludina padomju varu. Valdības karaspēks dumpi apspiež, un boļševiku vadība bēg uz Ziemeļosetiju, taču Gruzijas armija nespēj šeit ilgstoši palikt, ņemot vērā saspringto militāro situāciju Armēnijas pierobežā.

1920. gadā Krievijas pilsoņu karā uzvarošie boļševiki sasniedz Kaukāza kalnus, un nodibina savu varu Ziemeļosetijā. Pāris dienas pirms 7. maija Padomju Krievijas-Gruzijas miera līguma parakstīšanas, osetīni atkal sadumpojas, dažos pierobežas ciematos pasludina padomju varas izveidošanu un pievienošanos Krievijai. Osetīnu boļševiki kritizē Padomju Krievijas nodevību. Neskatoties uz miera līgumu, 31. maijā daļa Dienvidosetijas boļševiku no Vladikaukāzas šķērso kalnus, iebrūk Dienvidostijā, nogalinot 80 gruzīnu Tautas gvardus un sagūstot 550. Viņi ieņem Chinvalu un pasludina padomju varu.

1919. gada novembrī Gruzijas karaspēks veic soda ekspedīciju, nošaujot virkni dumpinieku un nodedzinot vairākus ciematus. Ap 20 000 osetīnu šķērso kalnus, bēgot uz Ziemeļosetiju. Līdz 5000 bēgļu mirst no slimībām un bada. Gruzijas valdība sāk īstenot plānu par osetīnu izkliedēšanu pa Gruzijas teritoriju. Pat osetīnu sociāldemokrāti tagad nostājās pret Gruziju. Pilnīgu osetīnu izkliedēšanu pārtrauca 1921. gada februāra Sarkanās armijas uzbrukums.

Ārējās saites

• Declaration of an Independent Georgian Democratic Republic. May 26, 1918