Adžārija

Adžārijas Autonomā Republika (gruzīnu: აჭარის ავტონომიური რესპუბლიკა, Acharis Avtonomiuri Respublika) ir autonoma republika Gruzijas dienvidrietumos Melnās jūras krastā. Tās administratīvais centrs Batumi ir lielākā Gruzijas osta, kā arī nozīmīga kūrortpilsēta. 1990. gadā Adžārija faktiski izstājās gan no PSRS, gan no Gruzijas PSR. 2004. gadā Adžārijai nācās atteikties no centieniem pēc suverenitātes, un tā bez asinsizliešanas atkal kļuva par Gruzijas daļu.

Adžārija
აჭარა
—  autonoma republika  —
Karogs Ģerbonis
Adžārija atrašanās vieta Gruzijā
Pārvaldes centrs	Batumi
Oficiālā valoda	gruzīnu valoda
Valsts	Gruzija
Administrācija
- valdības vadītājs	Tornike Rižvadze
Platība
- Kopējā	2 880 km²
Iedzīvotāji (2022)
- Kopā	355 500
- Blīvums	123,4/km²
Laika josla	UTC+4 (UTC+4)
ISO 3166 kods	GE-AJ
Mājaslapa: www.adjara.gov.ge
Adžārija Vikikrātuvē

Subtropu klimats, kalnaina vide (kalnu augstums vidēji 2000–2500 m virs jūras līmeņa) un jūra. Plašas polimetālu un vara rūdas atradnes, jūras šelfā perspektīvas naftas un dabasgāzes iegulas. Tāpat Adžārijai raksturīga virtuve, kurā ēdieni, atšķirībā no pārējās Gruzijas, ir ārkārtīgi asi, garšvielām un zaļumiem bagāti.

Iedzīvotāji

Adžārijā dzīvo 355 500 iedzīvotāju (2022), tās pamatiedzīvotāji adžāri ir kopš 15. gadsimta Osmaņu impērijas islāmizētie gruzīni (39,8% iedzīvotāju joprojām ir musulmaņi sunnīti, bet 54,5% — pareizticīgie). Padomju laikā, kad iedzīvotājus nedalīja pēc reliģiskās piederības, adžārus pieskaitīja pie gruzīniem, taču, lai izvairītos no starpkopienu konfliktiem, autonomijas statusu Adžārijai saglabāja visu 20. gadsimtu.

Vēsture

Adžārijas APSR karogs 1921.—1990.

Adžārijas karogs 1990.—2000.

Adžārijas karogs 2000.—2004.

Adžārijas ģerbonis 2000.—2004.

Vēsturiski visbiezāk apdzīvotākais un saimnieciski attīstītākais novads reģionā. Tieši te pirmo reizi Kaukāzā parādās metālapstrāde, podniecība, lopkopība un lauksaimniecība.

Antīkajos laikos mūsdienu Adžārija bija kolhu Kolhīdas valsts (VII—IV gs.p.m.ē.) daļa, pēc tam sengrieķu kolonija, tad Pontas valsts province. IV gs. izveidoja Lazikas valsti, taču visu VI gs. bija cīņas arēna starp Bizantiju un Persiju. V gs. Ibēru valsts province, bet no VII gs. neatkarīga Adžārijas valsts. IX gs. šo teritoriju iekaroja Tao-Klardžetas kņaziste, un Adžārija iekļāvās feodālajā Gruzijā, bet no XII gs. otrās puses līdz XIV gs. beigām Adžārija bija Meshetijas kņazistes province. Kopš XVI gs. (1526.—1547. gadu kari) Osmaņu impērijas province. 1878. gadā, pēc Krievijas—Osmaņu kara, tika pievienota Krievijas Impērijai t.s. Kaukāza vietniecības (krievu: Кавказское наместничество) ietvaros.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Adžāriju iekļāva Aizkaukāza komisariātā (Закавказский комиссариат). 1918. gada aprīlī Adžāriju okupēja Osmaņu impērija, kuras karaspēks 1919. gadā bija spiests evakuēties, un to nomainīja Lielbritānijas okupācijas karaspēks. Šajā pašā gadā Lielbritānija atdeva Adžāriju jaundibinātajai Gruzijas Republikai. 1921. gada 16. jūnijā nodibināja Adžārijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku (Аджарская Автономная Советская Социалистическая Республика), kas 1922. gadā kā administratīva vienība tika iekļauta Gruzijas PSR sastāvā.

No 1990. gada Adžārija de facto bija neatkarīga teritorija ar savu valdību, bruņotajiem spēkiem un ekonomiku, kurā dominēja tendence PSRS laikā izveidotās administratīvās robežas neuzskatīt par leģitīmām.

2004. gada konflikts

2004. gada 14. martā jaunievēlētais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili vēlējies ierasties Adžārijā, priekšvēlēšanu kampaņā aicinot vietējos iedzīvotājus piedalīties šomēnes gaidāmajās parlamenta vēlēšanās. Ar brīdinājuma šāvieniem gaisā Gruzijas prezidenta automašīnu konvojs pie Adžārijas robežkontroles posteņa tika apturēts. Tūlīt pēc šī incidenta Gruzijas karaspēks ieņēma pozīcijas gar Adžārijas robežu. Tika sākta Batumi blokāde. Vienlaikus slēgta gaisa satiksme virs autonomās republikas. Tādējādi Adžārijas prezidentam Aslanam Abašidzem bija liegta iespēja atgriezties (viņš tobrīd atradās vizītē Krievijas galvaspilsētā Maskavā). Tomēr Abašidze, Krievijas deputāta Alkšņa un Maskavas mēra Lužkova pavadīts, atlidoja uz Batumi. Adžārija uz valdības draudiem atbildēja, izsludinot vispārēju mobilizāciju, uzspridzinot tiltus pār Čoloku pie robežas ar Gruziju, nosakot ārkārtas stāvokli un mīnējot naftas terminālus (piedraudot Gruzijas uzbrukuma gadījumā izraisīt liela apjoma ekoloģisko katastrofu). 16. martā Abašidze tikās ar Saakašvili un vienojās par kompromisu, kas uz laiku nomierināja stāvokli. Aprīļa otrajā pusē stāvoklis no jauna saasinājās, vairākas karaspēka daļas Adžārijā paziņoja par nepakļaušanos centrālajai valdībai. Gruzijas puse iesniedza Adžārijas valdībai ultimātu, ka ja tā nepiekritīs Tbilisi prasībām, tiks uzsākta plaša mēroga karadarbība. Adžārijas valdība atzina, ka pretošanās Gruzijai būs velta, starptautiskās sabiedrības atbalstu adžāru pašnoteikšanās tiesībām un neatkarībai bija velti gaidīt, līdz ar to Adžārija piekrita pakļauties Tbilisi prasībām. Pašā Batumi sākās protesta akcijas pret Abašidzi, kas līdz pēdējam brīdim cerēja uz Krievijas un ASV atbalstu (vērsās pēc palīdzības pie abām šīm lielvalstīm), kuru tā arī nesaņēma. Maijā Abašidze pēc pārrunām ar Krievijas pārstāvi Ivanovu kopā ar viņu pameta valsti, un jau jūnijā ieročus nodevušie adžāri (tika atbruņoti vairāk nekā 25% iedzīvotāju, neskaitot Iekšlietu ministrijas spēkus) Gruzijas armijas uzraudzībā vienprātīgi nobalsoja par Mihaila Saakašvili bloku. Kopš tā laika separātisma publiskas izpausmes Adžārijā neesot novērojamas, taču karaspēka klātbūtne tomēr valsts varai šķiet nepieciešama, lai šādu iespēju novērstu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Adžārija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Adžārijas pašvaldības tīmekļa vietne Arhivēts 2023. gada 7. jūnijā, Wayback Machine vietnē.