Vrangeļa sala
Vrangeļa sala (krievu: остров Врангеля) vai Umkilira (čukču: Умӄиԓир — ‘balto lāču sala’)[1] ir Krievijai piederoša neapdzīvota sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Čukotkas autonomā apvidus Iultinas rajonā. Nosaukta Ferdinanda Vrangeļa vārdā.[2] Sala atrodas vienlaicīgi Austrumu un Rietumu puslodē, to šķērso 180° meridiāns.
| Vrangeļa sala | |
|---|---|
|
остров Врангеля Умӄиԓир | |
 | |
  Vrangeļa sala  Vrangeļa sala  Vrangeļa sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Ziemeļu Ledus okeāns |
| Koordinātas | 71°14′N 179°24′W / 71.233°N 179.400°WKoordinātas: 71°14′N 179°24′W / 71.233°N 179.400°W |
| Platība | 7670 km² |
| Augstākais kalns |
Sovetskaja 1096 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
 Vrangeļa sala Vikikrātuvē | |
ĢeogrāfijaLabot
Sala izvietojusies starp Čukču jūru austrumos un Austrumsibīrijas jūru dienvidos. No kontinenta to šķir 146 km platais Longa šaurums. Sala ir ap 140 km gara un 80 km plata, izstiepta austrumu—rietumu virzienā. Virsma ir kalnaina, salas augstākā virsotne ir Sovetskajas kalns (1096 m vjl). Ir daudz mazu ezeru.[2] Uz salas atrodas meteostacija. Šī ir, iespējams, pēdējā vieta, kur izdzīvojuši mamuti, vienu no pēdējo izdzīvojušo mamutu paliekas, kas atrastas uz salas, tiek datētas ar 4300 gadiem pirms mūsdienām.[3]
VēstureLabot
AtklāšanaLabot
Arheoloģiskie izrakumi 1975. gadā atklātajā seno cilvēku apmetnē Velna gravā salas dienvidu piekrastē liecina, ka tā bijusi periodiski apdzīvota 3400 gadu senā pagātnē.[4] Izrakumos atrastas harpūnas, šķēpu un bultu uzgaļi, jūras dzīvnieku kauli un sadzīves priekšmetu atliekas.[5] Apbedījumi un cilvēku atliekas nav atrastas, tādēļ domājams, ka apmetne izmantota tikai vasarās, kad tajā apmetušies no kontinenta piekrastes laivās atpeldējušie mednieki.[6][7]
1930.—1950. gados salas rietumu piekrastē Fomas (Tomasa) raga apkārtnē uzietas relatīvi nesenu apmetņu paliekas (zemnīca), bet tās vēlākos laikos gājušas zudībā. Atradumi tika datēti ar laika posmu no 16. līdz 18. gadsimtam.[8]
Krievi par salas eksistenci no vietējo čukču un eskimosu nostāstiem zinājuši jau kopš 17. gadsimta vidus. Pirmais kartē tās aptuveno atrašanās vietu ne vēlāk kā 1707. gadā atzīmēja Ivans Ļvovs. Mihails Lomonosovs, 1763. gadā atzīmējot to polāro apgabalu kartē, nodēvēja par Šaubīgo salu (krievu: остров Сомнительный, angļu: Doubtful Island). Vēlāk šis nosaukums attiecināts uz līci salas dienvidu piekrastē un tajā ietekošo upi. Ferdinands Vrangelis 1821.—1823. gadu ekspedīcijas laikā trīs reizes mēģināja hipotētisko salu sasniegt pa aizsalušo jūru suņu pajūgos, bet neveiksmīgi, jo katru reizi ceļu aizšķērsoja plaši atklāta ūdens klajumi. Vrangelis salu atzīmēja kartē, pareizi nosakot tās ģeogrāfisko platumu, bet nedaudz nobīdot uz rietumiem.[9]
.jpg)
1849. gadā britu jūrasbraucējs Henrijs Kelets ziemeļos no Čukču pussalas atklāja salu, ko nodēvēja sava kuģa Herald vārdā. Rietumos no jaunatklātās salas Kelets novēroja vēl vienu salu un atzīmēja to kartē kā Keleta Zemi (Kellett Land). 1880. gadā vācu vaļu mednieks Eduards Dalmanis apgalvoja, ka apmeklējis salu 1866. gadā, bet tas nav dokumentāli apstiprināts. 1867. gadā salai 15 jūras jūdzu attālumā pietuvojās amerikāņu vaļu mednieks Tomass Longs (Thomas W. Long) un, nezinot par Keleta atklājumu, nodēvēja salu par Vrangeļa Zemi (Wrangell Land) par godu Ferdinandam Vrangelim, kurš to mēģināja sasniegt pirms 45 gadiem.[10]
1879. gadā netālu no salas gāja Džordža Delonga Ziemeļpola ekspedīcijas maršruts. Ekspedīcijas kuģis Jeannette iesala ledū ziemeļos no Vrangeļa salas un turpināja dreifēt vēl ap 800 km līdz Delonga salām, kur to ledus saspieda un kuģis nogrima. 1881. gadā Delonga ekspedīcijas meklējumos devās amerikāņu tvaikonis Thomas Corwin kapteiņa Kelvina Hupera (Calvin L. Hooper) vadībā. Hupers 12. augustā izsēdināja salas krastā meklēšanas partiju, kas apsekoja salu, kā arī pasludināja to par Amerikas Savienoto Valstu īpašumu un nodēvēja par Jauno Kolumbiju (New Columbia).[11] Tā paša gada 23. augustā salā izsēdās cita glābšanas ekspedīcija leitnanta Roberta Berija vadībā ar kuģi Rodgers, kas divu nedēļu laikā veica detālu salas dienvidu piekrastes izpēti.[12]
Tikai 1911. gada septembrī salu apmeklēja pirmais Krievijas kuģis — hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlauzi Vaigač Aleksandra Kolčaka vadībā, kas izpētīja salas rietumu un ziemeļu krastus un Tomasa upes grīvā salas rietumu krastā pacēla Krievijas karogu.[13] 1916. gadā Krievijas valdība pasludināja Vrangeļa salu par savu īpašumu.[9]
Kanādas Arktiskā ekspedīcijaLabot
Šo rakstu kāds šobrīd pārstrādā. Lūdzu, nelabo šo rakstu, kamēr šis paziņojums ir redzams, lai izvairītos no labošanas konfliktiem. Pēdējo izmaiņu veica Kikos pirms 1 dienas. Lūdzu, izņem šo paziņojumu, ja raksts nav labots vairāk nekā septiņas dienas. Ja Tu esi dalībnieks, kas ievietojis šo paziņojumu, tad pēc raksta papildināšanas noņem paziņojumu vai arī nomaini uz {{ilgstošā labošanā}}. |
1913. gadā tika noorganizēta Kanādas Arktiskā ekspedīcija islandiešu izcelsmes etnogrāfa un Arktikas pētnieka Viljalmura Stefansona vadībā. Tā mērķis bija izpētīt Kanādas Arktiskā arhipelāga ziemeļu un rietumu daļu, kā arī Makenzi upes deltu un tuvākos piekrastes apgabalus. Sākotnēji bija paredzēts, ka ekspedīciju sponsorēs amerikāņu Nacionālā ģeogrāfijas biedrība un Amerikas Dabas vēstures muzejs, bet, tā kā bija paredzams, ka tiks atklātas jaunas zemes, ekspedīcijas sponsorēšanu pārņēma Kanāda un Manitobā dzimušais amerikānis Stefansons atjaunoja savu Kanādas pilsonību.
Ekspedīcija bija plānota divās patstāvīgās partijās — ziemeļu partija Stefansona vadībā, kurai vajadzēja pētīt apgabalus ziemeļos un rietumos no zināmajām Kanādas Arktikas salām un dienvidu partija zoologa Rūdolfa Martina Andersona (Rudolph Martin Anderson) vadībā, kurai bija paredzēts pētīt Makenzi upes grīvu un piekrastes apgabalus līdz Kenta pussalai austrumos.
1913. gads bija neveiksmīgs Arktikas navigācijai un tās galvenais kuģis Karluk septembra vidū iesala ledū Boforta jūrā vēl pirms sasniedza ekspedīcijas sākumpunktu — Heršela salu Makenzi grīvā. Stefansons kopā vēl piecu cilvēku grupu pameta ekspedīciju 20. septembrī, lai sagādātu gaļas krājumus, bet kuģī neatgriezās un patstāvīgi sasniedza Aļasku. Pēc vairāku mēnešu dreifa Boforta un Čukču jūrā 1914. gada 11. septembrī kuģis tika saspiests ledū un nogrima. Visa kuģa komanda pārcēlās uz ledus nometni līdzās kuģa nogrimšanas vietai, kur jau iepriekš bija izkrauti ekspedīcijas krājumi.
Kuģa kapteinis Roberts Bartlets (Robert Bartlett) nolēma pārcelties uz apmēram 150 km attālo Vrangeļa salu. Uz salu tika izsūtīta četru cilvēku izlūkošanas partija, kas gāja bojā Heralda salā, nesasniedzot Vrangeļa salu. 5. februārī zemes meklējumos ledus nometni pameta četru cilvēku grupa, kas nolēma meklēt glābiņu patstāvīgi; tā, domājams, gāja bojā; vēlāk tika atrasta ledū iesalusi viena grupas dalībnieka šalle.
Atlikusī kuģa 11 cilvēku komanda, sadalīta četrās grupās, devās ceļā 19. un 24. februārī; sala tika sasniegta 12. martā. Sākotnēji bija plānots, ka grupa īsi atpūtīsies Vrangeļa salā un dosies tālāk uz Sibīrijas piekrasti, bet tā kā vairāki cilvēki bija savainoti, bet pārējie — pārguruši un apsaluši, tika nolemts, ka pamatgrupa paliks salā, bet Bartlets kopā ar vienu inuitu pavadoni dosies pēc palīdzības. Bartlets devās ceļā jau 18. martā un aprīļa sākumā sasniedza Čukotkas piekrasti, kur sastapa vietējos iedzīvotājus. 24. aprīlī, 237 dienās veicot vairāk kā 1100 km ceļa, viņi sasniedza Dežņova ragu austrumos. 24. maijā Bartlets ar kuģi sasniedza Nomu Aļaskā, no kurienes nosūtīja telegrammu par Karluk ekspedīcijas likteni un nepieciešamajiem glābšanas pasākumiem.
Pastāvīgā kolonizēšanaLabot
Vēlāk Krievija salu anektēja, 1926. gadā tur sāka nosūtīt čukču un krievu ģimenes dzīvošanai.
Dabas aizsardzībaLabot
Visa Vrangeļa sala kopā ar netālu esošo Heralda salu ir federālais dabas rezervāts, ko pārvalda Krievijas Dabas resursu un vides ministrija. Salu kopā ar apkārtējiem ūdeņiem 1976. gadā noteica par stingru dabas liegumu. Te ir aizliegta praktiski jebkāda cilvēka darbība, izņemot zinātniskos pētījumus. 2004. gadā rezervāts iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
KlimatsLabot
| Vrangeļa salas meteoroloģiskie dati | |||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Mēnesis | Jan | Feb | Mar | Apr | Mai | Jūn | Jūl | Aug | Sep | Okt | Nov | Dec | Gads |
| Augstākā temperatūra °C (°F) | 1.5 (34.7) |
−0.2 (31.6) |
0.7 (33.3) |
2.2 (36) |
11.1 (52) |
17.4 (63.3) |
18.2 (64.8) |
16.7 (62.1) |
11.9 (53.4) |
5.3 (41.5) |
1.7 (35.1) |
1.1 (34) |
18.2 (64.8) |
| Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) | −19.4 (−2.9) |
−20.1 (−4.2) |
−18.7 (−1.7) |
−12.9 (8.8) |
−3.1 (26.4) |
3.3 (37.9) |
5.7 (42.3) |
4.8 (40.6) |
1.5 (34.7) |
−4.2 (24.4) |
−10.6 (12.9) |
−17.1 (1.2) |
−7.6 (18.4) |
| Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) | −26.2 (−15.2) |
−26.8 (−16.2) |
−25.9 (−14.6) |
−20.4 (−4.7) |
−8.2 (17.2) |
−0.9 (30.4) |
1.1 (34) |
0.7 (33.3) |
−1.9 (28.6) |
−8.6 (16.5) |
−15.9 (3.4) |
−23 (−9) |
−13 (8.6) |
| Zemākā temperatūra °C (°F) | −42 (−44) |
−44.6 (−48.3) |
−45 (−49) |
−38.2 (−36.8) |
−31.5 (−24.7) |
−12.3 (9.9) |
−4.9 (23.2) |
−6.5 (20.3) |
−21.4 (−6.5) |
−29.8 (−21.6) |
−34.9 (−30.8) |
−57.7 (−71.9) |
−57.7 (−71.9) |
| Nokrišņu daudzums mm (collas) | 7 (0.28) |
7 (0.28) |
5 (0.2) |
6 (0.24) |
8 (0.31) |
10 (0.39) |
20 (0.79) |
27 (1.06) |
15 (0.59) |
12 (0.47) |
10 (0.39) |
8 (0.31) |
135 (5.31) |
| Vidējais lietaino dienu skaits | 0.1 | 0.2 | 0.03 | 0.4 | 3 | 9 | 13 | 16 | 11 | 2 | 1 | 0.2 | 55.93 |
| Vidējais sniegaino dienu skaits | 12 | 13 | 11 | 14 | 16 | 8 | 3 | 5 | 14 | 20 | 16 | 13 | 145 |
| % gaisa mitrums | 79 | 80 | 80 | 81 | 86 | 88 | 88 | 89 | 86 | 81 | 79 | 79 | 83 |
AtsaucesLabot
- ↑ Меновщиков Г. А. Местные названия на карте Чукотки. Краткий топонимический словарь
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 101. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 530. lpp.
- ↑ Complete Genomes Reveal Signatures of Demographic and Genetic Declines in the Woolly Mammoth
- ↑ Государственный заповедник "Остров Врангеля". Археологические и исторические объекты на территории острова
- ↑ Поселение Чертов Овраг на острове Врангеля - вопросы культурной атрибуции и перспективы исследования
- ↑ ОСТРОВ ВРАНГЕЛЯ. ЧЕРТОВ ОВРАГ.
- ↑ ЧЁРТОВ ОВРАГ - ПАЛЕОЭСКИМОССКАЯ СТОЯНКА НА ОСТРОВЕ ВРАНГЕЛЯ
- ↑ А. А. Бурыкин Этноархеология острова Врангеля (вопросы историографии)
- ↑ 9,0 9,1 Государственный заповедник "Остров Врангеля". Краткая история открытия острова Врангеля
- ↑ "The new Arctic continent : Wheildon, William Willder, 1805-1892.
- ↑ The Cruise of the Corwin by John Muir
- ↑ Our lost explorers : the narrative of the Jeannette Arctic Expedition as related by the survivors, and in the records and last journals of Lieutenant De Long / revised by Raymond Lee Newcomb ; with an introduction by W.L. Gage.
- ↑ Кадастровая информация о «Государственный природный заповедник «Остров Врангеля»
Ārējās saitesLabot
- Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)