Muskusvērsis
Muskusvērsis (Ovibos moschatus) ir dobradžu dzimtas dzīvnieks, kas ir vienīgā suga muskusvēršu ģintī (Ovibos). Tam ir raksturīgs biezs apmatojums, kas šo vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošo pārnadzi aizsargā no Arktikas sala. Savu nosaukumu muskusvērši ir ieguvuši, pateicoties tēviņu smakai, kas riesta laikā ir ļoti izteikta un sajūtama jau no liela attāluma. Tēviņi šo smaku vēl pastiprina, berzējot galvu ar priekškājām (smirddziedzeri atrodas zem acīm). Muskusvērši reizēm tiek domesticēti, lai iegūtu vilnu, gaļu un pienu.[1]
| Muskusvērsis Ovibos moschatus (Zimmermann, 1780) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Muskusvērši (Ovibos) |
| Suga | Muskusvērsis (O. moschatus) |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatības areāls
Introducēto muskusvēršu areāls | |
 Muskusvērsis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
.jpg)
Muskusvēršu dabīgais izplatības areāls aptver arktisko tundru uz ziemeļiem no mežu līnijas, Kanādā, ASV un Grenlandē.[2] Ap 19. un 20. gadsimta miju Aļaskas populācija pārāk intensīvo medību dēļ izmira, bet 1930. gados ar ASV valdības finansiālā atbalsta palīdzību muskusvērši Aļaskā tika atkal reintruducēti. No Grenlandes uz Nunivakas salu tika nosūtīti 34 muskusvērši. Mūsdienās salas populācija ir atjaunojusies un kalpojusi muskusvēršu introdukcijai citos Aļaskas reģionos. Kopumā Aļaskā ir piecas stabilas populācijas.[3][4] Dzīvnieki tika veiksmīgi introducēti arī Grenlandes rietumos, kur tie nekad agrāk nav dzīvojuši.[4]
Laikā no 1947. gada līdz 1953. gadam introdukcijai Skandināvijā muskusvērši tika atvesti no Benksa salas Kanādā un nometināti Horjedalenā, Zviedrijā, un Doverfjellā, Norvēģijā. Ir bijuši neveiksmīgi mēģinājumi muskusvēršus introducēt arī Svalbārā un Islandē.[4] Svalbāras populācija, kas sekmīgi izveidojās no 1929. gadā atvestajiem muskusvēršiem, 1985. gadā pēkšņi izmira.[5] No Benksa un Nunivakas salām 1970. gadu vidū muskusvērši ceļoja arī uz Krieviju, Taimiras pussalu un Vrangeļa salu. Nostiprinoties šīm populācijām, muskusvērši tika izmantoti introdukcijai citos Sibīrijas arktiskajos reģionos. Viena no pēdējām introdukcijām notikusi 2010. gadā, muskusvēršus izlaižot Kolimas upes krastos.[4]
Izskats
labot šo sadaļuLai arī muskusvērši ir piederīgi kazu apakšdzimtai, pateicoties savam biezajam kažokam, tie atgādina kompaktus vērsēnus ar lielu galvu un īsām kājām. To augstums skaustā 1,1—1,5 metri. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums tēviņam ir 200—250 cm, svars 300—400 kg, mātītes ķermeņa garums 135—200 cm, svars 180—275 kg.[6] Zoodārzos muskusvērši izaug daudz lielāki, sasniedzot 650 kg.[7] Aste ir īsa, apmēram 5—10 cm. Biezajā kažokā tā vispār nav saskatāma. Muskusvērsim ir divas pasugas: Kanādas muskusvērsis (Ovibos moschatus moschatus), kas kādreiz bija sastopams arī Aļaskā, un Grenlandes muskusvērsis (Ovibos moschatus wardi). Grenlandes pasuga ir nedaudz mazāka par Kanādā dzīvojošo pasugu.[6]
Abiem dzimumiem ir gaiši, smilšu krāsas ragi ar melniem, asiem galiem. Pie pamatnes tie ir plati un savstarpēji saskaras, nosedzot visu galvas virsu. Vecākiem dzīvniekiem ragi ir lielāki.[6] Muskusvērša kažoks nosedz visu ķermeni, atkailināts paliek tikai neliels laukumiņš starp nāsīm un lūpām.[6] Kažoks ir brūni pelēks, sajaucoties melnam, pelēkam un brūnam apmatojumam. Vasarā tas ir gaišāks, brūnāks, bet ziemā tumšāks, gandrīz melns. Ļoti retos gadījumos sastopami balti muskusvērši,[8] toties kājas ir baltas visiem.[6] Muskusvēršiem ir ziemas un vasaras kažoks. Ziemā tas ir dubults, sastāv no gariem akotmatiem, kas pasargā dzīvnieku no slapjuma, vēja un kukaiņu dzēlieniem, un pavilnas (10—15 cm[9]), kas ziemā nodrošina siltumu. Pavilna sāk augt rudenī, bet pavasarī tā tiek nomesta. Kopumā tā veido 60% no visa kažoka.[9] Akotmati ir ļoti gari, nokareni, savēlušies, tie, atšķirībā no pavilnas, aug nepārtraukti, vecākiem muskusvēršiem sasniedzot zemi.[6] Uz muguras mati ir ievērojami īsāki un gaišāki nekā uz krūtīm, kakla un sāniem. Garākie akotmati sasniedz 90 centimetru garumu.[9] Tā ir garākā zīdītāju (izņemot cilvēka matus) vilna pasaulē.[10] Kļūstot vecākiem, dažiem muskusvēršiem izaug garas, biezas plecu krēpes.
Ausis ir īsas, paslēptas vilnā, un no tām ir redzami tikai paši galiņi. Arī acis ir mazas. Ragi kalpo aizsardzībai no lāčiem un vilkiem, kā arī savstarpējām cīņām. Nagi ir paplašināti, tāpēc tie stingri turas uz cietās, sniegotās un ledainās virsmas un negrimst sniegā.
Dzīvesveids
labot šo sadaļu
.jpg)
Muskusvērši dzīvo baros, kuros vasaras periodā ir 8—20 īpatņi, bet ziemā 12—24.[11] Dzīve barā nodrošina dzīvniekiem aizsardzību no laika apstākļiem un ienaidniekiem.[12] Muskusvēršiem nav savu teritoriju, bet, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, tie iezīmē ceļu ar sekrētu.[13] Vasaras periodā muskusvērši izvēlas zemākus un mitrākus reģionus, piemēram, upju ielejas, bet ziemā pārceļo uz augstākām vietām, tādējādi izvairoties no dziļiem sniegiem. Dominants muskusvēršu tēviņš cenšas ieņemt labākos ganību laukumus un ziemas periodā no šādām vietām padzen hierarhijā zemākos.[7][11] Dominance tiek izrādīta dažādos veidos. Hierarhijā zemākie tiek dzenāti, uzbrūkot tiem ar ragiem un priekškājām. Pirms tam gan pretinieks tiek brīdināts ar skaļiem māvieniem, draudīgu galvas purināšanu un zemes kārpīšanu ar priekškāju.[7][14] Muskusvērsis ir labs skrējējs un var sasniegt ātrumu 60 km/h. Dominance barā ir mainīga un pēc kāda laika zemāk esošs tēviņš, pieaugot tā spēkiem, nomaina vecāku dominantu tēviņu.[15]
Barība
labot šo sadaļuMuskusvērši ir zālēdāji un barojas ar zāli, ķērpjiem, sūnām un dažādiem zemiem, ložņājošiem krūmiem, piemēram, arktiskajiem kārkliem, pundurbērziem un citiem līdzīgiem augiem. Tā kā muskusvēršiem nav augšējo priekšzobu, tie barību plūc, piespiežot zāli ar apakšējiem priekšzobiem pie kaulveidīgajām aukslējām. Īsajā arktiskajā vasarā, kad kūst sniegs un izaug pietiekami daudz augu, dzīvnieki labprātāk ēd sulīgus un barības vielām bagātus augus. Kad septembrī sākas pirmās ziemas vētras un sniegi, muskusvērši dodas uz vietām, kur vēl nav uzkritis sniegs, kopumā uzturoties reģionos ar plānu sniega kārtu. Tādējādi muskusvērši taupa enerģiju, jo, lai izraktos cauri biezai sniega kārtai, dzīvniekam būtu jāpatērē daudz enerģijas.[2] Ziemā par to galveno barību kļūst kārkli.
Vairošanās
labot šo sadaļuRiests muskusvēršiem sākas jūnija beigās vai jūlija sākumā. Šajā laikā dominants bullis no bara padzen citus tēviņus un nostiprina savu harēmu, kurā ir 6—7 mātītes un to dzimumbriedumu nesasniegušie mazuļi. Dzimumbriedumu sasnieguši buļļi, kas gatavi cīņai, aktivizē muskusu, ar priekškājām berzējot uz galvas esošos smirddziedzerus, skaļi mauj un noliektu galvu demonstrē savus ragus.[15] Sāncenši pirms cīņas atkāpjas apmēram 20 metrus un tad skrien viens otram pretī ar noliektu galvu, no visa spēka triecoties kopā ar ragu pamatnēm (šāds trieciens var saliekt pat zooloģiskā dārza nožogojumu). Pēc vairākiem raundiem viens no konkurentiem padodas.[14] Hierarhijā zemākie buļļi izveido vecpuišu barus vai kļūst par vientuļniekiem,[7] lai gan, ja apkārtnē uzrodas potenciālas briesmas no plēsējiem, vientuļnieks pievienojas baram.[16] Pārošanās laikā dominantais bullis aktīvi apsargā savu harēmu un neļauj mātītēm to pamest.[7] Kad vasara beidzas, bara struktūra atkal izmainās. Grūsnības periods ilgst 8,5 mēnešus un mazuļi dzimst nākamā gada pavasarī, aprīlī vai maijā.
Ja riesta laikā agresīvāki ir tēviņi, tad grūsnības perioda laikā agresīvākas ir mātītes.[7] Grūsna mātīte ir tā, kas nosaka, cik daudz dienā bars ceļos, kur bars atpūtīsies.[17] Kad piedzimst mazuļi, bars pārvietojas lēnām, dodot mātēm un mazuļiem laiku baroties.[17] Mazuļi nedzimst katru gadu. Ja ziema ir bijusi barga un nogurdinoša, mātītes nemeklējas. Dzemdību brīdī par mazuļa un mātes drošību rūpējas visas bara mātītes. Pēc dažām stundām mazulis jau spēj piecelties un sekot baram. Muskusvērši piedzimst ar ļoti biezu kažoku, tomēr var nosalt laikā, kamēr nav nožuvis augļūdens. Ja mazulis izdzīvo, tas slēpjas mātes siltajā un garajā vilnā. Pirmo divu mēnešu laikā mazuļu vienīgā barība ir sātīgais un barojošais mātes piens. Māte to zīda 6—8 reizes dienā. Pēc divu mēnešu vecuma zīdīšana sāk kļūt arvien retāka un mazulis sāk baroties ar augiem.[7] Mazulis kopā ar māti paliek divus gadus. Skaudrā klimata dēļ izdzīvojušo mazuļu skaits nav pārāk liels. Savvaļā muskusvērsis dzīvo 12—20 gadus.
Ienaidnieki
labot šo sadaļuMuskusvēršu galvenie ienaidnieki ir pelēkie vilki. Kad izbadējies vilku bars uzbrūk, muskusvērši ieņem aizsardzības pozīciju — sastājas aplī, cieši piespiedušies cits pie cita un pavēršot ragus pret ienaidnieku.[18] Priekšējā līnijā nostājas tēviņi, bet mazuļi atrodas apļa vidū vai slēpjas zem mātes biezās vilnas.[7] Viens vai vairāki tēviņi ar ragiem uzbrūk, cenšoties padzīt ienaidniekus. Reizēm vilki tiek savainoti vai pat nogalināti. Ja vilki pārliecinās, ka muskusvēršu aizsardzība darbojas nekļūdīgi, tie bieži vien atkāpjas. Muskusvēršiem uzbrūk arī grizli lāči un polārlāči.[7]
Aizsardzība, sastājoties aplī, muskusvēršus nepasargāja no bruņotiem medniekiem. Kad indiāņu un nuuku rokās nonāca pirmie šaujamieroči, tie sāka masveidā izšaut muskusvēršus. Mazuļus ķēra zooloģiskajiem dārziem. Kad Kanādas valdība saprata, cik strauji samazinājies mukusvēršu skaits, šo dzīvnieku medības tika aizliegtas un muskusvēršiem tika izveidoti rezervāti.
Radniecīgās sugas
labot šo sadaļuLai gan muskusvērsis atgādina bizonu, tomēr tas ir radniecīgs kazu apakšdzimtas sugām. Tuvākais muskusvērša radinieks ir takins (Budorcas taxicolor).[19]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Paul F. Wilkinson (1974). The history of musk-ox domestication. Polar Record, 17, pp 13-22. doi:10.1017/S0032247400031302.
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Ovibos moschatus
- ↑ The Incredible Journey
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 V.A. Zabrodin and G.D. Yakushkin. Musk-Oxen
- ↑ «Misplaced muskox». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 9. septembrī. Skatīts: 2014. gada 14. decembrī.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 «ADW: Ovibos moschatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 14. decembrī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 7,8 «Mammalian species: Ovibos_moschatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. maijā. Skatīts: 2011. gada 22. septembrī.
- ↑ «Search for the Legendary White Musk-ox». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 3. martā.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 Mammoths and the Environment
- ↑ «Nunavut Muskox». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. janvārī. Skatīts: 2014. gada 14. decembrī.
- ↑ 11,0 11,1 Tener, J. S. (1965). Muskoxen in Canada a biological and taxonomic review. Ottawa: Queen's Printer.
- ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 86 karte, ISBN 9986-9333-7-4
- ↑ Owen-Smith, N. (1977). "On Territoriality in Ungulates and an Evolutionary Model". The Quarterly Review of Biology 52 (1): 1–38. doi:10.1086/409720
- ↑ 14,0 14,1 Wilkinson, P. F., Shank, C. C. (1976). "Rutting-fight Mortality among Musk Oxen on Banks Island, Northwest Territories, Canada". Animal Behavior 24 (4): 756–758. doi:10.1016/S0003-3472(76)80004-8
- ↑ 15,0 15,1 Gray, D. R. (1986). "Standing his ground: How the muskox survives the rigours of an Arctic winter". Nature Canada 15: 19–26.
- ↑ Freeman, M. (1971). "Population Characteristics of Musk-Oxen in the Jones Sound Region of the Northwest Territories". Journal of Wildlife Management 35 (1): 103–108. doi:10.2307/3799877
- ↑ 17,0 17,1 Jingfors, K. (1982). "Seasonal Activity Budgets and Movements of a Reintroduced Alaskan Muskox Herd". Journal of Wildlife Management 46 (1): 344–359. doi:10.2307/3808645
- ↑ Miller, F. G., Anne. (1980). "Behavioral Reesponses of Musk Ox to Simulation of Cargo Slinging by Helicopter, Northwest Territories". The Canadian field naturalist 94 (1).
- ↑ «Wildlife: The Musk Ox (Ovibos moschatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. decembrī. Skatīts: 2014. gada 15. decembrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Muskusvērši |