Georgijs Ušakovs

Georgijs Ušakovs (krievu: Георгий Алексеевич Ушаков; dzimis 1901. gada 30. janvārī, miris 1963. gada 3. decembrī) bija padomju polārpētnieks un ģeogrāfs.

Georgijs Ušakovs Георгий Ушаков Personīgā informācija Dzimis 1901. gada 30. janvārī Lazareva, Amūras apgabals, Krievijas Impērija Miris 1963. gada 3. decembrī (62 gadi) Maskava, PSRS Tautība krievs Nodarbošanās polārpētnieks, ģeogrāfs Vecāki Aleksejs Ušakovs Praskovja Lukina Dzīvesbiedre Irina Ušakova Bērni Maola

Biogrāfija

Dzimis Amūras kazaku daudzbērnu ģimenē. Sākotnēji mācījies ciema skolā, vēlāk pārcēlies uz Habarovsku, kur 1916. gadā pabeidzis augstāko četru klašu pamatskolu un sācis mācīties Habarovskas reālskolā par skolotāju. Pēc boļševiku apvērsuma, sākoties pilsoņu karam, piedalījies karadarbībā Amūras partizānu armijas un Tālo Austrumu Republikas tautas revolucionārās armijas rindās. Pēc kara beigām bijis dažādos amatos partijas darbā Vladivostokā, vēlāk — valsts tidzniecībā (Gostorg).

Vrangeļa sala

Pēc neveiksmīgā Stefansona mēģinājuma kolonizēt Vrangeļa salu Čukču jūrā 1926. gada 26. martā PSRS valdība pieņēma lēmumu par pastāvīgas kolonijas veidošanu. Par atbildīgajām institūcijām tika nozīmētas Tālo Austrumu revolucionārā komiteja (Daļrevkom) un Tirdzniecības flote (Sovtorgflot). Ušakovs, kurš tajā laikā, neskatoties uz savu jaunību, jau bija ieguvis lielu pieredzi organizatoriskā darbā un komunikācijā ar vietējām pamatiedzīvotāju tautām, panāca, ka viņu nozīmē par šī kolonizācijas pasākuma vadītāju.

Par ekspedīcijas kuģi tika izvēlēts ledus klases tvaikonis Stavropol, kuram gan bija nepieciešams remonts. Pārtikas krājumus un aprīkojumu ekspedīcijai Ušakovs iepirka Šanhajā, bet kažokādu apģērbu, kamanu suņus un kamanas sagatavoja Anadirā un jau laikus nogādāja Providenijas līcī. Ar PSRS Zinātņu Akadēmijas Polāro komisiju tika saskaņota ekspedīcijas zinātnisko pētījumu programma, bet zinātnisko literatūru Ušakovam nācās pirkt par savu naudu.

1926. gada jūlijā sagatavošanās darbi bija pabeigti un ekspedīcija devās uz Providenijas līci. Tur ar vietējā ārsta Pavlova un ietekmīga mednieka Jeroka palīdzību izdevās pārliecināt septiņas eskimosu ģimenes pārcelties uz Vrangeļa salu. Rezultātā uz salu devās 59 cilvēki — pats salas priekšnieks Ušakovs ar sievu, ārsts Nikolajs Savenko ar sievu, faktorijas vadītājs Josifs Pavlovs, rūpnieki Starcovs un Skurihins ar sievu un astoņgadīgu meitu, kā arī divpadsmit eskimosu ģimenes — Tajani, Tagju, Kmo, Etui, Nnoko, Kivjani no Providenijas līča un Paļu, Aņalika, Anaļko no Čapļina raga.

Pārsteidzošā kārtā 1926. gada vasarā ledus apstākļi Čukču jūrā bija netipiski labvēlīgi un jau 8. augustā Stavropol sasniedza Vrangeļa salu. Par kolonijas apmetnes vietu tika izraudzīts Rodžersa līcis salas dienvidos, kur jau 1914. gadā bija atradusies viena no Stefansona Karluk komandas nometnēm. Nedēļas laikā kuģis tika izkrauts un krastā uzbūvēta dzīvojamā māja un noliktava.

Kolonistiem līdzi tika paņemti krājumi trijiem gadiem. Tos bija plānots papildināt, kā arī kolonijas uzturēšanas izdevumus kompensēt ar medībām. Kolonizēšanā iesaistītie eskimosi tradicionāli nodarbojās ar jūras dzīvnieku medībām, bet ledus apstākļu dēļ salas apkārtnē tās bija apgrūtinātas. Tāpat bija plānotas kažokzvēru medības (polārlapsas, polārlāči), kurām eskimosiem bija jāapgūst jaunas iemaņas. Lai paplašinātu medību areālu, septembrī divas eskimosu ģimenes pārcēlās uz Somņiteļnajas līča piekrasti 30 km uz rietumiem, kur no izskalotajiem baļķiem tika uzbūvētas divas jarangas. 1927. gada vasarā visapkārt salai izveidoja vēl vairākas mednieku apmetnes.

Kopš ierašanās salā Ušakova vadībā tika veikts diezgan apjomīgs salas izpētes darbs, sastādīta uz to brīdi detālākā karte, savākta informācija par salas ģeoloģiju, augu un dzīvnieku valsti. Kopš paša sākuma tika veikti meteoroloģiskie un hidroloģiskie novērojumi, kas bija uzticēti ārstam Savenko; vēlāk viņu aizvietoja profesionāli meteorologi, un Ostrovvrangeļas meteostacija darbojas joprojām.

Jau sākotnēji bija paredzēts, ka kolonijas personāls tiks nomainīts pēc diviem gadiem. Kolonijai radiosakaru ar pārējo pasauli nebija, tādēļ 1927. gada jūlijā uz salu nosūtīja divus hidroplānus, kas veiksmīgi sasniedza Rodžersa līci. 1928. gada vasarā ledus apstākļu dēļ apgādes kuģis Stavropol salu sasniegt nespēja. 1929. gada augustā salu sasniedza ledlauzis Fjodor Litke, kas atveda jauno speciālistu maiņu, papildināja pārtikas krājumus un aprīkojumu. Ušakovu kolonijas vadītāja postenī nomainīja boļševiku partijas funkcionārs Arefs Miņejevs.

Pēc atgriešanās no Vrangeļa salas Ušakovs apmetās Maskavā. 1930. gadā par salā paveikto apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

Severnaja Zemļa

Pēc atgriešanās no Vrangeļa salas Ušakovs sāka plānot izpētes ekspedīciju uz Severnaja Zemļas arhipelāgu, kas tobrīd tika uzskatīts par salu un kam daļēji bija izpētīta tikai austrumu piekraste. Savu plānu Ušakovs iesniedza valdības Arktikas komisijā, un tas tika apstiprināts. Ekspedīcijā, atšķirībā no tajā laikā pieņemtās prakses, nebija paredzēts piesaistīt pastāvīgu kuģi ziemošanai, bet iztikt ar nelielu stacionāru bāzi un četru profesionālu cilvēku komandu. Ekspedīcijai kā zinātniskais vadītājs tika piesaistīts ģeologs Nikolajs Urvancevs, radists Vasīlijs Hodovs un kajurs un mednieks Sergejs Žuravļovs. Visiem, izņemot radistu, bija pieredze dzīvē un darbā Arktikā.

Ekspedīciju Severnaja Zemļā nogādāja ekspedīcija ar ledlauzi Georgij Sedov Oto Šmita vadībā. 1930. gada jūlijā kuģis devās ceļā no Arhangeļskas uz Franča Jozefa Zemi, kur bija jānomaina polārstacijas personāls. Pa ceļam Karas jūrā tika atklātas vairākas līdz tam nezināmas salas. 23. augustā kļuva redzams Severnaja Zemļas rietumu krasts, bet ledus apstākļi neļāva tam pietuvoties. Ekspedīciju izsēdināja uz tiko atklātās nelielās Domašņijas salas 50 km no arhipelāga pamatkrasta. Salā tika uzbūvēta līdzatvestā ekspedīcijas māja, kurā izvietojās personāls ar visu aprīkojumu, krājumiem un kamanu suņiem.

1930. gada rudenī ekspedīcija veica vairākus pārgājienus līdz arhipelāgam galvenokārt, lai ierīkotu pārtikas noliktavas turpmākajām ekspedīcijām. 1931. gada aprīlī un maijā Ušakovs un Urvancevs aplieca arhipelāgu gar tā ziemeļu galu, atklāja Sarkanās Armijas šaurumu un sasniedza 1914. gadā atklāto Šokaļska līci, kas izrādījās jūrasšaurums, kas atdala divas salas. Kļuva skaidrs, ka Severnaja Zemļa nav viendabīgs sauszemes masīvs, bet gan arhipelāgs. Tā galvenās salas tika nosauktas «revolucionāros» vārdos par Oktobra Revolūcijas salu, Boļševikas, Komsomoļecas un Pioņeras salām. Daudziem zemesragiem un līčiem tika piešķirti partijas vadoņu un funkcionāru vārdi. Tas nepaglāba Urvancevu no represijām — 1938. gadā viņš tika notiesāts par kaitniecību un kontrrevolucionāru darbību uz 15 gadiem, bet 1945. gadā atbrīvots un 1954. gadā reabilitēts. Ušakova sarakstītajā grāmatā par Severnaja Zemļas ekspedīciju Urvancevs netiek pieminēts.

1932. gadā ekspedīcija apsekoja un uzmērīja Boļševikas salu arhipelāga dienvidos un mazāko no galvenajām salām — Pioņeru. Ta paša gada 15. augustā ekspedīcija tika evakuēta ar tvaikoni Vladimir Rusanov. Par ieguldījumu ekspedīcijā Ušakovs un Urvancevs apbalvoti ar Ļeņina ordeni.

Vēlākā darbība

1932. gada decembrī tika izveidota Ziemeļu jūras ceļa galvenā pārvalde (Glavsevmorputj), par kuras priekšnieku iecēla Oto Šmitu, bet par vietnieku — Ušakovu. 1934. gadā Ušakovu nozīmēja par valdības komisijas pilnvaroto ledlauža Čeļuskin glābšanas operācijā.

1935. gadā Ušakovs vadīja polāro ekspedīciju ar ledlauzi Sadko, kuras laikā kompleksi pētīja Karas jūras ziemeļu daļas akvatoriju starp Franča Jozefa Zemi un Severnaja Zemļu. Tā bija pēdējā Ušakova arktiskā ekspedīcija — viņa veselība pasliktinājās un viņš nodevās zinātniskajam un administratīvajam darbam.

Līdz 1936. gadam Ušakovs strādāja Ziemeļu jūras ceļa galvenajā pārvaldē, līdz 1940. gadam — PSRS Hidrometeoroloģiskā dienesta galvenajā pārvaldē un līdz 1958. gadam — Zinātņu Akadēmijas Ģeokrioloģijas institūtā. 1950. gadā Ušakovam piešķirts ģeogrāfijas zinātņu doktora grāds.

Miris 1963. gadā; urna ar viņa pīšļiem saskaņā ar Ušakova testamentu apglabāta Domašņijas salā.

Pagodinājumi

Ušakovs apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1930), Ļeņina ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni un vairākām medaļām.

Georgija Ušakova vārdā nosaukti:

• Ušakovskas ciemats Vrangeļa salā,
• Ušakova sala Karas jūrā,
• Ušakova rags Nansena salā Franča Jozefa Zemē,
• Ušakova rags Vrangeļa salā,
• Ušakova sēklis Barenca jūrā,
• Geogija Ušakova strēle Vrangeļa salas dienvidos,
• Ušakovas upe Oktobra Revolūcijas salā Severnaja Zemļā,
• Ušakova kalni Antarktīdā,
• pilsētas kvartāls Birobidžanā,
• vairāki kuģi
• Oxýtropis dzimtas augs Vrangeļa salā

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgijs Ušakovs.
• 100-летие со дня рождения Георгия Алексеевича Ушакова