Aleksandrs Kolčaks

krievu militārperosna

Aleksandrs Kolčaks (krievu: Александр Васильевич Колчак; dzimis 1874. gada 16. novembrī [v.s. 4. novembrī], miris 1920. gada 7. februārī) bija krievu kara jūrnieks, polārpētnieks un viens no Baltās kustības līderiem Krievijas pilsoņu kara laikā.

Aleksandrs Kolčaks
Александр Колчак
Aleksandrs Kolčaks 1919. gadā
Aleksandrs Kolčaks 1919. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1874. gada 16. novembrī [v.s. 4. novembrī]
Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1920. gada 7. februārī (45 gadi)
Irkutska, KPFSR
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievis
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe admirālis (aдмирал)
Dienesta laiks 1886.—1920.
Valsts Krievijas Impērija (1886.—1917.),
Balto kustība (1917.-1920.)
Struktūra Kara flote (Флот)
Komandēja Krievijas Baltijas jūras kara flote (komandiera palīgs),
Krievijas Melnās jūras kara flote,
Krievijas armijas Austākais virspavēlnieks (Верховный Главнокомандующий Российской армией).
Kaujas darbība Krievijas-Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš
Izglītība Jūras kadetu korpuss, Sanktpēterburgā

Dzīves gājums

labot šo sadaļu

Aleksandrs Kolčaks dzimis 1874. gada 16. novembrī Krievijas armijas virsnieka ģimenē, viņa senči bija cēlušies no turku karavadoņa Iliasa Kolčak-pašā pēctečiem, kas 18. gadsimta beigās pārcēlās uz Krieviju un pārgāja pareizticībā. Viņš mācījās Sanktpēterburgas Jūras kadetu korpusā. 1900. gadā kā hidrologs piedalījās Eduarda Tolla ekspedīcijā ar kuģi "Zarja" uz Jaunsibīrijas salām, lai atrastu Saņņikova zemi. Ekspedīcijas laikā tika atklātas vairākas salas, vienu no tām nosauca par Kolčaka salu (nosaukums PSRS laikā noturējās līdz pat 1937. gadam, no 2005. gada — atjaunots). Par pētniecības darbu Arktikā Kolčaku apbalvoja Krievu ģeogrāfiskā biedrība.

Sākoties Krievijas-Japānas karam, Kolčaku komandēja uz Tālajiem Austrumiem. Kolčaks piedalījās Portartūras aizstāvēšanā, bet vēlāk vairākus mēnešus pavadīja japāņu gūstā. 1905. gada aprīlī atgriezās Sanktpēterburgā. 1909. gadā publicēja zinātnisku monogrāfiju "Karas un Sibīrijas jūru ledus" (Лёд Карского и Сибирского морей).

Sākoties Pirmajam pasales karam, Aleksandrs Kolčaks dienēja Krievijas Baltijas jūras flotes štābā (Kolčaka sieva līdz kara sākumam dzīvoja Liepājā). Viņš vadīja mīnēšanas operācijas gan Krievijas, gan Vācijas ūdeņos, kā arī komandēja jūras spēkus Rīgas līcī. 1916. gadā Kolčaks ieguva viceadmirāļa pakāpi un tika iecelts par Melnās jūras flotes komandieri.

Pilsoņu karš

labot šo sadaļu

Izceļoties Februāra revolūcijai, Kolčaks atzina Krievijas Pagaidu valdības varu. Tomēr, iespējams baidoties no admirāļa popularitātes un ietekmes, Pagaidu valdība piespieda Kolčaku atteikties no komandiera amata un nosūtīja viņu misijā uz ASV. Oktobra revolūcijas laikā Kolčaks atradās Japānā un 1918. gadā caur Vladivostoku atgriezās Krievijā. Ieradies Omskā, viņš kļuva par vietējās t. s. Ufas direktorijas (oficiāli Pagaidu Viskrievijas valdība (Временное Всероссийское правительство)) kara ministru. Ufas direktorija bija vairāku partiju un spēku apvienība, kas kontrolēja lielu daļu Sibīrijas. 1918. gada 18. novembrī Omskā notika apvērsums, kura rezultātā Kolčaks vienpersoniski tika iecelts par t. s. Krievijas Augstāko valdnieku (Верховный правитель России).

Kolčaks izvērsa uzbrukumu boļševikiem. 1918. gada decembrī tika ieņemta Perma, 1919. gada martā — Ufa, un tika turpināts uzbrukums Kazaņas un Samaras virzienā. Tomēr Sarkanā armija pārgrupējās un aprīļa beigās sākās tās pretuzbrukums. 9. jūnijā krita Ufa, bet 25. jūlijā — Čeļabinska. Kolčaka kontrolētajās teritorijās tika izvērsts Baltais terors, kas palielināja sarkano un zaļo partizānu rindas. Saasinājās arī attiecības ar Sabiedrotajiem un Čehoslovāku leģionu.

Kolčaka spēku pretošanās sabruka un 14. novembrī boļševiki ieņēma Omsku gandrīz bez kaujas, sagūstot 50 000 kareivju. Dienu iepriekš Kolčaks pilsētu pameta, lai dotos uz Irkutsku pa Transsibīrijas dzelzceļu. Ceļu kontrolēja čehoslovāki, tāpēc virzīšanās pa to notika ļoti lēni. Decembra beigās vara Irkutskā nonāca kreiso spēku (eseru un meņševiku) jeb t. s. Politcentra (Политцентр) rokās. Kolčaks atteicās no varas par labu Antonam Deņikinam, bet uz vietas varu nodeva atamanam Grigorijam Semjonovam.

Pašu Kolčaku čehoslovāki 14. janvārī ar franču ģenerāļa Morisa Žanēna akceptu Irkutskā nodeva Politcentram, kurš 21. janvārī nodeva varu pilsētā boļševiku komitejai. No 21. janvāra līdz 6. februārim notika Kolčaka nopratināšana. Viņam kopā ar Kolčaka valdības premjeru Viktoru Pepeļajevu tika piespriests nāvessods, un 1920. gada 7. februārī Kolčaks tika sodīts ar nāvi nošaujot. Viņa līķis tika iesviests Angaras upē. Pēc leģendas Kolčaks pats komandējis savu nošaušanu.

2004. gadā Irkutskā Kolčakam tika atklāts piemineklis. 2008. gadā tika nolemts uzcelt pieminekli arī Omskā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu