Misšmita
Misšmita (krievu: Мыс Шмидта) ir pilsētciemats Krievijas ziemeļaustrumos, Čukotkas autonomajā apvidū Iuļtinas rajonā. Izvietojies pie Ziemeļu Ledus okeāna Longa šauruma krastā 23 km uz austrumiem no 180° meridiāna.
Misšmita | |
---|---|
pilsētciemats | |
Мыс Шмидта | |
Koordinātas: 68°53′55″N 179°24′26″W / 68.89861°N 179.40722°WKoordinātas: 68°53′55″N 179°24′26″W / 68.89861°N 179.40722°W | |
Valsts | Krievija |
Federālais apgabals | Tālo Austrumu federālais apgabals |
Federācijas subjekts | Čukotkas autonomais apvidus |
Rajons | Iuļtinas rajons |
Dibināta | 1931 |
Pilsētciemats | 1962 |
Augstums | 5 m |
Iedzīvotāji (2021) | |
• kopā | 124 |
Laika josla | UTC+12 (UTC+12) |
Misšmita Vikikrātuvē |
Vēsture
labot šo sadaļuCiemats uzcelts 3 km uz austrumiem no Oto Šmita vārdā nosauktā Oto Šmita zemesraga, no kā ieguvis savu nosaukumu. Ciemata būvniecība sākusies 1931. gadā, netālu no čukču ciema Rirkaipijas uzbūvējot lidlauku. 1932. gadā ierīkota Misšmitas polārā meteostacija, kas vēlāk izaugusi par hidrometeoroloģisko observatoriju. Ar laiku ciematā uzbūvēti vairāki vietējas nozīmes rūpnieciskie uzņēmumi, izglītības un kultūras iestādes. No 1973. līdz 2008. gadam Misšmita bija Šmita rajona centrs.
1990. gados krīzes apstākļos ciemata iedzīvotāju skaits stipri samazinājās. 1989. gadā Misšmitā dzīvoja 4587 cilvēki, bet 2002. gadā — 705. 2002. gadā tika likvidēta skola un 2013. gadā tika pieņemts lēmums par ciemata likvidēšanu un atlikušo 300 iedzīvotāju pārcelšanu uz citām apdzīvotajām vietām.[1] 2014. gadā tika atjaunota Misšmitas lidlauka militārā infrastruktūra,[2] bet 2014. gadā pieņemts lēmums par Klusā okeāna flotes garnizona izbūvi ciematā.[3] Ciemata apkārtnē turpinās zelta ieguve, darbojas vairāki arteļi.[4]
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Misšmita.
- Останки иной цивилизации. Мыс Отто Шмидта. Ни жив, ни мёртв
- СКУЛЬПТОР–САМОУЧКА С ЧУКОТКИ. Как пожилой авиадиспетчер за свой счёт увековечил Кука, Нордешёльда и других исследователей Дальнего Востока Arhivēts 2022. gada 5. janvārī, Wayback Machine vietnē.