Alūzija

Alūzija ir literatūrā (prozā, dzejā), kinematogrāfijā vai citā mākslas veidā izmantots stilistisks paņēmiens — netieša atsauce (mājiens, norāde) uz kādu vispārzināmu kultūras faktu, vēsturisku notikumu, personu, pazīstamu tekstu (piemēram, Bībeles), literāru darbu, atsauces avotu neizskaidrojot.^[1] Var būt tekstuālas un vizuālas alūzijas.

Alūziju izpratnei ir nepieciešamas zināšanas par problēmu, kurai alūzija ir veltīta. Alūzija ir iedarbīga tikai tad, ja jēdziens, uz kuru tiek norādīts, ir sabiedrībā nostiprinājies kā zināms un saprotams.

Alūzijas ir, piemēram, teicieni "Amora bulta", "pāriet Rubikonu", "Pirra uzvara", "trīsdesmit sudraba graši" u. tml. Alūzija uzskatāma par vienu no intertekstualitātes paveidiem.^[2]

Atsauces

↑ Valentīns Lukaševičs, Silvija Mickeviča, Inga Sokolova. «Aktuāli literatūras teorijas jautājumi», 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2015. gada 8. novembrī.
↑ Darja Voitjuka. «Intertekstualitāte J.Toboso darbos par Melno virssulaini», 2015.

Ārējās saites

Literatūrzinātnes un valodas termini

Alūzijas Jāņa Einfelda pasaku krājumā "Meļu dzīres"

Šis ar kultūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Valentīns Lukaševičs, Silvija Mickeviča, Inga Sokolova. «Aktuāli literatūras teorijas jautājumi», 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2015. gada 8. novembrī.

[2] Darja Voitjuka. «Intertekstualitāte J.Toboso darbos par Melno virssulaini», 2015.

[1]

[2]