ANS sintezators
ANS sintezators ir fotoelektronisks mūzikas instruments, ko no 1937. gada līdz 1957. gadam izveidojis Krievijas inženieris Jevgeņijs Murzins. Viņa izgudrojuma tehnoloģiskajā pamatā bija grafiskā skaņas ierakstīšanas metode, kas izmantota kinematogrāfijā (tā izstrādāta vienlaicīgi Krievijā un ASV), kas ļauj iegūt skaņas viļņa redzamo attēlu, kā arī realizēt pretējo mērķi — sintezēt skaņu no mākslīgi ierakstītas skaņas spektrogrammas.
Darbības princips
labot šo sadaļuSintezatora "ANS" radīto sinusoīdas veida viļņu grafiskais attēls ir uzklāts uz četriem rotējošiem stikla diskiem, izmantojot procesu, kuru Murzins, būdams optikas inženieris, pats bija izstrādājis. Katrs disks satur 144 celiņus, kopā 720 mikrointervālus (toņus), aptverot 10 oktāvas. Tas dod 1/72 oktāvas izšķirtspēju, tādējādi maksimāli pietuvinoties dabisko virstoņu rindai. Gaisma, kas atstarojas no šiem diskiem, tiek modulēta, izmantojot saskarni, kas atrodas sintezatora aizmugurē.
Sintezatoram nav klaviatūras. Izpildāmajam skaņdarbam jābūt iepriekš speciāli sagatavotam, tas tiek atskaņots automātiski, izmantojamo mehānismu var uzskatīt par sava veida sekvenceru (elektronisku signālu virknes ģeneratoru).
Lietotāja saskarne sastāv no stikla plāksnes, kuru klāj nesacietējoša, necaurspīdīga melna mastika. Uz šīs virsmas lietotājs izdara iezīmes, ieskrāpējot mastikā, tādējādi ļaujot gaismai noteiktās vietās izkļūt cauri plāksnei. Lai skaņdarbu būtu vieglāk attēlot, var izmantot speciālu palīgierīci, taču nav nekādu attēlojuma ierobežojumu, sintezatora izmantotājs var rīkoties brīvi. Stikla plāksnes priekšā atrodas bloks ar divdesmit gaismjutīgām šūnām, signāli no kura tiek nosūtīti uz divdesmit pastiprinātājiem un frekvenču filtriem[1], signāla līmeni katram no tiem ir iespējams regulēt atsevišķi. To var salīdzināt ar desmit oktāvu ekvalaizeru ar divām pogām uz oktāvu. Sintezators ir pilnībā polifonisks un var vienlaikus radīt 720 toņus.
Stikla plāksne ar gaismasjutīgo šūnu bloka palīdzību tiek skenēta, skenēšanas virziens var būt pa kreisi vai arī pa labi, mastikā izdarītās iezīmes pārveidojot tieši skaņas toņos. Citiem vārdiem sakot, tiek atskaņots tas, kas uzrakstīts, līdzīgi kā mūziķis pārvērš skaņās nošu rakstu. Gaismasjutīgo šūnu bloku var pārvietot gan ar motora palīdzību, gan manuāli. Skenēšanas ātrums ir regulējams, tam nav sakara ar radīto toņu augstumu, tas kalpo kā līdzeklis, lai kontrolētu atskaņojuma ilgumu.
Murzins nosauca savu izgudrojumu par ANS par godu komponistam Aleksandram Skrjabinam (ANS). Skrjabins (1872—1915) bija okultists, teozofists, viens no pirmajiem, kas mēģinājuši komponēšanā pielietot krāsu-skaņu teoriju.
Pasaulē ir tikai viens šāda sintezatora eksemplārs. Līdz 2008. gadam tas atradās Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, vēlāk tas tika nodots Maskavas M. Gļinkas mūzikas kultūras muzejam. 2008. gada 16. oktobrī notika sintezatora prezentācija. Instrumentu apkalpo komponists Staņislavs Kreiči.[2]
Izmantošana
labot šo sadaļuSintezatoru "ANS" ir izmantojuši dažādi padomju komponisti: Staņislavs Kreiči, Alfrēds Šnitke, Edisons Deņisovs, Sofija Gubaiduļina un citi. Ar tā palīdzību Eduards Artemjevs radīja mūziku Andreja Tarkovska filmām. Īpaši jāpiemin Artemjeva mūzika Tarkovska filmai ”Solāris”, kurā ANS tika izmantots, lai radītu fantastisku, abstraktu efektu, līdzīgu ambientajai mūzikai.[3]
2003. gadā britu eksperimentālā mūzikas grupa Coil laida klajā albumu ANS, kas saturēja ar šī sintezatora palīdzību radītas melodijas.
2006. gadā iznāca cita eksperimentāla projekta ietvaros ar sintezatoru "ANS" radīts albums Bad Sector.
2013. gadā radīts starpplatformu programmatūras sintezators Virtual ANS.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «What is bandpass filter? - Definition from WhatIs.com». WhatIs.com.
- ↑ «Stanislav Kreichi». www.theremin.ru.
- ↑ «Tarkovsky: Solaris - original soundtrack (LP)» (Review). Musicbox Archive. Modisti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 9. decembris.