Agresija
Agresija ir starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.
Šī jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Assambleja. (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā, pēc divdesmit gadu darba, ANO ĢA beidzot izstrādāja agresijas definīciju, skaidrojumu un pazīmes. ANO dalībvalstis uzskatīja, ka tas palīdzēs ANO, galvenokārt Drošības Padomei, kuras pārziņā saskaņā ar Statūtiem ir jebkura agresija, savlaicīgāk un konsekventāk uz to reaģēt. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.
Pazīmes labot šo sadaļu
1974. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās assamblejas rezolūcija Nr 3314 "Par agresiju" definē, ka agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību. 3. pantā uzskaitītas darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem:
- iebrukums;
- uzbrukums vai jebkāda ilguma okupācija;
- bombardēšana;
- blokāde;
- uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem;
- nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā;
- savas teritorijas vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai;
- savu karaspēka daļu vai analoģisku grupu nosūtīšana agresijas veikšanai vai lai pēc agresijas akta piedalītos tajā.
Skaidrojums sākas ar apgalvojumu, ka "vienas valsts spēka pielietošanu pirmajai, pārkāpjot ANO Statūtus", prima facie[1] pierāda agresiju. Zināmā mērā šī definīcija ir visai ierobežota, ja ne pat neprecīza, jo pieļauj, ka viena valsts pielieto spēku pirmā, ja vien tā nepārkāpj ANO Statūtus. Tā, piemēram, ASV 1992. gadā iebrūkot Somālijā, gan pielietoja militāru spēku pirmās, taču neveica agresiju, jo šo akciju, pamatojoties uz Statūtu VII nodaļu, sankcionēja Drošības Padome. Daudzas valstis uzskata, ka spēka pielietošana pirmajiem, lai evakuētu savus pilsoņus no citas valsts, kur tiem draudz nepastarpinātas briesmas un kur tie nav aizsargāti, nav agresijas akts (piemēram, Izraēlas kara aviācijas un desanta reids 1976. gadā Entebē), un to jāuzlūko kā pašaizsardzības veidu.
Militārā spēka pielietošanas likumība labot šo sadaļu
...Puses svinīgi paziņo savu tautu vārdā, ka nosoda karu kā metodi... un atsakās no tā... kā līdzekļa nacionālajā politikā. (Briana-Kelloga Pakts, 1928. g.)
Jau tūlīt pēc 2. Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā "noziegumu pret cilvēci". Mūsdienās agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem.
Visi Apvienoto Nāciju Organizācijas Locekļi savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem un to piepildīšanas... pret jebkuras valsts teritoriālo neaizkaramību un politisko neatkarību... (ANO Statūti, 2. pants, 4. punkts) Ir tikai divi atrunāti likumīga militāra spēka pielietošanas gadījumi:
- individuālā un kolektīvā pašaizsardzība;
- ANO sankcionēta spēka pielietošana (saskaņā ar Statūtu VII nodaļu).
1993. gada ANO DP rezolūcija Nr 836 ļauj ANO dalībvalstīm izmantot gaisa kara spēkus, pamatojoties uz reģionālo apvienību vai struktūru akceptu — tikai un vienīgi pašaizsardzības gadījumā vai ar pašas Drošības Padomes akceptu, bet ne savādāk.
NATO — Ziemeļatlantijas pakta 1. pantā dalībvalstīm uzdots atturēties no jebkādas spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot starptautiskajās attiecībās, ja tas ir pretrunā ANO Statūtiem. Pakta 5. un 6. pantā precizēts, ka:
- militāra spēka izmantošana pieļaujama tikai gadījumā, ja pret kādu no alianses dalībvalstīm veikts agresijas akts, īstenojot tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību;
- NATO atbildības zona nesniedzas ārpus dalībvalstu robežām.
- 7. pantā noteikts, ka Paktu nevar traktēt kā kādā veidā skarošu ANO Statūtos noteiktos vienojošos pušu pienākumus vai Drošības Padomes kompetenci un atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu.
Atsauces un paskaidrojumi labot šo sadaļu
Literatūra labot šo sadaļu
- Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W. W. Norton&company, New York-London, 1999.