Pļaviņu svīta

Pļaviņu svīta (D3pl) ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta lielākajā valsts teritorijas daļā (Latvijas ielieces centrālajā daļā un Polijas-Lietuvas ieplakā), izņemot Latvijas ziemeļus un dienvidaustrumus. Svītas ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras piekrastes uz dienvidiem no Pāvilostas caur Kuldīgu līdz Rīgai, un tālāk uz austrumiem virzienā uz Siguldu, Cēsīm, Smilteni un Api. Dienvidu robeža izsekojama no Neretas virzienā uz Dagdu. Tālāk ārpus Latvijas teritorijas svīta turpinās Igaunijas dienvidaustrumu daļā un Pleskavas apgabalā, atsedzoties Veļikajas upes krastos, kā arī Baltkrievijas teritorijā. Dienvidu virzienā Pļaviņu svīta iestiepjas Lietuvas teritorijā. Svīta uzguļ Amatas svītas nogulumiem, un to nosedz Salaspils svītas nogulumi.

Ventas rumba. Pļaviņu svīta.

Atšķirībā no senākajiem nogulumiem, kurus veido Gaujas un Amatas svītu terigēnie nogulumi (smilšakmeņi, aleirīti, māli), Pļaviņu un to pārsedzošo jaunāko svītu nogulumus pārsvarā veido karbonātiski ieži, kas ir samērā izturīgi pret dēdēšanu, un tādēļ atsevišķi svītas izplatības laukumi parādās kā pacēlumi, bet uz robežas ar Amatas svītas irdenajiem smilšakmeņiem Zemes virsmas reljefā veido kāpli, kas parādās upju gultnēs kā ūdenskritumi (Ventas rumba, Īvandes rumba, appludinātais Pērses ūdenskritums u.c.). Svītas slāņu biezums valsts ziemeļaustrumos sasniedz 60 metrus, bet rietumu daļā ir ap 15-20 metriem[1]. Nosaukums veidots no Pļaviņu pilsētas, pie kuras Daugavas krastos atsedzas svītas stratotipiskais griezums (Lorslejas klints). Tāpat šīs svītas atsegumi ir konstatējami Ventas, Abavas, Riežupes, Dubnas, Radžupes, Gaujas, Palsas u.c. upju krastos.

Litoloģiskais sastāvsLabot

Pļaviņu svītu veido pārsvarā dolomīti ar ritmiskām dolomītmerģeļu, kaļķakmeņu, smilšakmeņu, aleirolītu un mālu starpkārtām. Latvijas dienvidaustrumu un centrālajā daļā svītas sastāvā dominē metasomatiski dolomīti, kas valsts ziemeļaustrumos nomainās ar dolomitizētiem un hemogēniem kaļķakmeņiem. Atsevišķos līmeņos šeit sastopami sedimentēti dolomīti, kas valsts rietumu daļā veido griezuma lielāko daļu.

  • Metasomatiskie dolomīti ir gaiši pelēki ar rudu vai dzeltenīgu nokrāsu, sīkkristāliski līdz vidēji kristāliski (retāk rupji kristāliski). Iežu tekstūra ir masīva, plankumaina, brekčijveidīga vai slāņaina. Sedimentācijas dolomīti ir zaļganpelēki, kripto- vai mikrokristāliski, mālaini ar porcelānveida vai zemjainu lūzuma virsmu, smalku horizontālu, viļņveida vai lēcveida slāņojumu, kā arī dalās dažāda biezuma plātnēs. Mālainie dolomīti pakāpeniski var pāriet dolomītmerģeļos un mālos.
  • Merģeļi (doloītmerģeļi un kaļķakmeņa-dolomīta merģeļi) ir zaļganpelēki, zilganpelēki, sarkanīgi-violeti, mikro- un smalkgraudaini, slāņaini, smalkplātņaini, retāk ar masīvu vai plankumainu tekstūru.
  • Māli ir zaļganpelēki, sarkanīgi-violeti, ar hidrovizlas piejaukumu, mikro- un smalkslāņaini vai saņurcīti.
  • Smilšakmeņi un aleirolīti ir gaiši pelēki, dzeltenīgi pelēki, reizēm ar sarkanīgu nokrāsu, ar laukšpata-kvarca sastāvu, smalki un sīkgraudaini, ar psammītu vai aleiropsammītu struktūru. Tekstūra ir plankumaina, duļķota vai globulāra (pēdējā ir raksturīga smilšakmeņiem). Smilšakmeņi un aleirolīti ir vāji vai vidēji cementēti ar dzelžaina māla vai mālaina dolomīta cementu. Reizēm ir sastopami arī stipri cementēti ieži ar dolomīta vai kaļķakmens cementu (bazālais vai porainais cementācijas veids).

Stratigrāfiskais dalījumsLabot

Atkarībā no litoloģiskām un paleontoloģiskām īpatnībām Pļaviņu svīta tiek dalīta četrās pasvītās, ridās vai slāņos (reizēm arī trijās vai piecās). Ne visas pasvītas ir iespējams visā teritorijā skaidri izsekot. Litoloģiskā sastāva un fosiliju detalizēta izpēte ļāva pasvītas sīkāk sadalīt ritmos. Pirmo pasvītu veido 3 ritmi, otro - 8 ritmi, trešo - 6 ritmi un ceturto arī 6 ritmi.

Sņetogoras slāņiLabot

Sņetogoras slāņus (D3pl1) Latvijā veido pārsvarā smalki- un sīkplātņaini, zemjaini un krītveidīgi, mikrokristāliski dolomīti, dolomītmerģeļi un māli ar kopējo biezumu 1,5-15 m biezumam samazinoties rietumu virzienā. Ziemeļrietumu virzienā (ap Kuldīgu) dolomītus faciāli nomaina laukšpata-kvarca vai kvarca smilšakmeņi ar dolomīta vai kalcīta cementu, kas satur jauktu amatas-sņetogoras ihtiofaunas kompleksu.

Paleontoloģiski pasvītu raksturo aļģes Chaetocladus sardesoni, bezslēdzenes pleckāji Lingula sp., Lingulipora cf. loewinsoni, konhostraki Glyptoasmussia vulgaris, kā arī "sņetogoras" ihtiofaunas komplekss: Psammosteus meandrinus, Plourdosteus mironovi, Meeksiella pskovensis, Bothriolepis cellulosa, Grossilepis tuberculata, Haplacanthus perseensis, Latvius grewingki, Eusthenopteron saevesoederberghi, Strunius rolandi, Rhinodipterus secans u.c.

Sēlijas slāņiLabot

Sēlijas slāņus (D3pl2) Latvijā galvenokārt veido dolomīti. Griezuma pamatnē un vidusdaļā ir izsekojama metasomatisku kavernozu dolomītu slāņkopa ar jūras liliju segmentiem, slēdzenes pleckāju, vēderkāju, gliemeņu un nautiloīdu čaulām, stromatoporu un Glomus grupas onkolītu veidojumiem. Sabiles, Kuldīgas, Apriķu rajonā dolomītus faciāli nomaina smilšakmeņi un smilšaini gliemeždolomīti. Starp organogēniem kaļķakmeņiem un metasomatiskiem dolomītiem ir plaši izplatīti organogēni-detrītiski pilnībā karbonātiski smilšakmeņi un gravelīti (kalkarenīti un dolomitizēti kalkarenīti). Kavernozi organogēnie un organogēni-detrītiskie karbonāti (pārsvarā metasomatiskie dolomīti) ritmiski mijas ar faciāli mainīgu "fukoīdu" dolomītu, plātņainu dolomītu ar Chaetocladus parogļotām aļģēm, mālainu dolomītu un dolomītmerģeļu slāņkopam. Sēlijas slāņu augšdaļā ziemeļaustrumos parādās māli, Centrālajā Latvijā ir sastopami sedimentācijas dolomīti ar žūšanas plaisām, bet dienvidrietumos ģipšdolomīti un slāņainie ģipši. Pasvītas biezums ir 2-18 m.

Paleontoloģiski pasvītā dominē pleckāji. Tos pārstāv slēdzenes pleckāji Anatrypa micans, Atrypa velikaya, Desquamatia tenuisulcata, Elytha fimbriata, Irboskites fixatus, Ladogia meyendorfii f. daugavica et f. syasica, Lamellispirifer muralis, Ripidiorhynchus aldogus, R. pskovensis, R. daugavicus, R. ex gr. livonicus, Schizophoria tullensis. Bez to ir atrasti nautiloīdi Pachtoceras sp., Cyrtoceras sp., Lingulīdas, konhostraki un aļģes Chaetocladus. Ihtiofaunu pārstāv Moythomasia perforata un Eusthenopteron saevesoederberghi.

Atzeles slāņiLabot

Atzeles slāņu (D3pl3) pamatnē visaptveroši ir izsekojama kavernozu metasomatisku dolomītu slāņkopa no 1,5 līdz 3,5-4,2 m biezumā, kas satur slēdzenes pleckāju, vēderkāju un nautiloīdu čaulu, jūras liliju segmentu, tabulātu un stromatoporu, kā arī onkolītu un stromatolītu veidojumu sakopojumu. Griezuma augšdaļa ir faciāli mainīga. To veido ritmiski savstarpēji mijošas slāņkopas no organogēni dolomītiskiem kaļķakmeņiem, fukoīdu un stromatolītu kaļķakmeņiem un dolomītiem, kā arī ar plātņveida dolomītmerģeļiem un plānslāņainiem sedimentācijas dolomītiem bieži vien ar pārogļotiem Chaetocladus aļģu sakopojumiem.

Kopējais Atzeles slāņu biezums sastāda 1,5-13,8 m, palielinoties dienvidaustrumu virzienā.

Paleontoloģiski pasvītu, līdzīgi iepriekšējai, raksturo bagāts pleckāju komplekss, kuru bez jau iepriekšējā pasvītā sastopamajiem papildina vēl Anatrypa cf. novosibirica, Schizophoria ex. gr. striatula, Schizophoria cf. ivanovi. Ihtiofaunas fosilijas ir retas (Ptyctodus obliquus).

Suhlovas un Riežupes slāņiLabot

Suhlovas un Riežupes slāņi (D3pl41 un D3pl42) tiek apvienoti Augšpļaviņu pasvītā, Čudovas apakšhorizontā vai Apes ridā. Tos veido galvenokārt metasomatisku, kavernozu, kalcītveida, marmorveida vai smilšakmeņveida dolomītu un gliemeždolomītu slāņkopu mija. Šie slāņi sastāv no organismu dzīves laikā izveidotiem (biohermas, biostromas) un vēlāk saskalotiem (gliemeždolomīti, dolomitizēti kalkarenīti) dolomitizētu bezmugurkaulnieku čaulu un onkolītu veidojumu sakopojumiem, vai arī no stromatolītiem un dolomitizētām racējorganismu ejām (austrumu daļā Santacruziana sp., rietumu un centrālajā daļā Chondrites sp., Zoophycos sp. tipa ejas). Uz Viļakas, Subates-Kokneses, Baldones, Kuldīgas u.c. vaļņiem, kā arī Tālavas terases dienvidu daļā ir sastopami koraļļu, stromatoporu un aļģu veidoti sēkļi līdz 10-15 km diametrā. Tos ietver zemas (1-10 m) rifu barjeras. Atzeles un Riežupes laika beigās vaļņi un terases pacēlās virs jūras līmeņa, kā rezultātā dolomītos un dolomītkaļķakmeņos veidojās karsta procesi, un notika to pārkristalizēšanās. Rezultātā izveidojās Apes tipa vidējkristaliskie un rupjkristāliskie dažādgraudainie dolomīti.

Paleontoloģiski pasvītu arī raksturo bagātīga pleckāju fauna, kur iepriekšējos pleckājus papildina Anatrypa heckeri, Ripidiorhynchus tschudovi, Schuchertella devonica. Kopā ar pleckājiem ir sastopami vēderkāji Murchisonia sp., Pleuratomaria ex. gr. wejukowi, Naticopsis ex. gr. strigosa, un gliemenes no grupas Avicula, Aviculopecten (Lyriopecten?), Leda, Pterinea, kā arī lingulīdas, ihtiofauna un aļģes līdzīgas iepriekšējās pasvītās.

Derīgie izrakteņiLabot

Sēlijas un Atzeles slāņu dolomīti tiek izmantoti šķembu ražošanai. Arī ceturtās pasvītas (Suhlovas un Riežupes slāņi) dolomītiem piemīt pietiekama mehāniskā izturība un salturība. Pļaviņu svītas dolomītus iegūst Dāzciema un Apes raktuvēs. Cēsu raktuves apkārt esošo lauksaimniecībā izmantojamo teritoriju dēļ ir slēgtas. No Atzeles slāņu biezplātņainajiem dzeltenīgi pelekajiem dolomītiem, kas palši izplatīti pie Gaujienas un Dzeņiem, var zāģēt plātnes, kuras var izmantot ēku apdarei.

Pļaviņu svītas dolomīti bieži vien ir plaisaini, ar porām un kavernām, kā arī irdeni un poraini karsta veidojumi. Tādēļ tie ir rūpnieciski nozīmīgs pazemes ūdeņu horizonts, kuru izmanto vairāku pilsētu un apdzīvotu vietu ūdensapgādei.[2]

AtsaucesLabot

  1. Latvijas daba. 4. sējums. Rīga : Preses nams. 1997. 162. lpp.
  2. V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984. Sērija "Daba un mēs"