Latvijas ieliece jeb Latvijas sedliene ir tektoniska struktūra Austrumeiropas platformā, kas aptver Latvijas austrumu daļu, Pleskavas apgabala dienvidrietumu daļu Krievijā un Baltkrievijas ziemeļrietumu daļu. Šīs struktūras izmēri ir apmēram 300x200 km. Tā veido sedlveida struktūru starp Baltijas un Maskavas sineklīzi. Sedlieni no citām starpreģionālajām struktūrām ziemeļos norobežo Smiltenes-Apes lūzums, rietumos Ērgļu lūzums, bet dienvidrietumos robeža tiek vilkta pa pa ordovika virsmas izohipsu 600 m zem jūras līmeņa. Latvijas ieliece sāka veidoties ordovikā un agrajā silūrā, bet galīgi izveidojās devona otrajā pusē. Kristāliskā pamatklintāja virsma šajā vietā atrodas 700-1100 m dziļumā. Latvijas ieliece iekļauj sevī vairākas sīkākas tektoniskās struktūras: Gulbenes ieplaku, Ērgļu pacēlumu, Daugavpils monoklināli, Subates-Kokneses, Viļakas, Aglonas-Mežāres vaļņus, u.c. struktūras. Terminu "Latvijas ieliece" ieviesa ģeologs E. Krauss 1933. gadā, bet 1937. gadā to precizēja N. Delle.[1]

  1. Latvijas daba. 3. sējums. Rīga : Preses nams. 1995. 90. lpp.