Iežu tekstūra

Iežu tekstūra (no textura — audums, pinums) ir iežu uzbūves īpašību kopums, kuru nosaka to sastāvdaļu orientācija, relatīvais izvietojums un sadalījums.

Magmatisko iežu tekstūra ir atkarīga no kristalizācijas īpatnībām, no veida, kā tiek aizpildīta telpa ar iežu masu procesu rezultātā, kas noris kausējumā līdz atdzišanai vai kristalizācijas laikā, kā arī no plaisājumu veida, kas rodas sacietējušā kausējuma atdzišanas rezultātā vai ārējo faktoru iespaidā kristalizācijas laikā un pēc tās beigām.

Nogulumiežos izšķir primārās tekstūras, kas radušās sedimentācijas periodā (piemēram, slāņainās tekstūras) vai vēl nesacietējušajos plastiskajos nogulumos (piemēram, zemūdens noslīdeņos) un sekundārās tekstūras, kas izveidojušās stadijā, kad nogulumi transformējas iežos, kā arī to tālāko izmaiņu rezultātā (diaģenēze, kataģenēze, metamorfisma sākumstadijās).

Nogulumiežu primārās tekstūras veidojas mehānisko faktoru iedarbības rezultātā (abiogēnās tekstūras). Pie primārām tekstūrām attiecina arī tādas, kas attiecas uz nogulumu virsmām, pārsvarā sīkgraudainos iežos (viļņu ripsnājums, žūšanas plaisas, organismu dzīvības procesu pēdas).

Reizēm tekstūru un struktūru īpašības ir grūti nodalīt vienas no otrām, piemēram, oolītu kaļķakmeņi, kur oolītu forma un izmēri nosaka iežu struktūru, bet oolītu uzbūve, kas saistīta ar koncentriskiem apvalkiem ap centrālo kodolu, un sastāvošu no minerālo graudu kopuma, ir tekstūras īpašība. Atkarībā no tā, vai tekstūra ir redzama ar neapbruņotu aci, izšķir mikro un makrotekstūras.

Tekstūras termins pasaules ģeoloģiskajā literatūrā tiek traktēts atšķirīgi. Amerikāņu, angļu un daļēji franču literatūrā tekstūras jēdziens atbilst krievu (PSRS) literatūrā lietotajam terminam struktūra, un otrādi, ar struktūru viņi saprot to, kas krievu literatūrā attiecas uz tekstūru. Savukārt, vācu un lielākoties franču literatūrā šī terminoloģija sakrīt ar krievu valodā lietoto terminoloģiju.