Oļģerds Grosvalds
Oļģerds Grosvalds (1884. gada 25. aprīlis — 1962. gada 12. septembris) bija latviešu žurnālists, mākslas kritiķis, politiķis un diplomāts, būdams Latvijas ārlietu dienestā 43 gadus (1919—1962). Gleznotāja Jāzepa Grosvalda vecākais brālis.
| ||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuOļģerds Grosvalds[1] dzimis 1884. gadā Rīgas advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenē. Studēja filoloģiju Tērbatas, Parīzes un Minhenes universitātēs, kur 1912. gadā ieguva Dr. phil. zinātnisko grādu. Tērbatā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. Pēc tam viņš atgriezās Rīgā un līdz 1917. gadam strādāja kā žurnālists un mākslas kritiķis.
Pēc Latviešu Nacionālās Padomes izveidošanas 1918. gadā viņš kļuva par tās sekretāru ārlietu nodaļā un par Latvijas Tautas padomes locekli no Latviešu Zemnieku savienības.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Grosvalds 1919. gada februārī — jūlijā bija Latvijas delegācijas sekretārs Parīzes miera konferencē. No 1919. gada jūlija Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis, rezidējošais ministrs, no 1921. gada maija līdz 1924. gada augustam sūtnis Francijā. Sūtnis arī Beļģijā un Nīderlandē (1921—1924).
1925. gada maijā—septembrī vadīja Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļu. Bija Latvijas sūtnis Somijā (1925—1930), Polijā un Rumānijā (1930—1934), Austrijā (1930—1933), Ungārijā (1932—1934) ar rezidenci Varšavā. No 1934. gada septembra Latvijas sūtnis Francijā un Spānijā (rezidence Parīzē).
1940. gada vasarā pēc Francijas un Latvijas okupācijas kopā ar A. Petēna valdību un diplomātisko korpusu no Parīzes pārcēlās uz Višī, vēlāk dzīvoja Nicā. Neatzina padomju okupācijas laika Latvijas PSR valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nepakļāvās to lēmumiem. Pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja vadīt Latvijas sūtniecību Parīzē, saglabājot personisko ministra titulu.
Miris 1962. gada 12. septembrī un apglabāts Perlašēza kapsētā Parīzē.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- I šķiras Atzinības krusts Nr. 14 (1938. gada 16. novembrī)[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 883. sleja.
- ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: |
Latvijas sūtnis Francijā, Beļģijā un Nīderlandē 1921—1924 |
Pēctecis: Miķelis Valters |
| Priekštecis: Kārlis Reinholds Zariņš |
Latvijas sūtnis Somijā 1925—1930 |
Pēctecis: Antons Balodis |
| Priekštecis: Mārtiņš Nukša |
Latvijas sūtnis Polijā, Rumānijā, Austrijā un Ungārijā 1930—1934 |
Pēctecis: Miķelis Valters |
| Priekštecis: Fēlikss Cielēns |
Latvijas sūtnis Francijā un Spānijā 1934—1962 |
Pēctecis: Aina Nagobads-Ābola |